Es to neesmu redzējusi, bet kaut kādā ģenētiskajā atmiņā labi redzu un sajūtu. Kā smaržoja aprīļa vējš pār atkusušajiem māla pakalniem. Kā ļaudis brauca uz Režicu (Rēzekni), kā sakāpa piepīpētajos, smacīgajos Petrogradas vilciena vagonos kādā no mazajām Dinaburgas dzelzceļa līnijas stacijām – Malnovā, Pūreņūs, Mežavydūs, Kuļņevā, Maltā, Krācē… Vai arī brauca pajūgos, gāja kājām, vairākus desmitus jūdžu, agri no rīta, tumsiņā, dzestrajiem lielceļa dubļiem spiežoties caur auklu vīzēm. "Timseņš guoja, timseņš guoja, es par tymsu nabāduoju. Bej munam kumeļam zvaigžņu dečeits mugorā…" Vecie vīri stāstīja brīnumus par lielo pilsētu Reigu* – kā uz turieni veduši pārdot linus, kā braukuši ar vezumiem nedēļām ilgi, kā nakšņojuši ceļmalas krogos. Kādi tur bijuši lieli un bagāti mūra nami kā baznīcas. Skaļi dimdināja Rēzeknes Jezus Sirds bazneicys zvons, aicinādams uz dievkalpojumu.
Ko viņi – mani senči – toreiz, pirms simts gadiem, izjuta? Sajūsmību un prieku? Neuzticību un šaubas? Kaunu par savu timseibu un nabadzību? Izmisumu un nūceju*. Vai viņiem bija izvēle? Vai vēsture izvēlējās viņu vietā un viņiem nācās to pieņemt, pārmetot krustu, kā parasti pirms katra tāla ceļa vai smaga darba? Priekšā tik tiešām bija garš tuvināšanās ceļš starp divām ilgi šķirtām, dažādu kultūru un civilizāciju ietekmē augušām tautas daļām.
Skolas grāmatas par Latgales vēsturi klusēja, tāpat kā literatūras mācību grāmatas klusēja par Franci Trasunu un Franci Kempu, par visiem latgaliešu rakstniekiem, sabiedriskajiem darbiniekiem. Mēs mācījāmies par Neredzīgo Indriķi un Veco Stenderu, bet nezinājām, ka tikpat unikāla un izcila personība bija Latgalē Andrivs Jurdžs, eksāmena biļetē bija dzejnieka Ausekļa literārā darbība, bet ne rindiņas par viņa vienaudzi, Latgales dziesminieku un taisnības nesēju Pīteru Miglinīku. Mēs ikdienā runājām un skaitījām puotorus* savā vienīgajā latvīšu volūdā, par kuru mūs bāra un kaunināja, saucot par nepareizu. Mēs bijām ieguvuši tautu, bet savu vēsturiski latvisko identitāti mums nācās piemērot citai, svešākai liestei. Mēs bijām gana ieguvuši un ar šiem ieguvumiem lepojāmies, bet gana arī zaudējuši un zaudējumus izjutām sāpīgi kā sausa žagara cirtienu pa seju. Tie glabājas kaut kur dziļi, varbūt tajā pašā ģenētiskajā atmiņā, kur latgaliski spītīgā apziņa, ka gribam būt vienoti Latvijai, bet ne vienādi.
"Tiem, kas trīssimts gadus bijuši šķirti, vajag trīssimts gadus, lai atkal tuvinātos," par Latgales apvienošanos ar pārējo Latviju teica Francis Kemps. No šiem simboliskajiem trīssimts gadiem nu ir pagājuši simts. Priekšā ceļš kā balta gaismas strēle, kas pāršķeļ nakti, tumši zilu kā naktineicys* ziedu.
* Vaidi – karš
* Reiga – Rīga
* Nūceja – cerība
* Puotori – lūgšanas
* Naktineica – rudzupuķe
Juoneitj
Vācietis
Daina Krilova