Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Uz robežas

Diena ziņo, ka Ķīlim kā izglītības ministram ir daudz piekritēju. Tas – kā atbilde vakardienas Mākslas augstskolu rektoru izteikumiem, ka jārosina ministra demisija. Parasti šādos jautājumos ir ierasts nostāties kādā pusē. Nost ar ministru, augstskolas rullē! Augstskolas miltos, sen laiks slēgt! Pozīcija, kur nepiekrīti nevienam, nav komfortabla – kliegs abu pušu pārstāvji.

Ja godīgi, mazliet saprotu abas puses. Neesmu pietiekami iedziļinājusies labirintam līdzīgajā Ķīļa reformu sistēmā, lai apriori piekristu vai noraidītu ministra darbu. Daļa no publiski izsaknējušiem ierosinājumiem ir loģiski un šķiet pamatoti, citi, maigi izsakoties, ignorē dzīves realitāti. Tāpat negribu detalizēti pievērsties programmu izvērtējumam un pareizai/ nepareizai metodoloģijai. Manuprāt, jautājums ir plašāks – ar humanitārajām zinātnēm kā kopumu, par valsts attieksmi pret tām. Taisnība kaut kādā ziņā ir abām pusēm. Ir daudz problēmu. Bet, jāpiekrīt augstskolām, Ķīlis acīmredzami neizprot jomas specifiku un situāciju.Nav apšaubāms, ka mūsu humanitārās zinātnes nav starptautiski konkurētspējīgas. Jautājums tikai – āpēc? Tas ir mīts, ka Latvijas humanitārajās zinātnēs trūkst augstas klases speciālistu. Esmu Latvijas Kultūras akadēmijas absolvente, doktorantūras studijas veicu Latvijas Universitātē, un no tiešas saskares ar augstāko izglītību savā jomā divās Latvijas augstskolās un salīdzinājumiem ar kolēģiem ārzemēs zinu, ka mēs esam, mazākais, konkurētspējīgi. Vēl vairāk – kaut vai tikai starp cilvēkiem, kuri ir bijuši mani pedagogi vai studiju biedri, mums ir potenciāli spoži zinātnieki visās vecumu grupās. Tikai – kā viņi tiek nodarbināti?Tie, kas izcīna laimi palikt slikti atalgotajā pedagoģijā un pētniecībā, ir pārslogoti, par grašiem strādā apstākļos, kad trūkst minimālās bāzes; citiem pētniecība ir hobijs pēc tam, kad beigusies darbadiena. Es pat neminēšu Ņujorku, kur šobrīd strādāju bibliotēkās – protams, ka Latvijā tā nekad nebūs. Bet, kad es Polijā ieeju universitātes grāmatnīcā un redzu kaut vai tikai to, kas no jaunākās akadēmiskās literatūras iztulkots, gan gribas raudāt. Ķīlis runā par nākotni, kad studijas Latvijā varētu būt angļu valodā. Humanitārajās zinātnēs tā faktiski ir realitāte jau gadiem – bez labām, kā minimums, angļu un krievu valodas zināšanām iegūt kvalitatīvu izglītību Latvijā nav iespējams. Un tas apstākļos, kad prakse pierāda – jaunieši Latvijā diemžēl svešvalodas zina slikti. Man spilgti atmiņā iespiedies ārzemju ekspertu izteikums pēc nesenā programmu audita kādas labi novērtētas humanitāras programmas sakarā: ka tā pārsteidz, strādājot "uz neiespējamības robežas". Skumjā kārtā tas nav izņēmuma gadījums vai ārkārtas situācija – humanitārajā jomā reālais darbs gadu desmitiem balstās tajā strādājošo personiskos upuros. Valsts nozarē ir maz ieguldījusi, lai neteiktu, ka sliktas pārvaldības dēļ ir šķērdējusi pieejamos nemateriālos resursus – zināšanas, prasmes, talantus... Brīnums, manuprāt, nav tas, ka humanitārās zinātnes Latvijā nav spožā stāvoklī. Brīnums ir fakts, ka tās joprojām eksistē.Pamata problēma, kā es to redzu, ir viena un acīmredzot neatrisināma – tas ir finansējuma trūkums. Kā nodarboties ar pētniecību, ja trūkst literatūras, trūkst tehnikas, jāsaskaras ar bezjēdzīgiem birokrātiskiem šķēršļiem, kas veidoti ar mehānisku copy-paste tehniku, neņemot vērā, ka dažādām zinātnes jomām objektīvi ir atšķirības? Kā uzaicināt vieslektorus, iepirkt materiālus studentiem, laikmetīgi attīstīt programmas, ja esošais finansējums nenosedz pat bāzes vajadzības? Ķīļa atbilde uz to, šķiet, ir vienkārša – pētnieki, pasniedzēji, studenti draudzīgi sakravājas un pārceļas tur, kur ir labāk. Globālā pasaulē tas ir loģisks risinājums. Tikai – humanitārās zinātnes, atšķirībā no citām nozarēm, pēc būtības ir lokāli ievirzītas, respektīvi, (ar atsevišķiem izņēmumiem) pēta un balsta savējos. Var būt, ka daļa pētnieku un studentu spētu veiksmīgi veidot karjeru ārzemēs, tikai viņi nekad nepētītu latviešu valodu, literatūru, mākslu, teātri, kino...  Tas man ienāk prātā katru reizi, kad publiski tiek runāts par Latvijas valsti. Jo – vai tad tieši kultūras un identitātes autonomija nav iemesls, kas globālā pasaulē liek turēties pie visos citos aspektos «neizdevīgās» nacionālās valsts idejas?Netēlojot naivumu, kas man šai jautājumā nepiemīt, jāatzīst, protams, ka humanitārās jomas ne tuvu nav perfektas – uz katru spožu pētījumu droši vien var saskaitīt vienu, kas ir zem katras kritikas, un desmit, kuru izstrādē pietrūcis laika, spēka, līdzekļu, lai referāts, lekcija, publikācija uzdzirkstītu. Bet vai par to patiešām ir jābrīnās? Valsts vienkārši ilgstoši nav ņēmusi vērā to, ka arī zinātnē un izglītībā eksistē saikne starp cenu un kvalitāti. Patiesība varbūt ir ļoti nepatīkama. Var gadīties, ka Latvija nemaz nevar atļauties augstāko izglītību un zinātni. Kaut arī bez tām nekādas Latvijas ilgtermiņā nebūs. Gribētos redzēt, ka ministrs, saskatot problēmas, tomēr saprot – mērķis nav kaut ko pārdalīt, slēgt, reformēt, bet gan sakārtot tā, lai ierobežota finansējuma apstākļos valsts spētu nodrošināt augstu līmeni tām programmām, bez kurām patiesi nespēj iztikt.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja