Iepriekšējās nedēļas sociālo tīklu fragmentārā un pārsvarā anonīmā (no sērijas – izrādi neredzēju, bet viedoklis man ir) viļņošanās par un ap Raiņa Daugavas iestudējuma "neiekļaušanu Valmieras teātra repertuārā" lika pārdomāt VDT direktores formulētā jēdziena "radoša neveiksme" saturu.
Sāksim ar divām neapstrīdamām patiesībām.
Pirmkārt, no neveiksmēm nav pasargāts neviens, pat ģēniji ne. Tādēļ vērts paturēt prātā nu jau leģendārās latviešu kinozinātnieces Valentīnas Freimanes asprātīgo teicienu, ka viņai "talantīgu cilvēku radošās neveiksmes ir interesantākas par viduvējību veiksmēm" un, attiecinot šo aforismu uz Daugavas gadījumu, dziļi individuāli izlemt (vismaz teorētiski), vai režisors Mārtiņš Eihe jūsu klasifikācijā pieder talantīgo vai viduvējību kategorijai. Tā kā man nav viedokļa par izrādi, jo Blaumaņa festivāla atklāšanā nepiedalījos, pilnībā uzticos teātra vadības lēmumam, jo man šķiet pilnīgi absurdi, ka jelkāds Latvijas teātris atteiktos turpināt izrādīt pašu mājās tapušu labu darbu, jo tādējādi taču zūd elementāra iespēja nopelnīt, par publikas mīlestību nemaz nerunājot. Acīmredzot Daugava nekvalificējās pat šajā – pelnītāju – kategorijā, par to liecina arī masveida atteikšanās no rezervētajām biļetēm uz 28. marta Daugavas izrādi – "klusie telefoni" darbojas ne tikai Rīgā. No šāda skatpunkta Daugavas nenotikšana ir tikai sākums "lieliskai draudzībai" – pirmais puns, ko publikai nevajadzēja redzēt, – vai tad godīgāk būtu, ja Daugavu kritiķi noraktu un uz to nepirktu biļetes?
Otrkārt. Nav noslēpums, ka garantēt izrāžu kvalitāti teātrī nevar neviens (taču var droši garantēt profesionālo līmeni kādā no izrāžu sastāvdaļām – šoreiz Daugavā tas bijis Mārtiņa Brauna un kora Sōla darbs), jo – un arī tas nav noslēpums nevienam, kas vispār kaut ko saprot no teātra mākslas, – izrādes tapšana ir radošs, intīms, bieži vien neprognozējams process. Tā nav nedz naglu, nedz Nokia ražošana. Bieži notiek tā, ka izrāde piedzimst tikai naktī pirms premjeras. Gadās – vispār nepiedzimst.
Ir vēl viens, radikāls skatījums uz teātra lietām. Kā pavisam nesen teica XX gadsimta teātra ģēnijs un reformators Pīters Bruks: "Visbaismīgākā Eiropas teātra ideja ir pirmizrāde. Es tagad daru visu iespējamo, lai manā darbā vairs nebūtu tāda jēdziena kā "pirmizrāde" – kad sanāk kritiķi, kaut kādi VIP – ļoti svarīgie cilvēki – un kā izsalkuši zvēri gaida – nu, tagad pārsteidziet mūs! Pirmizrāde ir noziegums pret dzīvo teātri. Esmu redzējis, kā daudzas izrādes tiek nogalinātas ar šo baismīgo publiku – ar kritiķu fiksajiem, nepārdomātajiem spriedumiem, ar pirmizrāžu publikas augstprātīgo reakciju, it kā viņiem būtu zināms, cik daudz un kāds darbs ieguldīts izrādes tapšanā un kādai tai ir jābūt. Šīs idiotiskās runas foajē starpbrīžos: "Nē, tas nav Šekspīrs!" – pie velna, vai tie muldoņas paši zina, kas ir Šekspīrs? Pirmizrādi vajag uztvert kā vienu no dabiskiem izrādes mūža posmiem – nevis kā eksāmenu vai finālu kaut kam, kas kritikai uzreiz būs skaidrs. Meierholds reiz teica, ka izrāde īsti gatava ir tikai pēc piecdesmitās rādīšanas reizes. Un tiešām – tā tas ir. Teātris, kas ir "gatavs" pirmizrādē, nolemts nāvei."