Geto ideja dzima XVI gadsimta Eiropas ietekmīgākajā pilsētvalstī Venēcijā – un ar vislabākajiem vietējo kristiešu nodomiem. Desmitu padome jeb Venēcijas viedie lēma norobežot pilsētas ekonomiskajam un finansiālajam plaukumam nepieciešamo ebreju kopienu… pašas drošības labā, taču rezultātā visi (tolaik – ap 5000) ebreju tirgotāji un augļotāji ar ģimenēm tika aizmudināti (taisnību sakot – izdzīti) no Džudekas un citām krāšņās kanālu pilsētas vietām uz drošo Kanaredžo salu, lai tur tie apmetas aiz augstām mūra sienām – jo Eiropā ar Romas katoļu pāvesta svētību tolaik plosījās naida vilnis pret "nekristiešiem". Satiksmi ar pārējo pilsētu uz Kanaredžo nodrošināja trīs tilti, kurus naktīs slēdza. Var skumji pasmaidīt, ka, pateicoties geto, radās jēdziens "debesskrāpis" (dzīves telpas šaurība spieda Kanaredžo būvēt Eiropai netipiskas augstceltnes – deviņstāvu namus!) un Šekspīra ģeniālā luga par Šeiloku – Venēcijas tirgotāju. Taču vārds "geto" "ievalkājās" visriņķī pasaulei kā etnisko minoritāšu nomitinājuma apzīmējums – puertorikāņu geto, nēģeru geto, turku un ķīniešu kvartāli, jā, arī latviešu geto PSRS laikos Sibīrijā.
Pirmās koncentrācijas nometnes, kādas tās uztveram mūsdienās, radās Padomju Savienībā jau XX gadsimta 20. gados, nevis nacistiskajā Vācijā, kā daudzi ierasti domā, pieminot Osvencimu, Aušvicu, Zaksenhauzeni, Treblinku vai mūsu pašu Salaspili. Hitlers un viņa sekotāji tikai apguva draudzīgās Krievijas PSR militarizēto slepeno dienestu metodes savas zemes pilsoņu (režīma ienaidnieku) šķirošanā un iznīcināšanā – NKVD speciālisti nacistiem palīdzēja ar konsultācijām. Krievijā tās bija bēdīgi slavenās nāves nometnes Solovkos un citās normālai cilvēka dzīvei nepiemērotās vietās – nāves lēģeri desmitiem miljoniem cilvēku, kurus uzraudzīja GULAG – Galvenā nometņu pārvalde. Taču pirmo reizi šis šaušalīgais vārdu salikums tika izmantots jau Otrā britu – būru kara laikā – 1901. gadā, kad prātīgie angļi uzbūvēja 45 (baltajiem) un 64 (melnādainajiem) koncentrācijas nometnes – stingri apsargātas telšu pilsētas karagūstekņiem Dienvidāfrikā. Tādi ir vēstures fakti.
Kādēļ man šķiet būtiski atgādināt šīs nepatīkamās lietas? Tādēļ, ka Latvijā, šķiet, ignorance un apātija pret vēsturi, zināšanām un pieredzi, kas bijusi pirms mums, ieguvusi katastrofālus apveidus.
Lūk, tagad 8. un 9. maija "atzīmējamo datumu" sakarā mēs, valdību ieskaitot, svēti klīrējamies ap demokrātijas ārējiem atribūtiem – vārdiem "cenzūra", "viedokļu izteiksmes brīvība" –, kalkulējam ekonomiskos zaudējumus un ierobežojumus, kādi varētu būt sankciju gadījumā, arī putrojamies faktos (tos patiesībā nepārzinot) par nacionālo un politisko situāciju Ukrainā, bet pa to laiku diemžēl ienaidnieks nesnauž. Kaut kā gar "latvieša parastā" apziņu garām paslīdējis fakts, ka kaimiņvalsts Krievija jau sen veic agresīvu karadarbību Latvijā – un vārds tai ir informācijas karš. Un šī pagaidām nevardarbīgā karadarbība ir jāizbeidz ar Latvijas likumu spēku, jā, ierobežojot demokrātiju.
Vai tiešām, lai pamostos, ir jāgaida līdz brīdim, kad noslēpumainie Putina "zaļie cilvēciņi" mūsdienu Krievijā sāks būvēt jaunus geto un koncentrācijas nometnes citādi domājošajiem nepatriotiem, kurus savāks arī tuvējās krieviski runājošo blīvi apdzīvotajās teritorijās?