Lai gan gājiens (March for Science) tika organizēts nu jau tradicionālajā Starptautiskajā Zemes dienā, pats gājiens notika pirmo reizi, un tiek solīts, ka ne pēdējo. Vislielāko cilvēku skaitu gājieni piesaistīja ASV, taču arī Lielbritānijā un Vācijā atsaucība bija diezgan liela. Nav grūti uzminēt, ka dalībnieku skaita ziņā demonstrācijas zinātnes atbalstam nevarēja konkurēt ar grieķu protestiem pret taupības režīmu vai ASV prezidenta Trampa inaugurācijas ceremoniju, tomēr vērienīgākās demonstrācijas bija pat vairākus desmitus tūkstošu lielas. Un tas vien prasa izskaidrojumu.
Pirmkārt, jāsaka, gājieni un demonstrācijas nav zinātniekiem īpaši raksturīga izpausmes forma. Varu tikai minēt, kāpēc. Diez vai runa ir vienīgi par cilvēku raksturu, pašaizliedzību vai, teiksim, arodbiedrību vājumu. Drīzāk demonstrācijas nav īpaši efektīvs veids, kā ietekmēt zinātnieku situāciju. Zinātnieki jebkurā valstī ir ļoti neliela sabiedrības daļa, kuru turklāt vairākums uztver kā tādā vai citādā nozīmē elitāru. Skolotāju protesti liek saausīties visiem vecākiem, vecvecākiem un citiem radiem – bet kurus gan uztrauc zinātnieku problēmas?
Otrkārt, lielākoties ir pamatīga nobīde laikā starp to, ko patlaban dara zinātnieki, un to, kādi ir viņu darba augļi. Tam ir sekas. No malas bieži grūti saprast, kāpēc vajadzīgs tas, ko konkrētais zinātnieks dara, tāpēc mazāk empātijas. Kad streiko sabiedriskā transporta darbinieki, to pamana visi, bet zinātnieki ar streikiem nevienu nevar nobiedēt. Un vienmēr ir iespēja zinātnieku problēmas atlikt – sak, mums šobrīd ir steidzamāk risināmas lietas. Arī tam ir sekas – valsts nav konkurētspējīga, nav klausīti eksperti sociālo problēmu risināšanā, galu galā nav augstas klases pētnieku, kuri spēj sagatavot nākamos augstas klases pētniekus. Latvijā zinātnieki par to ir brīdinājuši gadiem ilgi. Vai demonstrācijas varētu likt sabiedrībai domāt ilgtermiņā?
Gājienu dalībnieki, šķiet, gribēja visu ko. Vieni uztraucās par "pēcpatiesības laikmetu" un neticību faktiem, citi vērsās pret globālās sasilšanas noliedzējiem, bija tādi, kuri protestēja pret finansējuma samazinājumu zinātnei, citi – konkrēti pret Trampu. Interesanti, ka komentētāji norāda uz tādu kā svētku atmosfēru gājiena laikā. Man gribas izvirzīt hipotēzi par to, kāpēc gājieni notika. Lai gan finansējums zinātnei daudz kur ir apdraudēts, šaubos, vai tas bija galvenais iemesls. Tāpat šaubos, vai gājiena jēga bija atgādināt par kādiem konkrētiem faktiem vai patiesību vispār. Drīzāk tas parādīja, ka pietiekami daudz cilvēku ir sapratuši, ka fakti nerunā paši par sevi.
Aiz šaubām par zinātni un faktiem bieži vien stāv kāds konkrēts cilvēks, teiksim, Tramps, un gājiens bija versija par "klusējošo vairākumu", kurš atklāti pasaka – mēs esam tie, kuri zinātnei tic. Vienīgi šeit ir lamatas. Turpināt cerēt uz faktu spēju pašiem sevi aizstāvēt ir bezcerīga stratēģija, bet gājiens vienlaikus apstiprina, ka zinātne ir politiska – aiz faktiem stāv konkrēti cilvēki ar konkrētu pārliecību.
ink