Radoša neveiksme?

tad ko tālāk? stutēt augšā Daugavu un rādīt? Lai, tā teikt, tauta novērtē? un kas segs zaudējumus teātrim, ja pēc pāris izrādēm (brēka sacelta, pāris izrādes garantēti izpārdos) šūmēšanās noplaks? ļaut lai izrāde nomirst dabīgā nāvē? Visi laimīgi?

Cik var ņemties? Eihe tak pats piekrita izrādes noņemšanai (100.gr.kultūras)

Domāju, ka naumanis te daudzas lietas pārspīlē-nekādi kritiķi, VIPi vai vēl kaut kādi supercilvēki nenorok izrādes, ja izrāde ir izrāde.Norok jau visādi sabiedrības "labākie" ļautiņi, kas no teātra lietām neko nesaprot, bet jaucas visur..... Teātriem, gan ieteiktu neražot izrādes tāpat vien(širpotrebam) un tomēr cienīt skatītāju, visi jau nav sliktie un neizglītotie, varam novērtēt.

varbūt var uzrakstīt kāds ,kas izrādi redzēja? Kožu pirkstos,ka nepaspēju.Šovakar pēc,,100g kultūras,, Meikšāna teiktā vēl jo vairāk.

pirmizraadei ir veseliiga deva pashkritikas. Un ja tu esi paarliecinaats un godiigs pret savu ideju, tad jau bijusi nebijusi taa pirmizraade, taa neko nemaina. Tik cik var gliitaakas tupeles uzvilkt. Bet arii tas - pie kaajas. Un pirmo reizi nevienam nav pa speekam atcelt. (arii Tu N. TO noraktu, ja nebuutu noticis tas, kas notika)

Nafig tāds raksts, ja kritiķis nav redzējis izrādi? Ko tas sniedz lasītajām? Kā tas piedalās teātra procesā? Kritiķa uzdevums ir noskatīties izrādi un uzrakstīt par savu pieredzi. Diena šobrīd ir pilna ar visgudriem, tukšiem tekstiem.

Man šajā visā ļoti patīk kā teātra vadības, tā arī režisora attieksme. Latvijā neredzēta drosme atdzīt neveiksmi, atdzīt to publiski, un attiecīgi arī rīkoties, nevis apvainoties visiem uz visiem, vainot visu pasauli un mēģināt mēslu iesmērēt skatītājiem (ok, pēdējais gan bija). Visu cieņu un lai veicas turpmāk.

Te viens precīzi pateica, ka skaļākie un pamanītākie pirmās 'Daugavas' veidotāja darbi bija tādi- politiski. Jā, kaut kas no aģitbrigādes. Ar to arī atšīrās. Varbūt vienkārši mūsdienu raudātāju un šņuks'tētāju tēātrī nav iestudētāju, kas spēj vadīt vai vismaz aicināt? Ja domājam-kas varētu, tad skatieties iestudētos darbus.Tie, kas tālāk par pseidofilozofisku ļurināšanu nav tikuši, nederēs. Pieminētiais, ka Eihe iesitis roku pie modernājām latviešu lugām, nebūs rādītājs, jo modernās lugas ir šņukstētāju un cietēju lugas. Ja tādu veido repertuāru, aktieri un režisori vairs neprot un nespēj līdzi saukt, aicināt.Es pat nesaku- cīņā saukt. Tikai- līdzi ciest, nobirdināt kādu asariņu. Tas nepārsteidz, jo atcerieties tos "radošo" dusmu izvirdumus, kad gribēja kaut ko uz gaišāku nākotni un cerību aicinošu kino un arī teātrī.

izklausās ,ka LKA profesore pēc izrādes nemaz nav samulsusi. Nesanāca izrādi noskatīties,tāpēc paļaušos uz V.Čakari un P.Bruku.

ir jau arī teātra zinātnieces Valdas Čakares neliela recenzija kroders.lv: Šodienas versijai, kuru veidojis Mārtiņš Eihe, Raini apvienojot ar fragmentiem no Kārļa Skalbes „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”, ir lakoniska koncertuzveduma forma un brehtiski moralizējošs vēstījums. Scenogrāfs Kristiāns Brekte skatuves telpu sadalījis trīs līmeņos – zemākajā līmenī pie galda sēž patērētāju sabiedrība – ēd, dzer, pīpē, vienvārdsakot, patērē. Augstākajā – zem šņorbēniņiem uz tilta atrodas no dzīves prozas šķirtā mākslas pasaule – koris „Sōla”, kas, komponistam Mārtiņam Braunam atskaņojot instrumentālo pavadījumu, izdzied tautas likteni. Tikmēr skatuves dibenplānā uz ekrāna projicējas 1918.-1920. gada brīvības cīņu skati, kuriem pāri slīd kritušo cīnītāju vārdi un, ceļoties augšup, „pazūd” korī. No atmiņas telpas pārceļas uz mākslas telpu. Bet izrādes fināls ne bez didaktikas pasludina spriedumu mūsdienu Latvijas sabiedrībai. Kad Aigara Apiņa atveidotais Ziemeļmeitas meklētājs protesta uzplūdā izjauc patērētāju dzīres un tie, saniknojušies, nogalina viņu, ekrāns ar kauju skatiem paceļas uz augšu, atklājot miglas vālus, no kuriem iznirst pagātnes tēli, lai pārmetoši noraudzītos uz posta ainavu. Nu ko, esam jau esam vainīgi.