Ilgi domās pārliku, ko lai uzraksta 2019. gada pirmās KDi slejā.
Kas būtu tāds, kas ceļ un iedvesmo, nevis piemet vēl klāt smaguma atsvariņus?
Gribētu kā sev, tā jums novēlēt būt viegliem. Viegliem, bet ne paviegliem. Piedzīvot to "prieku, kas dzimst pats no sevis", kas ļautu ieslidot Jaunajā gadā kā pa aizsalušu ezeru. Novēlu iznākt no dvēseles un prāta cietumiem, kuros reizēm ieslogām sevi tikai un vienīgi paši. Un tikai arī mūsu pašu spēkos ir sevi atsiet no mietiņa, kur apkārt jau sen visa zāle ir nomīdīta un esi iestidzis dubļu zampā.
Izstāstīšu jums stāstiņu no dzīves. Tepat no savas tuvākās apkārtnes – palodzes. Pie manis nonāca puansetijas podiņš. Tas ir augs ar sarkanām lapām, kas Ziemassvētku laikā ir visur. Notika tā, ka šī Ziemassvētku zvaigzne ņēma un bezsamanīgi iemīlējās liepā aiz loga. Brīvības gatvē to ir daudz un līdzīgas, bet viņa ieskatījās tieši vienā. Tā nebija abpusēja mīlestība, un uz to bija skumji noskatīties. Psihologi tās laikam dēvētu par toksiskām attiecībām. Bet sarkanlapainajai skaistulei bija vienalga – viņa mainīja krāsu un sāka dzīt ārā zaļas lapiņas liepas lapu formā. Puansetija bija pazaudējusi jebkādu pašcieņu un gribēja visu darīt kā liepa. Vairākas reizes atgādināju, ka tas slikti beigsies un ļoti sāpēs un ka viņa ir puansetija, nevis liepa. Atskurbums, protams, nāca. Vēlāk. Tieši pirms šiem Ziemassvētkiem. Viņa sāka nīkuļot, mest nost falšās liepas lapas, bet savas sarkanās īstās formas atpakaļ ataudzēt nepaguva. Sakaunējās, sašļuka, stāvēja pusdīrāta un naidīga kā tāds šakālis. Reizi pa reizei viņu uzmundrināju ar Vladislava Nastavševa metodi: "Nu, ziediņ, nu ko tu…" Tā viņš reiz mēģinājis atdzīvināt sakaltušu telpaugu kolēģa istabā. Šobrīd liekas, ka būs labi, ka puansetija atgūsies. Ja cieši ieskatās, iespējams, ir pat samanāms kaut kas pumpuriem līdzīgs.
Gribētu novēlēt – nekad un nekādos apstākļos nenomest savas īstās lapas. Lai nevienas šaubas, neticība sev, apjukums vai skumjas nav tik lielas, ka jūs pazaudētu savu balsi, žanru un radītprieku. Lai nekādas sadzīviskas bēdas un bezizeja jūs neievestu tik dziļi tumsas brikšņos, ka nespējat vairs saredzēt gaismu. Nesen dzirdēju divas sievietes Nacionālās bibliotēkas harmoniski veldzējošajā interjerā satraukti dalāmies pieredzē par pansionātiem, fonā heraldikas izstādē skanot Imanta Lancmaņa pārpasaulīgi rāmajai balsij. "Urīna smaka", "barošana pa zondi", "izlika uz ielas, un man nebija viņu kur likt"… Reizēm visā nopietnībā domāju – kā gan mēs izturētu šo dzīvi, ja nebūtu mākslas?
Vēl gribu novēlēt, lai neviena feisbuka "biedru tiesa" vai indīgas īsziņas nesašķoba jūsu vēlēšanos radīt un iet savus ceļus. Mācīties no visiem, neatdarināt nevienu! Lai KDi vāka foto – Vijas Celmiņas pelēkais zīmulis – jums katram 2019. gadā uzzīmē to skaistāko, vajadzīgāko un vairāk ilgoto. Esiet dzīvi, veseli un priecīgi, un lai garas sarunas būtu ne tikai interviju laikā. Un, protams, redakcija kā allaž priecāsies, ja ceturtdienās Kultūras Dienā atradīsit sev ko derīgu. Paldies par uzticību!
Paulas Jēger-Freiman rēgs