Uz robežas

Precīzi. Lielākais Latvijā vērojamais provinciālisms ir matemātiski un demogrāfiski analfabētiskā vaimanāšana, ka pie mums nekas nav kā daudzmiljonu tautās un ņujorkās. Vai tāpēc, ka dažām valstīm pasaulē ir, piemēram, stratēģisko raķešu karaspēks, arī Latvijai vajadzētu censties pašai tādu iegūt? Mēs to esam atrisinājuši, iestājoties NATO. Tāpat būtu loģiski jāizturas pret dažām finansiāli ietilpīgām izpausmēm kultūras sfērā.

Tā ir aksioma, ka mūsu kultūra ir vajadzīga mums pašiem. Autores teksta tomēr spēcīgs akcents ir uz konkurētspēju un nepietiekamu finansējumu. Pārlasiet vēlreiz. Tas, ka mēs apzināmies savu vietu, mērogu, manuprāt, neliedz mums būt lepniem par sevi. Tieši šausminoša mazvērtība mums liek pat humanitārās jomās runāt par konkurenci. Konkurēt ar ko? Mums ir jākonkurē tikai pašiem ar savu nevarību, slinkumu un stulbumu. Kādā vispār var būt konkurētspēja, piemēram, izcili uzrakstītai Ojāra Vācieša biogrāfijai? Protams, ka nevienu tas Rietumos neinteresē. Bet vai tāpēc nerakstīt, nedomāt, necildināt? Bērziņa dzejolis, Grūbes glezna, labi uzrakstīta monogrāfija par Jāzepu Vītolu vai Jāņa Ivanova simfonijas ir vajadzīgas mums pašiem. Cik bieži, piemēram, notiek latviešu simfoniskās mūzikas koncerti? Kāpēc pat valsts svētkos latviešu mūzika ir skaists izņēmums, nevis norma. Kāpēc ņemot vērā mūsu kultūras tradīcijas vispār vēl ir diskusija, ka kori, dziedāšanas stundas varētu būt izvēles priekšmets? Kora kultūra taču ir mūsu mugurkauls. Tādu jautājumu ir daudz. Piekrītiet taču, ka mums ir izveidojusies slimīga vēlme meklē atzinību aiz robežām, bet mājas priekša paliek nenoslaucīta. Varbūt es kļūdos, bet man šķiet, ka šobrīd latviešiem katastrofāli pietrūkt mīlestība pašiem pret savu mantojumu. To mantojumu, kuru mēs neesam izveidojuši, tikai saņēmuši no vecākiem. Vai mēs to nodosim tālāk ?

Kultūras augstskolas rektors izteica atbalstu Gods kalpot Rīga - tātad Rīgas mēram, kurš iestājās par divvalodību. Tā mēs cienām savu valodu? Interesanti, ko domā studenti, bijušie studenti, pasniedzēji? Neko nedomā, jo rektoru neviens neapšauba?

..ka nesapratāt pamatdomu, ko autore ir lieliski izteikusi - mūsu kultūra ir pirmkārt vajadzīga mums pašiem. Salīdzinājums ir nevis mērogos, bet pašcieņā. Ne jau tāpēc poļi savu valodu un kultūru ciena vairāk, ka viņu pašu ir skaitliski vairāk.