Pēkšņi ir atceltas daudzas manas izrādes un koncerti. Kas zina, cik ilgi tā turpināsies? Bet no kā šajā laikā lai sedz neizbēgamos rēķinus un nepieciešamos ikdienas izdevumus?! Šādi izmisīgi saucieni pēdējā laikā arvien biežāk skan no māksliniekiem starptautiskajā kultūras telpā. Ir skaidrs, ka tāpat, kā jau tiek domāts, kā palīdzēt Covid-19 izplatības dēļ vissmagāk skartajām nozarēm, īpaši tūrisma, transporta un restorānu jomai, arī kultūras iestādēm un māksliniekiem ir nepieciešams valsts atbalsts.
Īpaši steidzami palīdzība ir vajadzīga brīvmāksliniekiem, kuru iztika ir atkarīga tikai no konkrētiem līgumprojektiem un kuriem līdztekus tiem nav pastāvīga algota darba. Labi zināms, ka ar tuvākiem un tālākiem braucieniem saistītu koncertdarbību nav viegli apvienot ar regulāru, stingrā grafikā organizētu pedagoģisko darbu skolā vai augstskolā. Visbiežāk tas vienkārši nav iespējams.
Ekstrēmi eksistenciālā krīze šajā ārkārtas situācijā, par kuras tālāko attīstību bail pat domāt, pašlaik varbūt vēl nedraud spožākajām pasaules zvaigznēm, kuras gadu gaitā varētu būt iekrājušas drošības spilvenu. Visvairāk apdraudēti ir jaunie mūziķi, kuri vēl tikai sākuši karjeru un darbojas galvenokārt tepat Latvijas apritē. Nav noslēpums, ka vietējās ekonomiskās situācijas dēļ viņi par uzstāšanos nesaņem tādus honorārus, kas spētu radīt drošības sajūtu un kaut nedaudz uzelpot. Nav koncertu – nav honorāru. Tieši tik vienkārša ir viņu dzīves aritmētika. Arī mūzikas skolotājiem neklājas viegli, jo viņu atalgojuma problēma ilgst jau gadu gadiem, tomēr šajā situācijā viņiem vismaz ir kaut kāds garantēts izdzīvošanas minimums.
Pēc ārkārtējās situācijas izsludināšanas Latvijā nekavējoties tika slēgta Opera, teātri un atcelta jelkāda koncertdzīve. Tas, protams, ir pareizi, lai cik sāpīgi to izjūt visi iesaistītie. Taču jāapzinās, ka visvairāk cietīs tieši privātie kultūras pasākumu rīkotāji un biedrības (nevaldības organizācijas). Valsts vai pašvaldību iestāžu un dibinājumu rīcībā ir valsts vai pašvaldības bāzes finansējums. Tāpēc, pat aizzīmogojot ieejas durvis un atceļot koncertus, tiem ir iespējams izdzīvot, saglabāt darbinieku algas un samaksāt par apkuri un elektrību. Bet ko lai dara tie, kuriem ir jārēķinās tikai ar biļešu ieņēmumiem un – tikai tad, ja paveicas, – Valsts kultūrkapitāla fonda projektu konkursā iegūtajiem līdzekļiem? Kopš nodokļu reformas strauji sarucis arī sponsoru atbalsts. Spilgtākais piemērs ir Litas Beiris rīkotais Starptautiskais Baltijas baleta festivāls, kuram vajadzēja sākties tieši ārkārtējās situācijas izsludināšanas dienā. Galā koncertā Operā 16. martā bija paredzēta baleta zvaigžņu uzstāšanās no Čehijas, Igaunijas, Krievijas, Kubas, Lietuvas, Nīderlandes un Somijas. Aviobiļetes māksliniekiem nopirktas, reklāmas izdevumi nav atgūstami… Šis ir tikai viens piemērs no daudziem.
Atkal jājautā – vai māksliniekus un kultūras notikumu rīkotājus sadzirdēs? Vai sadzirdēs tikai tās jomas, kurām ir spēcīgs un skaļš lobijs?
Taisiet