Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa teātra mājaslapā 20. februārī ievietojusi paziņojumu Guna Zariņa par higiēnu: "Atvainojos visiem, kas dēļ virsraksta Gunas Zariņas spēles ar rēgiem uz 6. februāra izdevuma Patiesā Dzīve vāka iegādājās šo žurnālu. Jo, jāatzīst, man ar šo rakstu, kas ļoti atgādina sirsnīgu interviju, nav nekāda sakara un tās autoru nekad neesmu satikusi. Tekstā pamatā nav lietotas atsauces uz avotiem! Turklāt tie nav svaigi." Un tālāk – "man ļoti neērti, ka, izmantojot manu vārdu un apejot autortiesības, kārtējo reizi ir "piemēslots kosmoss"."
Žurnālistam Andrim Bernātam un žurnāla Patiesā Dzīve redakcijai gan nav bijis neērti. 6. februāra numurā Nr. 03 izveidots aktrises portrets. Pa vairākiem atvērumiem, ar skaistām bildēm. Labi. Tikai ar kādiem līdzekļiem? Pirmajā brīdī viss šķiet vairāk nekā lieliski. Par ko gan vēl rakstīt, ja ne par Gunu Zariņu, vienu no talantīgākajām un neparastākajām sava laika aktrisēm. To ievadā atzīst arī A. Bernāts. Un tālāk piebilst: "Žurnālistiem viņa nav sevišķi pateicīgs objekts, jo bieži atsaka intervijas." Tālāk ievietotie aktrises citāti bez jebkādām atsaucēm liek domāt, ka A. Bernātam ir izdevies lauzt aktrises piesardzību, abi ir klātienē satikušies un no sirds izrunājušies. Arī par to būtu koleģiāls prieks, ja vien šajos citātos neatpazītu brīvi ieplūdinātus savas intervijas ar Gunu Zariņu Man nav asprātīgas atbildes fragmentus. Tā tapa konkrētā brīdī un noskaņojumā aktrises dzīvē – kad viņa gatavoja Soņas lomu Māras Ķimeles iestudējumā Noziegums/sods. Tālāk tekstā šur tur autors citātiem tomēr ir pievienojis aptuvenas atsauces (piemēram, Diena, Ir). Rodas iespaids, ka žurnālists ir čakli pastrādājis, vispirms intervējis pats un tad radījis kontekstu no kolēģu rakstiem. A. Bernāta rakstā rafinētā pēdu slēpšana un imitācija, ka it kā notikusi "dzīvā" intervija ar Patieso Dzīvi, ir visaizskarošākā.
Zinu, ka šī nav svaiga sensācija, tomēr man šķita svarīgi par to rakstīt vēlreiz. Tāpēc, ka Gunas Zariņas "portrets" Patiesajā Dzīvē diemžēl nav vientuļš šajā tendencē – uztvert mākslinieku kā objektu, žurnālista spēļmantiņu, kura teikto (kaut pirms desmit gadiem) var izspēlēt un samontēt pēc sirds patikas. Tiek rupji pārkāptas cilvēka tiesības nerunāt un nebūt publiskajā telpā tad, kad viņš to nevēlas. Mākslinieks ir pakļauts pazemojošai attieksmei, arī runājot par žurnālu vāku izcēlumiem. Redaktori no konteksta izrautajos intervējamā citātos bieži vien pārāk patvaļīgi iefiltrē visādas divdomības un zemtekstus. Izlasot visu interviju, redzam, ka izcēlumam nav bijis nekāda sakara ar autora patiesajām domām un izjūtām. Tikai nesauciet to par spilgtu un ievelkošu žurnālistiku! Protams, strādāt ar pašu vārdu, stilu un lingvistiskām niansēm ir daudz grūtāk.
Kāds varētu teikt – par ko te jāsatraucas? Jau XVIII gadsimtā mūzikā postmodernais pasticcio žanrs paredzēja, ka jaundarbs var tapt, brīvi izmantojot citu komponistu mūzikas fragmentus. Šodien – cits laiks un tik ciniskas kolāžas uzskatāmas vienīgi par negodīgu un kategoriski nepieņemamu praksi.
Skumji, ka šādi gadījumi met ēnu uz visu rakstošo cunfti, kultūras žurnālistiem, kuri ir bruģējuši ceļu uz mākslinieku uzticību ar iedziļināšanos, rūpīgi sagatavotiem jautājumiem, empātiju un privātuma respektēšanu.