Visvairāk mūzikas industrija pelna uz miroņiem. Tā reiz teica kādas lielas ārvalstu ierakstu kompānijas pārstāvis Latvijā, pārplūdinot noliktavas plauktus ar kāda tolaik tikko aizgājuša dižgara diskiem, lai varētu apmierināt veikalu pieprasījumu. Nekā baigi nosodāma tajā nav – zārcinieks, kurš tam zārkam vāku tēš, taču arī nepriecājas ne par viena nāvi.
Par visu laiku ienesīgāko koncertsēriju noteikti kļuva tā arī nenotikusī Maikla Džeksona plānotā atgriešanās uz skatuves piecdesmit koncertos Londonā, kas gan ētisku apsvērumu dēļ nekādos topos netiek pieminēta. Jo ir skaidrs, ka lielākā daļa uz nenotikušo atkalredzēšanos ar popa karali nopirktās biļetes saglabāja mīļai piemiņai, nevis apmainīja pret naudu. Un tā visa palika organizatoru kontos neskarta, jo nevajadzēja vairs īrēt ne telpas, ne aparatūru, ne algot milzu komandu visa iecerētā nodrošināšanai.
Latvijas mērogi pret to visu, protams, ir necili, tomēr arī mēs reaģējam uz aizgājējiem. Jo kā gan ignorēsi to, kas visiem tik ļoti sāp? Pirmām kārtām jau presei ar nekrologiem un apjomīgiem, aizkustinošiem Post scriptum rakstiem (akmens manā lauciņā) ir ar ko pievilināt lasītājus, sacenšoties, kurš to izdarīs ātrāk. Uzreiz sarosās arī piemiņas koncertu organizatori, tos ar steigu izziņojot. Lūk, Nika Matvejeva piemiņas koncerts notiks jaunajā koncertzālē Rīga. Ko? Kas tā par koncertzāli? Ātri iegūglē. Ak tad tāda būs? Zinātņu akadēmijā. Un, skat, tur vēl notiks tas un tas. Viss strādā. Māksliniekiem, piemiņas koncertos piedaloties, ir iespēja apliecināt, cik viņi ir cēli un gaiši, pat ja viņiem ar aizgājēju nav bijis nekāda sakara. Turpmāk būs.
Atsevišķos gadījumos tiek dibināti fondi, kas izdod grāmatas, rīko vērienīgus koncertus un akcijas vairāku gadu garumā, lai Mārtiņš Freimanis mums vienmēr būtu līdzās. Lūk, arī Imanta Ziedoņa fonds Viegli ieguva pavisam citu spēku. Nu jau ir otrais albums. Cits pēc cita aiziet Līvi. Cits agrāk, cits vēlāk, nekā visi bija gaidījuši. Skan nežēlīgi, bet tā ir. Dainis Virga, Jānis Grodums, Aivars Brīze… Nu, nu – kuram pietiks drosmes turpināt? Man ne. Kam dod Mūzikas ierakstu gada balvu par mūža ieguldījumu? Tiem, kuriem varētu nepaspēt vairs iedot. Kāpēc Pērkonam? Atšķir dzelteno presi: Kulakovs dzer, tātad riska grupa. Jādod!
Asaras ir laba valūta. Nomira Uldis Stabulnieks, un drīz vien tika izdots viņa albums. It kā nekā īpaša – katrs cienījams aizgājējs ir pelnījis savu piemiņas albumu, bet… Šis izrādījās dažus gadus pirms komponista nāves no jauna ierakstīts albums, par kura iznākšanu noteikti priecātos ne vien Stabulnieka talanta cienītāji, bet arī viņš pats. Nebija lemts. Priecājamies tikai mēs, palicēji. Cik vēl tādu ierakstu ir, kas gaida to īsto brīdi? Pēkšņi izrādās, ka ir nofilmēts Sīpolu koncerts Dzintaru koncertzālē pirms dažiem gadiem. Vēl nav pieejams, bet intriga ir. Esot Nika Matvejeva svīta Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām ierakstīta, ar ko Sīpoli triumfēja 1988. gada Liepājas dzintarā un ko tik sen būtu gribējies dzirdēt. Tad nu beidzot!
Starp citu, vai kāds zina, kad tiks papildināta Rokupācijas tirāža? Veikalos vairs neesot.