Gadsimtiem visa ģimenes mantība ir bijusi tieši tik daudz, cik var panest kopā ar bērniem un kamieli. Pirms pārdesmit gadiem šeit, iebāžot roku dziļāk smiltīs, kapitālisti sataustīja naftu, un šobrīd man kaimiņos ir pasaulē augstākā ēka, pasaulē lielākais paklājs, pasaulē augstākais karoga masts, pasaulē lielākais izklaides parks, lielākais iepirkšanās centrs un nu jau pasaulē visvairāk noslogotā lidosta.
Šis rezultāts ir sasniegts ar vairāku miljonu cilvēku spēkiem, un to neizdarīja tie daži tūkstoši beduīnu, kas nesen izpurinājuši smiltis no sandalēm. Emirātos pilsoņu ir neliela saujiņa, savi 11 procenti, pārējie ir migranti, darbaspēks no visas pasaules un tuvākajām apdzīvotajām planētām. Par jaunās Bābeles kultūru, kurā katru dienu tiek iepumpētas jaunas asinis, aizdomājos Latvijas sakarā. Kā būtu, ja mūsu sapņi piepildītos, Kurzemes smiltīs atrastu naftu un nākamajos desmit gados tēvzemē iebrauktu divi miljoni viesstrādnieku? Kā būtu, ja Latvijas ciema divlitrīgo kapsulu sūcējus un kūlas svilinātājus pārsteigtu simt tūkstošu indiešu un ēdnīcā karbonādes vietā sāktu piedāvāt koriandra čatniju un salipinātas dārzeņu bumbiņas karijā? Vai mēs atbrīvotu 11. novembra krastmalu no satiksmes, lai svinētu Divali – hindu jaunā gada iestāšanos – un ietu priecāties par viscaur krastmalā iedegtajām indiešu laternām laikā ap Lāčplēša dienu?
Daudzie miljoni viesstrādnieku ne tuvu nav noslāpējuši vietējo arābu tradīcijas un savu sakņu izjūtu, par to man bija iespēja pārliecināties viņdien audiencē pie Apvienoto Arābu Emirātu karaliskās ģimenes šeiha, kura amats mūsu sistēmā atbilstu kultūras ministram.
Būtiskie jautājumi šajā reģionā vēsturiski tiek risināti teltī, kurā sanāk veči, apsēžas aplī un, dzerot kafiju, apspriežas. Nesteidzīgā aplī sēdēšana un problēmu izrunāšana ir uzskatāma par dzīvās kultūras stūrakmeni. Iepriekšēja pieteikšanās nav vajadzīga, un, kad ienāku apaļajā telpā, pussimts sēdošo arābu sniegbaltos tērpos pieceļas kājās, samulsinot mani līdz pilnīgam apjukumam. Īstajā brīdī viegls žests nosaka virzienu – jāpaspiež roka visiem medžlisā sanākušajiem, sākot ar pašu šeihu.
Rituāls ar cieņas izrādīšanu sanākušajiem – piecelšanās, kad ienāk jebkurš jauns viesis, un rokas paspiešana – atkārtojas neskaitāmas reizes, un nevar noliegt – kopīga kafijas iemalkošana, nesteidzīga laika pavadīšana un aplī sēdēšana rada tādu kā līdzvērtīgas pastāvēšanas sajūtu. Kad pienāk laiks, šeihs uzrunā arī mūs, latviešu māksliniekus, kuru mērķis ir vienkāršs – paspiest roku un nobildēties kopā –, tomēr visa šī rituāla laikā es turpinu arābu tradīciju projicēt uz Latviju. Kā būtu, ja Rīgas mērs vai kultūras ministre reizi nedēļā būtu pieejami visiem rūpju bērniem, lai apspriestu kādus jautājumus? Ar vienu noteikumu – ka viesi stundām ilgi nesteidzīgi dzertu kafiju bez telefonu virpināšanas un ikreiz pieceltos kājās, izrādot cieņu ikkatram ienākušajam neatkarīgi no sava vai viņa statusa. Kā redzams, šis ir bijis veids, kā tikt pie pasaulē augstākās celtnes.