Nu, lūk, gads pagāja, un sāku zvanīties uz valodu centriem, kas savās mājaslapās piedāvā šādus kursus. Realitāte izrādās citāda – valodu centru reklāmas ir klaji meli, un neviens bērniem ķīniešu mēli nemāca. Ķeroties pie pēdējā salmiņa, zvanīju Konfūcija centram. Lai arī tas nepiedāvā valodu kursus bērniem, saņēmu padomu – iegādāties planšetdatoru, novilkt pāris ķīniešu valodas spēļu bērniem un nodot planšetnieku bērna rīcībā. Sacīts – darīts, un pāris dienu vēlāk Rasmiņa sāka rīkoties ar savu jauno mantu. Nedēļas divas vēlāk kādā kafejnīcā ieturējām pusdienas, un es iepletu acis, kad Rasma ēdiena sastāvdaļas pēkšņi nosauca ķīniešu valodā. Padoms darbojās! Vēl pēc nedēļas viņa skaitīja līdz desmit, un aizvakar uz manas noputējušās mašīnas tika uzvilkts pirmais hieroglifs.
Redzot to, mans tēvs apjautājās, vai es maz saprotot lietas nopietnību. Varot gadīties, ka maniem mazbērniem būs citas formas acis un viņi ēdīs ar irbulīšiem, nevis ar karoti. Šajā sakarā es atkal sāku domāt par aizbraucējiem un kā tas maina mūsu dzīvi.
Mākslas meses dēļ šogad nesanāca līgot Latvijas laukos, bet gan uzstādīt darbus Londonas galerijā. Darbu apjoms ir pārāk liels, lai tiktu galā saviem spēkiem, tomēr Londona ir pateicīga pilsēta šādu problēmu risināšanai – palīdzību sniedza mani bijušie skolas audzēkņi. Londonas augstskolās patlaban mācās trīs nesenie absolventi, septiņi strādā; desmit gadu laikā, kopš strādāju lietišķajos, uz Angliju ir aizbraukuši ap divdesmit manas programmas absolventu. Arī es viņu vecumā aizbraucu mācīties uz ASV, un pasaulē izklīdušo latviešu tīkls daudzkārt ir palīdzējis. Atceros, vasarā ar autobusiem blandījos pa Amerikas kontinentu, šķērsojot to no Sanfrancisko līdz Ņujorkai. Katrā jaunā pilsētā Amerikas latvieši iedeva savu paziņu kontaktus manā nākamajā pieturas punktā, un es tiku sagaidīts un izguldīts. Līgosvētki tika svinēti Garezerā, pamatīgā latviešu centrā Mičiganas štatā. Bija sabraukuši latvieši no štatu štatiem, un kopējā atmosfēra atgādināja mazus Dziesmu svētkus. Atceros sākumu – sadziedāšanos un aplīgošanu –, bet tad pamanījos sapazīties ar latviešu amerikāņu džekiem, un turpmākā vakara daļa tika pavadīta slepenos krūmos, kur mēs no pudeles dzērām siltu šņabi un runājām par Latviju. Mani kompānijas biedri knapi runāja latviski, bet viņi centās, un šajā vakarā es jutos daudz vairāk latvietis nekā bieži vien vietējo latviešu vidē.
Beidzot esmu sapratis, ka man drīzāk sāp nevis tas, ka latvieši aizbrauc, bet gan tas, cik naski latvieši šeit metas runāt krievu valodā, satiekot vietējo krievu santehniķi vai iepērkoties veikalā. Man drīzāk sāp nevis aizbraukušie studenti, bet gan veikalā ar smagu akcentu lūgtais: "Mņe požaluista sir Ļīgo."