Sazāļotie olimpieši

Kāda ir tā domu gaita, kas ļauj ignorēt to, ko tev skaidri un nezin cik reižu saka, turklāt skaidrojot, kāpēc? Rīcības cēloņi droši vien ir dažādi, tomēr starp tiem jābūt pārliecībai, ka šie noteikumi uz mani neattiecas un es varu darīt to, ko man šajā mirklī ir sagribējies darīt. Pasaules Antidopinga aģentūras atklājumi par dopinga izmantošanu Krievijas sportā bija iespaidīgi. Pārsteidzošs, protams, bija vēriens, ar kādu notika krāpšanās, un Krievijas valsts un sporta institūcijas aktīvā līdzdalība. Tomēr vēl drūmāks ir Krievijas iestāžu un daudzu sportistu pasaules redzējums, kas šajā procesā iezīmējas un šādu plaša mēroga krāpšanos padara iespējamu. Gribu pievērst uzmanību diviem tā aspektiem, kuri, manuprāt, novērojami ne tikai sportā. Pirmkārt, tā ir pārliecība, ka noteikumi un aizliegumi ir paredzēti muļķiem, un, ja ir vajadzība un iespēja, tos vajag pārkāpt. Iespējams, šāda attieksme daļēji ir padomju režīma palieka, un tai ir arī sava simpātiskā puse, kas aprakstīta, piemēram, Jaroslava Hašeka romānā par Šveiku. Tomēr šī attieksme paredz, ka noteikumi ir ārēji, autoritāras varas uzspiesti, nevis vienošanās rezultāts, kas palīdz sadarboties un sastrādāties. Atbilstoši tā ir graujoša jebkurai pašorganizēšanās formai, piemēram, sportam kā sacensībām. Sporta sacensības bez noteikumiem būtībā ir bezjēdzīgas, un mēģinājums tos ciniski ignorēt var novest tikai pie pašu sacensību, piemēram, olimpisko spēļu, izjukšanas. Ir vēl viens variants, uz kuru ciniskās attieksmes pārstāvji parasti atsaucas, proti, viņi apgalvo, ka patiesībā nekādas sadarbības un noteikumu nav, tādiem tic tikai pamuļķi, kurus apmānījuši liekuļi, kas izliekas, it kā tādi būtu, lai gan zina, ka patiesībā sadarbība ir manipulācija un noteikumi – varas radīta ilūzija. Sports drīzāk ir karš. Šeit jāpiemin raksturīgā pasaules redzējuma otrais aspekts – karš notiek starp valstīm. Pasaules čempionātos un olimpiādēs nesacenšas atsevišķi cilvēki, kuri gūst baudu no sporta, sevis pārvarēšanas un arvien labāku rezultātu sasniegšanas, bet bandinieki valstu politiskajā spēlē, kareivji bez pašcieņas. Šajā kontekstā Krievijas sportistu diskvalifikācija ir vienkārši zaudējums politiskajā kaujā, uz kuru, ja vien iespējams, jāatbild ar pretuzbrukumu. Es varu saprast cilvēkus, kuri jutās vīlušies par Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmumu neatstādināt no vasaras olimpiskajām spēlēm Brazīlijā Krievijas izlasi kopumā, un mani arī mulsina SOK neizlēmība. Tomēr, manuprāt, izslēgt visu izlasi nozīmētu stiprināt šo cinisko loģiku, kas olimpiādi interpretē tikai kā valstu ideoloģisko karu. Dažkārt ir labāk, ja tevi uzskata par muļķi, nekā ļauties loģikai, kura var novest tikai pie bankrota