Slimnīca ir vieta, kur nācies būt reti, tomēr tā ir arī vieta, kur cilvēce nemitīgi pieraksta savu ciešanu vēsturi. Ikdienas ciešanas ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Nesen gadījās pāris stundu pasēdēt pacientu reģistrācijas un uzņemšanas nodaļā. Tā kā zināju, ka būs jāgaida, lasīšanai līdzi biju paņēmusi Aksela Muntes Stāstu par Sanmikelu. Tomēr, līdzko es iesāku lasīt kādu rindkopu, atvērās automātiskās durvis un klusumu telpā pārtrauca satrauktas cilvēku balsis. Katru reizi, kad durvis atvērās, es cerēju, ka tur nenāks kāds ar gripu. Slimot šajā ziemā, kas jau ir gandrīz galā, kaut kā negribējās.
Pie reģistratūras pienāca māte un meita. Māte izskatījās vairāk uztraukusies nekā meita. Kad izdzirdēju sūdzību: "Meitene nāca no skolas, viņai uzbruka kaķis un saskrāpēja", es atvieglojumā nopūtos. Abas tika nosūtītas rindā pie traumatologa, un telpā uz kādu brīdi atkal iestājās klusums. Manu muguru sildīja sausais gaiss no radiatora, aiz loga pieņēmās spēkā tumsa un aukstums, tomēr es jutos omulīgi un, paņēmusi kafiju no automāta, pievērsos notiekošajam aiz reģistratūras stiklotā loga, kur kāds mediķis no ātrās palīdzības brigādes koķetēja ar reģistratori. Uz mirkli sievietes un mediķa smiekli šķita neiederīgi vietā, kur cilvēki sūdzas par sāpēm. Kad viņus vēroju, man galvā ieskanējās Rianas dziesma ar vārdiem: "We found love in a hopeless place" ("Mēs atradām mīlestību bezcerīgā vietā"). Viņu diagnoze bija iemīlēšanās, un man viņu kļuva žēl. Dziesmu drīz vien pārtrauca kārtējā durvju atvēršanās, bet šoreiz pa tām neviens neizgāja un neienāca. Sāpes laikam pārdomāja.
Kādu citu rītu, dzerot kafiju, pamanīju, ka kāds jau ir uzšuvis čekas maisus. Čekas maisi vēl nav atvērti, bet kāds jau uz lustrācijas rēķina atvēris somu biznesu. Ir laika posmi, kad šķiet – visa ir par daudz. Skumjas ziņas, līdzīgi kā sūdzības par sāpēm, pienāk ātrumā, kādam grūti sekot līdzi. Ir grūti palikt vienaldzīgam pret sāpēm valstī, kurā par nekad neieslēgtu elektrību neapdzīvotā vasarnīcā jāmaksā trīsdesmit eiro, ir nepieņemami sekot līdzi kādam Rīgas iedzīvotājam, kurš informē tautu tviterī par notiekošo KNAB, ir pat apvainojoši zināt, ka aiz tā loga, kurā nekad nedeg gaisma, sēž Latvijas Bankas prezidents – cilvēks, kuram valstī uzticēta tik liela atbildība. Tādās bezmiega naktīs pārņem sajūta, ka tava paša valsts būtu vienā lielā sirdsapziņas karantīnā un ka tajā nevis tiek godprātīgi ārstēti slimības simptomi, bet izrakstīti pretsāpju līdzekļi par ļoti augstu cenu. Un nojauta, ka Latvija varētu veikt kolektīvo pašnāvību vēl pirms Eiropas Savienības, ir biedējoša.
Kamēr laika ziņās sola aukstuma vilni, mums jāatrod katram savs siltuma vilnis. Būt par cilvēku ir jāmācās katru dienu. Un slimību nav. Mēs saslimstam ikreiz, kad sākam zaudēt cilvēku sevī. Dažreiz pietiek ar smaidu, sarunu, apskāvienu, ar šīm ikdienas receptēm, kuras neviens ārsts neizrakstīs, ja vien tās neizrakstīsim paši sev katru dienu. Aksels Munte visu mūžu ārstēja cilvēkus, bet tā nebija miesa, kas sūdzējās par sāpēm. Tā bija kāda vieta viņos pašos, pēc kuras viņi ilgojās, bet nezināja, kā tur nokļūt. Aksels Munte zināja, ka uz to ir tikai viens ceļš. Sirds.