Neesmu nekāds Rainis, bet arī man ir radāmās domas. Dažas (Tīronam ir vairāk, pat par preambulu…). Taču man ir attaisnojums. Man nav savas Kastaņolas ("jārunā un jāraksta Kastaņola – ne Kastanjola, ne Kastaniola un nepavisam ne Kaštaniola" – diez ko Endzelīns atbildētu klasiķim?). Bet lai.
Uj, niknis! un nemodiniet manī zvēru!
Mums šķiet, ka visu nosaka daba, lai ko katrs ar "dabu" domātu (instinkti, force majeure, paraža, iedaba, stils, natūra – dabai ir miljons nozīmju). Toties Galantais laikmets doktrinēja visiem tāpat jau zināmo – kāda tur daba, cilvēku kopienā visbūtiskākos lēmumus, kas skar ikviena eksistenci, pieņem nevis demokrātiskais vairākums, bet šaurs elites loks, reizēm pat viena persona. Nu, jā. Skaidrs.
Koru olimpiāde – svētki visiem (kas ir šie "visi"?). Man arī patīk, ka Latvijā notiek šāda mēroga pasākums ("Mēs varam" – arguments, ko dzirdēsim ne reizi vien). Esmu sajūsmā par to, cik dažādi var būt muzikanti, kuri ar savu balsi dara brīnumu lietas. Mūziķis Kārlis Lācis pievērsa manu uzmanību kādam Dienvidāfrikas korim – ou, jēziņ! – daudzi teātri varētu apskaust, t. i., pamācīties, kā pārvērst izrādē dziesmu. Šovs. Nu, jā. Skaidrs.
Neskaidrs ir kas cits. Vai jūs zināt, cik Latvijas valstij, t. i., mums, izmaksāja šis pasākums? Kompetenti spiegi jeb, kā Galantajā laikmetā teiktu, konfidenti man ziņo: divi no valsts, viens no Rīgas. Miljoni. Plus, protams, neliela humānā palīdzība no ārzemēm… Mēs varam, ja kāds grib. Tagad racionāls jautājums – O.K., svētki – tas ir forši. Prestižs arī forši, bet tas vairāk baro politiķus. Tikai – vai mēs to varam atļauties? Ar to "mēs" es nedomāju mūs, jo – mums jau neviens atļauju neprasīja. Un īpaši – ko lai domā Latvijas kultūras proletariāts, kuram zāģē – naudas nav, naudas, nav, naudas nav. Ir, ja kāds grib.
Nesen visi lepni līksmojām par Latvijas zvaigžņu koncertu skvērā pie Operas un potenciālo iespēju, ko šis šovs varētu nest nākotnē, – no t. s. Eiropas, kas caur dažiem kultūras kanāliem varbūt piesaistīja uzmanību burtiem LV. Nenoniecinot šī unikālā koncerta lokālo nozīmi (nacionālās pašcieņas jautājumu ieskaitot), kvēli diskutējot par formu/saturu, fināla galā kā tāds kašķains rēgs tomēr piezogas ķecerīgais jautājums – četru gadu plānošanas rezultātā tiešām nebija iespējams sapulcēt visu mūsu kultūrzvaigžņu crème de la crème? Piedodiet, bet, kad Igors Krutojs Jūrmalā uz to nacionālnīsto Jauno vilni grib dabūt pasaules superzvaigzni Annu Ņetrebko uz vienu pašu ziņģi, viņš nosūta lidmašīnu uz Vīni Annai pakaļ. Kur Garanča, kur Barišņikovs, kur visi tie, kas Rīgā ieradās videoformātā?
Drīzi vien tepat netālu, Austrijā, notiks vēl kāda Latvijas/latviešu vārda daudzināšana. Ja jau šogad esam tā lieliskā Eiropas kultūras galvaspilsēta, moš starp tūkstošiem pasākumu varētu (varēja!) ieplānot arī Zalcburgas festivālu? Ko tieši? Lūk, ko. 15. augustā Austrijas kanāls ORF, kooperējoties ar Arte, demonstrēs tiešraidē Trubadūru. Radošā komanda: dīva Ņetrebko, karalis Domingo un jūsu līdzpilsonis Hermanis režisora lomā. Tiesības uz TV tiešraidi vēl dažas dienas tirgo, un tā summa ir smieklīga, salīdzinot pat ar viena Āfrikas kora izbraucienu uz Dzintarzemi. Vai Hermaņa aktuālākais darbs nav Eiropas kultūras galvaspilsētas cienīgs?
Uj, niknis. Trubadūrs Rainis.