Tu būsi nākamais

Interesanti arī, kā mēs viens pret otru te Latvijā izturamies un vērtējam. Piem. "100g kultūras" raidījums par Ditu Rietumu, kura sapņaini sēž Kannās un nostaļģiski apcer kā reiz viņai gadījusies garāka intervija (nez´ pirms 10 vai 15 gadiem un 10 vai 15 minūtes bija?) ar Danielu Kreigu un ka vairs jau nebūs. Un tajos pašos 100 gramos var redzēt intervijas ar Nastavševu, Braslu, Kairišu - džekiem, kuri spēj radīt un rada ģeniālus darbus un intervijās arī var sniegt nevis 10 minūšu maŗketingu, bet jēgu un būtību tam, kāpēc mēs vispār šeit un tagad esam un kaut ko darām. Kāds vispār ir sarunas temats, ja pat "kulturālās aprindās" esam kļuvuši tik akli un kurli?

Labrītiņ, man vakar vakarā piezvanīja skolasbiedrene. Kolorīta persona. Viņa maģistra darbā izvēlējusies rakstīt par eitanāziju. Jautāja manu viedokli. Es teicu,ka esmu drīzāk par nekā pret, īpaši ņemot vērā,ka sola,ka no kā dzīvot vecumdienās nebūšot, bet būt par apgrūtinājumu citiem ir lielākā iespējamā nelaime. Bet man gan šķiet,ka šim eitanāzijas likumam ir jābūt izstrādāt filigrāni precīzam, konkrētam, jo ... jā - lieta nav tomēr vienkārša. Bet. Saistībā ar viņu ,ko vēlos pastāstīt. Patiesībā - kaut kad komentāros jau esmu rakstījusi. Esmu tas cilvēks, kurš pats nemitīgi drukā sūdzības valsts iestādēm un mudinu un aicinu to darīt visus citus. Lūk, viņai ir dēls 1.grupas invalīds. Dzīvo pansionātā. Māte -vienu - divas reizes nedēļā brauc viņu apciemot. Cik sapratusi esmu no viņas - viņa aī pērk apavus, drēbes, bved saldumus un apkopj viņu. Reiz viņa man zvana raudādama. Esot aizbraukusi pie dēla, bet tam nagu gali asiņaini, apgriezti, man no tā iztēlotā skata un viņas raudām arī uznāk raudiens. Nu pēc laiciņa es viņai piezvanu vēlreiz un saku - zini, ja tu pati nesauksi policiju uz to pansionātu - es izsaukšu. Nu tas taču nav normāli. Viņa sāk čīkstēt, ka esot jau pie direktores bijusi , ka tā esot skaidrojusi,ka viņiem esot veca sanitāremkura labi neredzot un dažreiz tā gadoties, ka viņa esot apskatījusies, visi pirksti jau nav asiņaini tikai daži un tā - ka nevajagot pārspīlēt. Un tā māte saka vēl tā - ja es uzrakstīšu sūdzību to manu bērnu to nobendēs viens un divi , prāts viņam nav,ko viņš jēgs - kas ar viņu notiek. Es saku, bet tev tācu kaut kādai atbildībai jābūt, tur taču ciit nevarīgi cilvēki arī ir , nu nevar pansināts būt kā inkvizīcijas pagrabi. Jā, man esot viegli runāt un musināt, bet viņai esot jādomā kā izdzīvot. Un nekādas sūdzības viņa nerakstīja. Tad nākošais gadījums ar viņas dēlu bija tāds, ka viņa sarunāja pilsētā , kur ir bezmaksas zobārsts un pieteica vizīti, jo pansionātā veselības aprūpe notikusi formāli - viņasprāt, tikai - papīru sarakstīšana. Lūk, sadabūjusi mašīnu, aizvedusi dēlu uz to zobārsta kabinetu, bet tur - zobārste jauna sievete - ierauga tādu invalīdu ar tekošu muti - siekalu slapju priekšu un atsakās viņu pieņemt. Mamma raud, zvana man, es lieku iet pie vadītājas - tā neesot uz vietas, es prasu lai dod to trubiņu dakterei - es ar viņu parunāšu - tā negrib runāt. Aizved dēlu atpakaļ uz pansionātu un nākamo reizi veda labot zobus par naudu. Es atkal - raksti - sūdzību un viņa rakstīja un viņa sarakstījās kādu gadu ar valsts iestādēm,kur viņai visur laipni - caur skaistiem, literāri un tiesiski noformulētiem vārdiem paziņoja - ej dirst ar savu siekalaino slimo dēlu. Tad kādu laiku viņa man nezvanīja un pat ziemassvētku saldumu paciņu negribēja no mani pieņemt, viņa uzksatīja,ka es esmu viņu nepareizi mācījusi un viņa lieki ir nervozējusi un pārdzīvojusi. Pati sāka pie ārstiem iet. Nu to visu man laikam ir piedevusi, un kaut cik manī ieklausās, jo es viņai visu laiku uzsveru - ja tu sevi turi par dziļi kristīgu un labu cilvēku - tev ir jādomā tālāk un plašāk kā tikai sava dēla un savi pašas pārdzīvojumi. Ja ierēdnis ir ļauns - ir jālūdz tas Kungs un visādi viņš jāatbalst,lai ļaunums saņemtu sodu. Es nebalsoju par Vienotību. Lasīju,ka Reirs izteicies,ka vajadzētu aizliegt uz valsts iestādēm sūtīt iesniegumus un tad likt ierēdņiem rakstīt atbildes. Diemžēl Reirs no Vienotības aizmirsa piebilst,ka tad vajadzētu gan konkrētākus l ikumus, , gan vēl konkrētāku to izpildi un mehānismus kā sabiedrība var sekot līdzi tam, kā ierēdņi pilda savus pienākumus. Es varu tikai atkārtoties - Labklājības ministram pēc atklātiem noziegumiem Ziedkalnes pansionātā ir jāatkāpjas. Tas būtu jāprasa no šīs partijas tieši un konkrēti - atbildība.

Patiesībā, nevaru nomierināties. Lūk, pārliecinieties paši - Rīgas Bāriņtiesai pieņemšanas laiki ir tikai divreiz nedēļā. Citā laikā - nemēģini tikt, drīzāk tevi apspārdīs nekā ,ko līdzēs. Piemērs,gan ne pirmā svaiguma - manai a.meitai sab.transportā nozaga to kartiņu - apliecību,lai brauktu par velti. Ar maku un citām sīklietām, bet patiesībā vērtīgākais bija šī apliecība. Tas bija ceturtdienā, braucot no skolas. Zavnījām uz RB , tur mums strikti noteica - pirmdien ir pieņemšanas laiki, citos laikos nenāciet. Es nerimos. Jo lieta bija tāda - ne tikai naudas ziņā, bet bērns bija izmežģītu potīti un ar tiem pusgarajiem kruķiem un tāpēc tiešām nevarēja izstaigāt kājām.Piektdienas rītā aizgāju pati- ar mani ,protams,negribēja runāt. Bet es paskaidroju tai dežurantei kāda ir situācija un kamēr to nenokārtos - es nekur neiešu. Tad man pateica,ka tik un tā man neko nedos, lai nākot bērns. Skaidroju,ka viņai ir grūti iet un ka tieši tāpēc to kartiņu noteikti vajag ātri un kādu izziņu,lai viņa var braukt. Nē - viņi neko nevarot darīt - likumi tādi. Labi - zvanu meitai un saku - lec nu pati uz to RB. Varat iedomāties - piektdien pēc skolas viņa arī aizlec, bet tur neviens neko ne dzirdējis, ne redzējis un skaidri un gaiši nosaka,lai nāk pirmdien. Nu pirmdien vakarā viņa aiziet. Uzraksta to iesniegumu - pēc nedēļas būšot jauna kartiņa. Es prasu - un izziņa - ko uzrādīt kontrolieriem,ka tev nav kartinā - mēs taču ar to darbinieci vienojāmies,ka tādu tev iedos - nē -nekas neesot dots. Jā un lai kauss būtu pilns - pēc nedēļas , kļūdas pēc tā kartiņa bija aizsūtīta atpakaļ - kā es sapratu - uz LM. Labi, mēs badu necietām, patiešām. Vienmēŗ mājās ir bijis piens, maize,zupas utt. Bet parēķiniet paši cik iztērēja bērns,kuram bija jābraukā gan uz skolu, gan pie ārstiem utt. Visi ir ļoti steidzīgi nosodīt prostitūtas. Tai pat laikā - skatiet kādi ir Latvijas valsts likumi. Valsts kaut ko maksā bērnam, kamēr mācās - 64 eur mēnesī. Ierēdņi ir paredzējuši,ka ar šo summu augošs bērns, piemēram, 18 gadīga meitene iztiks, pabeigs vidusskolu, nosvinēs izlaidumu. Bet tas seksīgais ir tas,ka šo naudu -šos pašus 64 eur maksā tikai, kamēr ir skola - lūk, beidzas eksāmeni, viss - kur dzīvot, no kā dzīvot - piedodiet barenīši - tā vairs nav valsts atbildība. Un arī sabiedrības nē. Likums paredz,ka pašvaldībai jāierāda dzīvojamā platība un kā likums - tā dzīvojamā platība ir mežā bez sabiedriskā transporta, vai kādā nomales avārijas stāvokļa mājā. Tāpēc es nekad nekad nenosodu nevienu prostitūtu, nevienu nodzērušos sievieti, nevienu līdzatkarīgo. Jo mēs nezinam cik dziļā izmisumā,bezcerībā un bezizejā viņa ir bijusi augot,pieaugot un uzsākot savu dzīvi. Var kā mīl teikt "ieņirgt" par tiem,kuri nespēj tam līmenim pacelties pāri, bet mana svēta pārliecība ir,ka tā tomēr ir un vienmēr paliks sabiedrības kopīga atbildība. Jeb atkal - pati sevi laboju - bezatbildība.