Salūts mākoņos

Svētku dienu – 18. novembri – mana ģimene allaž ir svinējusi, arī dziļajos padomju gados. Kaut vai tāpēc, ka šī ir manas mammas dzimšanas diena. Kombinācijā ar Neatkarības dienu tie vienmēr ir bijuši skaisti svētki. Reizēm mammas jubileju esam noslēguši ar svētku salūta apmeklējumu – atceros, tāds bija plāns arī pirms pāris gadiem, kad jau laikus rezervējām galdiņu kādā Vecrīgas itāļu restorānā. Līksmi cilvēki nāca un gāja, bet mēs tik sēdējām, našķojāmies ar Vidusjūras gardumiem un cēlām tostus par veselību un neatkarību. Tiesa, vienā brīdī es saklausīju tēvu, kurš, neatkarības jūtu pārņemts, veltīja šādus vārdus viesmīlei: "Saprotiet, mēs visi esam pieauguši cilvēki, un domāju, ka nav vairs vajadzības mānīt vienam otru un niekoties, pasūtot 50 gramu ik pēc brīsniņa. Varbūt jums ir iespēja atnest man 500 gramu šņabīša karafē un pie reizes kādu siļķīti uzkodai?" Pret pirmo daļu viesmīlei pretenziju nebija, bet siļķes sakarā viņa nedaudz uzvilkās – šis esot itāļu restorāns un siļķes netirgojot. Uzkodai nācās samierināties ar anšoviem un olīvām.

Turpinājums bija tāds, kādai jābūt Latvijas neatkarības dienai: daudz priecīgu ļaužu krastmalā, migla virs Daugavas un salūts mākoņos, cilvēki noelsās katru reizi, kad pēc šāviena mākoņi iekrāsojās kā zili vai bāli pleķi nakts debesīs. Izskaņā tēvs atteicās kāpt taksī, gribēja atpakaļ pie anšoviem, jaunieši dziedāja dziesmas, mums pie krūtīm bija karodziņi, un diena bija piepildīta.

Sazin kāds supersalūts būs pēc diviem gadiem – Latvija gatavojas savai simtgadei ar tādu jaudu, kas samērojama ar dīvainu frizūru iecienījušu diktatoru stūrēto totalitāro valstu pārspīlēti uzpūstajām svinībām. Vai jūs zinājāt, ka Latvijas simtgades svinēšanai ar vienu gadu nepietiks? Kultūras ministre nupat preses konferencē informēja, ka vērienīgam simtgades svinēšanas izvērsumam ir izveidota tā sauktā simtgades piecgade, kurā katram gadam būs savs trieciennosaukums. 2019. būs Varonības gads, savukārt pēc nepilniem diviem mēnešiem mēs oficiāli apsveiksim cits citu ar Gribas gada iestāšanos.

Preses konferencē, kas veltīta dižās jubilejas sagatavošanai, kultūras ministre informēja, ka Latvijā koordinēti darbojas 119 simtgades svinību aģitatoru un jau 40 pašvaldību šūniņas ir izstrādājušas vietējo simtgades svinību norišu plānu. Turklāt šo darba grupu un to apakšgrupu diskusijās radīts vairāk nekā 700 svinību norises ideju, kopumā ir plānoti vairāk nekā 800 pasākumu.

"Ministre atzīmēja, ka simtgades svinību kontekstā būtiskas ir paliekošas vērtības, tāpēc, gatavojoties svinībām, notiek kultūras telpas sakārtošana un infrastruktūras uzlabošana," vēsta ziņu aģentūras. Ministres referāta nolasīšanu esot noslēguši skaļi aplausi, kuru laikā no zāles izskanēja priekšlikumi simtgades svinības pagarināt līdz septiņiem gadiem, lai 2021. – Augšanas – gadu turpinātu 2022. – Briešanas – gads.

Ziniet, man ir aizdomas, ka jau simtgades svinību trešajā gadā es paguršu maršēt vienotā dziesmā un domāt par bedri pēc zelta piecgades, noplokot vilnim, kurā "būtiskas ir paliekošas vērtības un kultūras telpas sakārtošana". Var gadīties, ka šo pārdomu rezultātā man radīsies nopietna vēlēšanās emigrēt… Nujā, uz Ameriku vairs ne.