Sākumā dodos uz galveno ieeju, tur uzraksts uz durvīm mani laipni nosūta atpakaļ uz pansionāta Valmiera pagalmu, kur paiet vēl krietns brīdis, kamēr atrodu vajadzīgās durvis, lai iekļūtu iekšā. Pirms nospiežu durvju rokturi, pagūstu atcerēties, ka šīs pašas ēkas pagalmā, maldīgi noturot to par ielas turpinājumu, reiz esmu tumsā veiksmīgi apmaldījusies. Varbūt apmaldīšanās ir vienīgā kustība, kuru spēj apturēt reāls un fiziski sataustāms šķērslis – mūris, žogs un citas cilvēces izgudrotās nolieguma zīmes. Iekļūstot pansionātā, paskatos pulkstenī. Ir precīzi viena minūte pāri vienpadsmitiem, es kavēju veselu minūti, kuras laikā man jau bija jāstāv auditorijas priekšā un jāstāsta sava CV saīsinātā versija. Pansionāta koridorā uzņēmusi ātrumu, apmulstu pie nākamajām durvīm, koridors stiepjas uz abām pusēm, un pārņem sajūta, ka pansionāta iekštelpās laiks pēkšņi ir zaudējis ātrumu un kļuvis rāms, paklausīgs un lēns, it kā pie daudzajām ēkas durvīm kāds būtu pielicis smilšu pulksteņus un te steigties būtu nepieklājīgi.
"Es uz dzejas dienām!" saku pirmajai ar skatienu notvertajai sievietei. Viņa mani nopēta ar neizpratnes pilnām acīm un atbild, ka pasākumu zāle atrodas otrajā stāvā. Ar žestiem lieku saprast, ka jūtos apmaldījusies. Kāpnes ir koridora galā uzreiz pa kreisi, pie lielās palmas, sieviete saka. Es uzsāku kustību un nedroši dodos norādītajā virzienā. Daudzi pansionāta iemītnieki ir tikko pamodušies un man viņi saudzīgi jāapiet. Kamēr virzos pa koridoru, sieviete skaļi turpina man dot norādes. Pirms atviegloti ieraugu kaut ko līdzīgu palmai, dzirdu klusu sievietes balsi: "Tagad pa kreisi…" Ieraudzījusi kāpnes, sāku skriet.
Pulkstenis rāda vienpadsmit minūtes pāri vienpadsmitiem. Meklētās durvis ir plaši atvērtas, es ieraugu cilvēku, kurš man vairs ar skatienu nejautā, ko es te darīšu. Nometusi mēteli un no somas izvilkusi savus dzejoļus – drošības labad paņemu līdzi arī Imanta Ziedoņa un Birutas Skujenieces krājumus –, ieeju pasākumu zālē. Pansionāta iemītnieki jau ir rāmi ieņēmuši savas vietas. Nostājoties zāles viducī un ar skatienu apstaigājot uzmanīga klusuma pārņemto klausītāju sejas, man pēkšņi aizmirstas, cik man pašai gadu, dzimšanas dati un iestudēto izrāžu skaits šķiet lieks un nenozīmīgs. Man uzreiz gribas ar viņiem sarunāties. Sarunāties caur dzeju. Gribas būt viņiem tieši tik tuvu, cik viņi ir tālu.
Piebīdījusi savu ķebli viņiem tuvāk, sāku lasīt dzejoli. Jau pie pirmās rindas dzirdu balsi no zāles: "Runā skaļāk!" Es nevis sāku tikai runāt skaļāk, bet uzreiz pieceļos kājās. Pēc dažu savu dzejoļu nolasīšanas sāku nožēlot, ka nepaņēmu līdzi kādu kārtīgu anekdošu krājumu, un pēc piebildes no zāles: "Kāpēc tik drūmi?" mana nožēla tikai pieaug. Pēc tam turpinu ar Imantu Ziedoni. Ķeros pie krājuma kā pie glābiņa, šķiru to uz labu laimi, bet atšķiras tieši Imanta drūmākie gabali. Kad vismaz divdesmit minūšu esmu ļoti skaļi deklamējusi trešo, Skujenieces krājumu, pajautāju, vai gribas vēl kādu dzejoli. Paceļu galvu, zālē ir klusums. Kad nodomāju, ka cilvēki varbūt no manis jau ir noguruši, pamanu kādu sievieti, kura māj ar galvu, lai turpinu. Ievilkusi elpu, turpinu.
Sirds akustika parāda, kā skatiens izturas cilvēkā. Tas nozīmē, ka skatiens un skatiena avots atrodas vienā un tajā pašā telpā. Ja sirdī nav gandrīz nevienas skatienu atraidošas virsmas (skumjas, nedrošība, bailes), vientulība atlēks no visām virsmām un paies neilgs laiks, pirms vientulība izzudīs.