Kā jau katru gadu, par Ziemassvētku tuvošanos vispirms liecina arvien uzstājīgāka pazīstamu melodiju skanēšana visās sabiedriskajās vietās un spīguļu parādīšanās ielās. Kā gan bez tiem, sākot ar gaismas virtenēm kailajos koku zaros un beidzot ar greznotām eglītēm, kuras Rīgā izaug cita pēc citas. Mūziķiem un aktieriem šis ir īsts ražas laiks, jo Ziemassvētku koncertu un uzvedumu programmu piedāvājums jau līdz ar Adventes sākumu visā Latvijā birst kā no pārpilnības raga.
Izvēle ir ne tikai plaša, bet pat apstulbinoša: apritē griežas gan iepriekšējos gados pārbaudītas, gan jaunas koncertprogrammas, sākot ar vecām dziesmām jaunās balsīs un skaņās un beidzot ar instrumentālās akadēmiskās mūzikas jaundarbu pirmatskaņojumiem, kur dažam (konkrēti – jaunajam, vēl studējošajam komponistam Jēkabam Jančevskim) pat izdevies atšķirīgi ironisks redzējums par mūsdienu patērētāju sabiedrības paradumiem Ziemassvētku gaidīšanas laikā.
Īsta balva klasisko vērtību mīļotājiem bija Fēliksa Mendelszona oratorijas Elija atskaņojums 13. decembra vakarā Lielajā ģildē ar izcilu solistu ansambli, kurā mūsu lieliskā basbaritona Egila Siliņa atgriešanos zīmīgi dramatiskajā, cilvēciski daudzšķautņainajā pravieša Elijas lomā atbilstoši augstā līmenī papildināja Elīnas Šimkus, Ievas Paršas, austriešu varoņtenora Andrēasa Šāgera, jaunā basa Eduarda Vācieša un Rīgas Doma zēnu vokālais sniegums un radītie raksturi. Skanējuma mugurkauls un vienlaikus manipulējama pūļa simbols bija akadēmiskais koris Latvija izcilā profesionālajā formā un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, kura kādreizējais mākslinieciskais vadītājs, savulaik kuluāros par Hariju Poteru dēvētais igaunis Olari Eltss nu jau ar nobrieduša meistara pārliecību un harismu vadīja muzikāli gleznieciskās un psiholoģiski dziļās oratorijas gaitu.
Lai arī Rīgas 2014 – Eiropas kultūras galvaspilsētas – gadā piedzīvota virkne izcilu un unikālu kultūras notikumu, Elijas atskaņojums paliks atmiņā, jo tikai ar pašas mūzikas krāsām un dzīvo emocionālo spēku rosināja iztēli, atbrīvojot no obligātajām bildīšu projekcijām.
Visas žanru un stilu rūtiņas muzikāli teatrālajā Adventes kalendārā ir pilnas, tā ka tiek gan ziemas saulgriežu bluķa vilcējiem, gan simfonisko, gan popmūzikas koncertu mīļotājiem un, protams, arī tiem, kuri mājās ar ierastu kustību ieslēdz atskaņotāja vai televizora pulti vai pat tikai mobilo aplikāciju. Galu galā esam jau pieradināti, ka Ziemassvētku mūzika un muzicēšana ir tirgus vai tirgošanās veicināšanas produkts un neizbēgami skan fonā pat tad, kad tai vispār vairs nepievēršam uzmanību. Taču cik bieži pie eglītes vai galda skan ģimenes un draugu lokā kopā un solo pašu dziedātas Ziemassvētku dziesmas, kuras tad nu kopā ar to dziedātājiem ir svinētāju šūniņas pašā uzmanības centrā? Par to gan nekādu konkrētu ziņu nav, bet derētu.