Pirms gadiem divdesmit gana izplatīts bija uzskats, ka autoritāriem režīmiem visneērtākie ļaudis ir visāda veida intelektuāļi, jo šie mēdz domāt. Savukārt domāšana ar kritisku skatu – teātrī, koncertā, dzejolī, lekcijā – drupina režīmu. Tagad par domāšanas kaitīgumu vairs nedzird – šķiet, XXI gadsimta diktators savā mutācijā kļuvis imūns pret intelektuāliem dzēlieniem, jo mūsdienīga patiesības ministrija vairs nenodarbojas ar vēstures pārrakstīšanu, ko var atmaskot, – tas ir noiets etaps. Šodien tā pārraksta tagadni, šo brīdi, konstruē tik augstvērtīgu realitātes viltojumu, ka apmulsušo atmaskotāju rindas rūk un brūk.
Mūsdienīga informatīvā kara spēks ir televīzijā – TV formāts ir nepārtraukta tagadnes rīšana. Ziņas no notikumu vietām, sižeti ar ievadvārdiem "mēs tikko esam uzzinājuši" rada grūti apšaubāmu "realitātes" iespaidu, kas sakņojas skatītāja klātesamības sajūtā. Mēs taču redzējām, kā viņi uz robežas noķer ukraiņu nacionālistus ar automātiem, bija redzams, ka viņējie sāka sist mūsējos, nevis otrādi.
Ja uzmanīgi pavēro Krievijas TV kanālus – ko vēl var konstatēt ārpus ziņu avotu vienveidīguma un no Kremļa iesūtītajiem vēstījumiem? Vai ziņu raidījumos kāds atklāti mudina iet un kauties, par ko varētu vīpsnāt domātāji? Tas nav vajadzīgs. Jo stāsts ir par perfekti iestudētu notikumu precīzu atainojumu, par labu režiju, scenogrāfiju un muzikāliem efektiem. Migla ir tik bieza un visuresoša... kā brīnišķīgajā Jurija Noršteina multenē saka ezītis: "Vai, pat ķepas vairs neredz." Mūsdienīgā TV iestudējumā būs gan sabiedriskās organizācijas pārstāvis, gan cilvēku prieks par atbrīvotāju atnākšanu, gan garīdznieku aizlūgums par mieru. Izteiksies arī nacionāla mēroga kultūras ļaudis.
Krievu kinorežisors Ņikita Mihalkovs, uzstājoties skandalozā Dmitrija Kiseļeva vadītajā raidījumā Vestji nedelji (16. martā; ar kadriem no Rīgas tajā piesaukta arī fašisma atdzimšana Eiropā un pieminēta ASV pārvēršana radioaktīvos putekļos), citē Stolipina vārdus par krievu tautas hroniski kritisko attieksmi pret saviem valdniekiem. "Viņi (tautas daļa) vienmēr atrodas pretēji valsts iedzīvotāju vairākuma interesēm," rezumē Mihalkovs. Raidījuma vadītājs jau ir nosaucis Krievijas mākslinieku vārdus, kuri atļāvušies Krievijas agresiju Krimā kritizēt (V. Jerofejevs, A. Makarevičs, E. Rjazanovs, V. Sorokins, Ā. Šapiro un citi), un viņam (Kiseļevam) nekas cits neatliekot kā tos dēvēt par piekto kolonnu, tātad krievu tautas pretiniekiem. Protams, Krievijā ir arī kultūras cilvēki "ar stāju" – aptuveni 500 parakstu par Putina politiku Krimas jautājumā sarūpējusi Krievijas Kultūras ministrija. Tātad, ja tautā palicis kāds šaubīgais, – lūdzu! Arī citkārt "kritiskie" dzejnieki un režisori ir ar mums, jo šoreiz nekādu melu nav.
Paši visu redzējāt – nupat, tagad. Vienīgais, kas realitātes pārrakstītājus var izsist no sliedēm, ir daudzbalsīga un ātra pretreakcija – jo, pat ja divi, desmit, 100 miljonu cilvēku iekšēji jau ir akceptējuši konservus kā svaigus dārzeņus, pat tad daži spalgi saucieni: "Ē, tie tak konservi!" kādam var likt ielūkoties savā bļodā ciešāk. Kazi, starp kumāsiem gadīsies pamest skatu laukā pa logu, kur pagaidām vēl skatāma atšķirīga realitāte.