Vecrīga. Kaļķu iela. Stāv meitene pie pelmeņu ēstuves un smēķē. Tīri glīta, gotiska paskata – tumšiem matiem un drēbēm. Blakus nolikta vijole. Skaidrs – ielu muzikante. Tuvojos, neuzkrītoši paskatos viņas priekšā atvērtajā futrālī, un tur – hmm, nav slikti – pārsvarā sudrabkrāsas latiņi, nevis dzeltenā sīknauda. Un diezgan daudz! Varbūt meitenei tas samests brīžos, kad viņa ietur pīppauzi un turpat uz savas "skatuves" uzsmēķē, jo dara to pārliecinošāk nekā spēlē vijoli? Vai varbūt vijole vispār nolikta blakus tikai skata pēc? Tajā pašā brīdī kļūst meitenes žēl, jo garām patraucas kāda baltā Limoserviss velorikša, no kuras pilnā skaļumā dārd kaut kas, visticamākais, no Eiropas hitu radio jeb – tautas valodā runājot – EHR repertuāra. Pēc mirkļa vēl viena, no kuras skan deju zālēs ārkārtīgi pieprasītā grupas Kings of Leon dziesma Sex on Fire.
Otrā ielas pusē jau iekārtojas divi puiši ar ģitārām, kuri šodien tūkstošpiecsimto reizi dziedās: "Pēdējo reiz kā gribētos ar tevi atkal kopā..." Viens no puišiem ir afrikāņu izcelsmes, un šķiet dīvaini, ka viņš dzied šlāgeri, kas līdz šim bez vidusmēra latvieša šķitis saprotams labākajā gadījumā vācu pensionāriem. Lūk, viņi jau organizētā bariņā lēni slāj garām, ieinteresēti vēro puišus un izliekas nemanām meiteni ar cigareti un vijoli. Ja nu vienīgi kāds sirms kungs paslepus ar acs kaktiņu apmierina savas erotiskās fantāzijas.
Pauzēs starp abu puišu dziesmām un aiz stūra dārdošajam Pita Andersona rokenrolam iespraucas kundzīte krietni jau gados, kas augstā balstiņā klusītiņām dzied: "Šādi tādi apkārt lec, tik neviena nav, kas prec…" Šķiet, ka viņa pat vēl vairāk nekā parasti bailēs noliec galvu, kad garām atkal trauc kāds kājminamais "limuzīns" ar iebūvētu "bumboksu"… Paejoties uz Brīvības pieminekļa pusi, jau pa gabalu dzird veselu pūtēju orķestri, kas aizrautīgā instrumentālā versijā, šķiet, desmito reizi dienā atkārto savulaik ļoti populāro grupas Europe dziesmu The Final Countdown. Bravo!
Protams, visa šī daudzveidība, ja vēl neaizmirst Vjačeslava Mitrohina ģitāras paraugdemonstrējumus un pat bijušā Nacionālās operas solista Ulda Leiškalna vareno dziedājumu, rada iespaidu, ka pilsētā visu laiku notiek nebeidzama ballīte, bet nu jau viss šis skaņu jūklis atgādina tirgu un kļūst neciešams. Mūziķi ir mūziķi, viņiem jāspēlē un jākonkurē savā starpā, bet vai līdz likumīgā trokšņošanas laika beigām, kas ir vienpadsmit vakarā, patiešām jāļauj arī katram krogam un limo turpināt cīkstēties ar skaļruņu jaudu, uzspiežot katram garāmgājējam savu repertuāru?
Nāks ziema – aukstums daļu no viņiem aiznesīs migās, un sniegs visu pieklusinās.
Varbūt tiem, kas pieņem lēmumus, kāda izskatīsies un arī izklausīsies Eiropas kultūras galvaspilsēta Rīga nākamajā gadā, līdz pavasarim ir vērts padomāt, ko darīt, lai Kaļķu ielu vairs negribētos apiet ar līkumu. Viens otrs nudien ir pelnījis, lai viņam piegriež skābekli, citādi "pliks" ielu muzikants būs sadzirdams vairs tikai tunelī vai Maskavas forštatē.