Nezinu, vai ir jēga diskutēt par to, vai laikmetīgā māksla vairāk darbina prātu vai tomēr emocijas. Droši vien ir gan tā, gan tā. Laikmetīgā māksla var arī kaitināt, tomēr tieši ar to paliek atmiņā: es joprojām atceros pirms vairākiem gadiem Viļņā redzētu mākslas darbu – tosteri, kas maizē iededzināja Jēzus sejas vaibstus. Mākslinieka vārdu neatceros, pašu darbu gan, lai arī konkrēti tajā brīdī tas likās primitīvs un kaitinošs.
Ar ko atmiņā paliks pirmā RIBOCA? Brīdī, kad rakstu šo sleju, vēl nevaru pateikt par ekspozīciju kopumā, bet daži darbi, ko izdevās redzēt uzstādīšanas brīdī un īsi pēc tam, jau ir atstājuši zināmu iespaidu, turklāt uzrunāja emocionāli. Kad skaties uz sienu, kuru grieķu mākslinieks Niks Navridis noklājis ar atvērtām grāmatām, ir sajūta, ka esi kāda portāla priekšā, caur kuru iespējams ieiet citā realitātē kā Harijā Poterā. Savukārt, ieraugot, cik asprātīgi saspēlējas cilvēki fotogrāfijās ar Zooloģijas muzeja eksponātiem Ērika Keselsa darbā, kārtējo reizi guvu apstiprinājumu, ka ne vienmēr ir jābūt ārkārtīgi sarežģītam vēstījumam, lai sasniegtu skatītāju, – tam ir jābūt precīzam un uzrunājošam.
Viss bija mūžīgs, līdz pārstāja tāds būt, – tā skan šā gada biennāles devīze. Šķietami rekviēmiska, taču arī gana reālistiska. Pasaule taču mainās. Māksla ieiet rūpnīcu un mācību iestāžu telpās, kas ir labākā vai sliktākā stāvoklī, un sākas šo telpu un mākslas darbu mijiedarbības periods līdz pat oktobra beigām. Tāpat kā pilsētvidē, kur biennāles darbi ir ievilkuši pa jaunai rievai. Taču ir svarīgi, lai mēs domātu nevis par pagātni vaimanājošā intonācijā, bet skatītos uz procesiem šobrīd un domātu arī par rītdienu. Tas izklausās gandrīz bezgaumīgi, bet tā tas ir. Vērtīgi ir tas, ka mākslinieki ienāk biennālē ne tikai ar jau gataviem darbiem, bet mijiedarbojas ar vietējo realitāti, respektē to un ienes kaut ko jaunu. Tikai jābūt pašiem uz to gataviem – piemēram, Frančesko Kavaljēres Dubultos iecerētā kora darbnīca laikapstākļu trokšņu imitācijai var notikt vienīgi tad, ja vismaz daži vecākās paaudzes pārstāvji pieteiksies tajā piedalīties. Un tas nebūt nav vienīgais interaktīvais līdzdarbības piedāvājums.
Detaļas, kam ikdienā nepievēršam uzmanību, izceļas darbos, kurus piedāvā RIBOCA programma. Gan analītiski tverama informācija, gan uz sajūtām un maņām, piemēram, smaržām, balstīta jauna pieredze. Pretī liekama skatītāja gatavība aiz kārtējām durvīm ieraudzīt ko negaidītu. Iespēja iet sagatavotam un iespēja ļauties impulsiem. Biennāle ir šīs vasaras un rudens realitāte Rīgā. Tagad atliek mums to ieraudzīt un aptvert.
Šis KDi numurs, kas tapis sadarbībā ar RIBOCA organizētājiem, iepazīstina ar vairākiem biennālē pārstāvētiem un plānotiem pasākumiem, taču skaidri apzināmies, ka tā ir tikai neliela daļa no piedāvājuma. Cik no tā paņemt, jau ir katra paša ziņā.
Seko līdzi aktuālajam arī notikumam veltītajā Diena.lv sadaļā!