Esam gatavi simtgadei – teica mākslas vēsturnieks Eduards Kļaviņš pirms nedēļas, atverot paša vadībā tapušo Latvijas mākslas vēstures V sējumu. Protams, tas bija joks cienījamā profesora stilā – ar pilnīgi stingu sejas izteiksmi –, un publika reaģēja atbilstoši – ar smiekliem. Lai gan svinīgajā brīdī bija ar ko lepoties – akadēmiska Latvijas mākslas vēsture ir unikāls projekts, un iznākuši jau divi sējumi no plānotajiem septiņiem. Tie ir milzīga izmēra, bagātīgi ilustrēti, un jaunākais ir 694 lappuses biezs. Lieki teikt, ka nozarē tie ir ļoti vajadzīgi un kalpos ilgi. Tāpēc jo vairāk mulsināja neformālās sarunās noklausītā informācija, ka ar pārējo sējumu iznākšanu varētu neveikties tik raiti kā līdz šim.
Lieta tāda, ka 2013. gadā projekts tiešām tika aizsākts ar domu par valsts simtgadi un kā tāds arī atbalstīts Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammā Valstiski nozīmīgi kultūras pasākumi. Pateicoties šādam startam, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūtam izdevās gan mobilizēt savus resursus (mājaslapa liecina, ka tajā strādā septiņi pētnieki), gan iesaistīt autorus no citām mākslas institūcijām, kas nepieciešami tik vispusīga darba sagatavošanai, un samērā īsā laikā paveikt zinātnisko un ar izdošanu saistīto radošo un tehnisko darbu. Tomēr pēdējā laikā valsts simtgades plānos pilnas mākslas vēstures izdošana vairs neizskan kā viens no galvenajiem notikumiem. Divu iznākušo – IV un V – sējumu tēmas aptver laiku no 1890. līdz 1940. gadam, kas nenoliedzami ir aizraujošs, tomēr arī salīdzinoši daudz pētīts laika posms, kas iezīmējas ar nacionālās mākslas skolas rašanos, valsts izveidošanos un tās neatkarības zaudēšanu. Institūts gan ir apņēmības pilns turpināt un paredzamā nākotnē sagatavot arī I un III sējumu, tātad sākt ar bronzas laikmetu un pa vidu vēl atstāt kaut ko nākotnei.
Tikai pēc tam varētu sekot mums hronoloģiski tuvākais laika posms – Latvijas māksla pēc kara un atjaunotajā neatkarībā –, kas turpina iespaidot mūsdienu mākslas procesus vēl joprojām, tāpēc tajā visakūtāk nepieciešama pastāvošo versiju revīzija, noklusēto tēmu apzināšana un mūsdienīgs skatījums. Protams, lai ko tādu paveiktu, ir nepieciešama valsts griba un atbalsts. Patiesībā šādai lietai nemaz nav nepieciešama valsts simtgade, bet vai varētu būt tā, ka simtgadei nav nepieciešama mākslas – daudzināto kultūras vērtību spices – pilna aina? Vai, kad simtgadei paredzētie resursi būs iztērēti, Latvijas mākslas vēsturniekiem nebūs jāatgriežas pie ierastā darba ritma – pētnieciskās kaislības apmierināšanas no darba brīvajā laikā? Ne tik satraucoši šķiet, ka valsts simtgadei veltītie Dziesmu svētki būs jāskatās ar Staļina laikā būvēto estrādi fonā – galu galā sociālistiskā reālisma mākslas lozungam "nacionāla pēc formas, internacionāla pēc satura" bija sava loma svētku tradīcijas kuplināšanā – kā iespēja, ka fundamentāls intelektuāls darbs varētu tikt novērtēts kā mazāk nozīmīgs salīdzinājumā ar laikus neuzbūvētiem infrastruktūras objektiem.