Man bija jādomā par to tumsā čāpojošo ezi un sargāšanu, kad kaut kur lidmašīnā virs Eiropas pabeidzu lasīt Māras Zālītes jaunāko grāmatu Pieci pirksti. Grāmatu, kurai rakstniece nav devusi žanra apzīmējumu, tikai atzinusies, ka jebkurš var būt kāds cits, un radījusi daļēji autobiogrāfisku romānu. Poētisku un sievišķīgi maigu. Par piecgadīgas meitenes pārdzīvojumiem. Un viņas domāšanu, un pasaules uztveri. Kādreizējās laimīgās Latvijas paaudzes sajūtām piecdesmito gadu Padomju Latvijā. Par piemēslotām mājām un zemi. Par mirušajiem un pazudušajiem. Par sargāšanu. Lai nenoslīktu akā, lai nenogrimtu piķa bedrē. Lai apraudātos no kauna, kad izkususi šokolāde noturēta par kaut ko citu. Lai nospiestu saujā vardi un iepazītu gliemežus. Lai iemācītos identificēt sevi un pirmoreiz pateiktu – es. Un aizdotu prieku. Lai līdz asarām aizkustinātu tēvu, dziedot itāļu operu ārijas. Tie pieci pirksti – skaidrs, ka tā ir Dieva sauja, kurā katrs sajūtas drošāk. Tāpēc tā ir jāsauc bērna mājas – Pieci pirksti – viņa paša izdomāta vieta vecā ābelē ar pieciem žubura zariem. Saujā Laura paņems arī Papus laulības gredzenu, lai atdotu Reinim, kad pārnāks. Kaut arī visi zina, ka nepārnāks. Papus zināja, ka rīt mirs. Pie kartupeļu kaudzes. Un tāpēc bija noņēmis savu gredzenu, un piekāris pie tā zīmīti – lai atdod dēlam. Kaut kas no Straumēniem ir šajā intonācijā – kurā bērns aizsūtīts pavēstīt lopiem, puķēm un kokiem, ka saimnieks ir miris. Kaut kas mierinoši maigs par pasaules kārtību ir šajos Māras Zālītes tekstos. Tāda kā Dieva žēlastība tiem, kas nezina, ko dara. Un tiem, kas zina. Pirms tam ir arī mazā karote – sumpurņu sen nokautā dēla kristību karotīte. Zīme, kas nonākusi mēslainē, top atrasta. Maza zīme, kas septiņiem pasaulē mītošajiem miljardiem nozīmē vienkārši ēdamrīku, diviem nozīmē gandrīz visu – zudušas pasaules daļiņas atgūšanu. Pieskaroties tai, top sajusts siltums, enerģija varbūt. Pat ja iedomas tikai. Pat ja par daudz simbolu un tulkojamu zīmju.
Uz palodzes starp tukšām burkām, vāciņiem, hanteli un trim modinātājpulksteņiem kādā istabā, kurā joprojām grūti ieiet, es pēkšņi atradu pirms pusotra gada miruša cilvēka lūgšanu. Ierakstītu jaunā rūtiņu kladē trīs lappusēs divas nedēļas pirms nāves. Varbūt agrāk. Rokraksts grūti salasāms, drīzāk nojaušams. Viņš zināja, ka es atradīšu. Droši vien. Un izlasīšu par viņa sarunām. Ar sevi un Kādu. Par Svēto Nikolaju un garo dzīvi, par trim ģeniāliem iestudējumiem, ko pats atzīst, un maskām. Par eņģeļiem un gaiteni, kas jāaizslēdz. Par pateicību visam, kas bijis viņa mūžā, un par mīlestību. Un lūgumu par vecas ābeles sauju, kurā ieritināties kā mājās, – pat ja šo triju lappušu nobeigumā tas viņa rakstītajā izteikts tikai vienā vārdā – atbrīvošanās.