Cilvēki grib, lai viņus liek mierā. Viņi grib paēst, gulēt, grib, lai citi cilvēki būtu jauki pret viņiem, bet tas, ko viņi negrib, ir domāt. Autors ir bijis ļoti taktisks, nepasakot šo domu skaļi, bet ieliekot tāda cilvēka galvā, kuru vēlāk pats attēlo kā vīlušos, noslēgtu, sabiedrībai pat nepatīkamu cilvēku. Tomēr, manuprāt, nav jābūt nedz Gausa mēroga ģēnijam, nedz noslēgtam un vīlušamies, lai tam piekristu. Tas vienkārši visu laiku ir jāpatur prātā, lai katrreiz no jauna nebrīnītos par savā apkārtnē tradicionāli valdošajiem aizspriedumiem, neīgņotos par bieži pat ļoti tuvu cilvēku stereotipiem un sliktajiem jokiem un lai aiz inerces nekristu kolektīvajā pilnmēnesī katrreiz, kad tāds atkal iestājas.
Turklāt zināt par cilvēka nevēlēšanos domāt un viņa noslieci ļauties klišejām nav augstprātīgi. Mēs cits pret citu mēdzam piekopt daudz riebīgākas prakses. Piemēram, iedzimtās spējas un apgūtās prasmes mēdz būt ļoti dažādas, tāpēc attiecības ar realitāti mums katram ir ekskluzīvas, privātas, nevis kolektīvas. Ja kāds apšauba tavu īstenības sajūtu, ir skaidrs, ka viņš to saka no kāda pašpieņemta vairākuma pozīcijām, kam pats, kā var nojaust, domā, ka pieder. Taču par to, cik neuzticama ir vairākuma realitāte, nav vēlreiz jāstāsta, vai ne. Tāpēc vienīgā dīvainība, atrautība no īstenības, ko mēs cits citam varam pārmest, ir instinktīvā (vai arī slinkā un pasīvā) vēlme samierināties ar šo totāli neuzticamo kolektīvās realitātes ideju, ļauties baram vai pat vēl ļaunāk – liekuļot un publiski aizstāvēt vienu pozīciju, bet mājās praktizēt pavisam citu.
Es īsti neticu, ka pastāvētu kāda korporatīva sazvērestība, kuras mērķis ir zombēt un paverdzināt tautu. Toties es redzu vēsturisku gan instinktīvā, gan intelektuālā mijiedarbībā radušos stereotipu konstrukciju, kurā mēs, individuālie universi, vienkārši katrs izvēlamies gatavas lomas. Gan tā sauktie pie varas esošie, gan paklausīgie; gan cietēji, gan dumpinieki. Arī nejusties zombētam ir katra paša izvēle – tāda pati, kā būt par rūdītu parlamentāro sekretāri, slepenā dienesta darbinieku, ietekmīgu uzņēmēju vai oportūnistu. Bibliotēka ir pieejama, interneta laikmetā totāla cenzūra darbojas laikam vairs tikai Ziemeļkorejā; tēvzemes dūdieviņiem spriestspēju neviens nost neņem, un par ksenofobu cits citu te ar varu nepadara. Atcerieties, par ko Hanna Ārente piesprieda nāvessodu Ādolfam Eihmanim. Vai tiešām labais cilvēkos ir retums, un vai tiešām – atšķirībā no entuziasma iestāties klišejiskajos varas nesējos, tās pieņēmējos, no tās cietējos un pret to karojošajos – kopt sevī labo izvēlas retais?
*Pirms divām nedēļām uzreiz pēc Aijas Kukules kora Omnes uzstāšanās leģendārajā Stravinska koncertzālē Montrē uz skatuves kāpa Egīla Lipšāna vadītais koris Burtnieks, kurā dziedu arī es. Biju gribējis pastāstīt par šo pieredzi, veltīt šo sleju kora biedriem, vēl uz brīdi atslābt un nedomāt par nepatīkamo, bet nedrīkst. Katrreiz, kad es nedomāju, manā vietā domā kāds cits – un ne jau par manu komfortu.