No 21. novembra vakara mēs visi gaidījām ziņas no Zolitūdes. Bez tām bailes būtu vēl lielākas. Bez tām neziņa būtu vēl grūtāk izturama. Ziņu pārbarotības laikmetā pēkšņi ziņu bija par maz. Tās nāca bez pārtraukuma, taču neizturami lēni. Tieši žurnālistu veidotajās ziņās ietvertā attieksme jundīja sabiedrības līdzjūtības, vienotības, atbalsta vilni, kas auga ar katru minūti. Tika ziņots un stāstīts bez apstājas, izlaižot tikai tās ziņas, kuras varētu atspoguļot pašu žurnālistu piedzīvotās šausmas, bailes, pārgurumu, tiešajā ēterā nevaldāmi trīcošo balsi un rītās asaras.
Sākuma spēks
Žurnālisti mobilizējās ļoti ātri. Jau pirmajā vakara daļā Latvijas Radio 1 Ziņu dienests raidīja ik pēc pārdesmit minūtēm, ārkārtas ziņu izlaidumus piedāvāja LTV un citi TV kanāli. Ātri, precīzi, profesionāli tika sniegta informācija, skaidri atšķirot jaunākās ziņas no iepriekš stāstītā. Jau pirmajā vakarā tika sameklēti speciālisti, iesaistītie, tika uzdoti svarīgākie jautājumi. Vēlu vakarā vai naktī tika pārveidoti Latvijas Radio dienas diskusiju scenāriji un mainīta TV kanālu programma, padarītas pieejamas preses konferenču un amatpersonu ārkārtas sēžu tiešraides.
Jauns pārbaudījums žurnālistiem un auditorijai bija 22. novembra rītā, kad palielinājās upuru skaits un nācās raidīt no vietas, kurā ziņas visu nakti bija gaidījuši traģēdijā cietušo tuvinieki. Visi žurnālisti strādāja ļoti labi, taču īpaši gribētu izcelt LTV krievu ziņu žurnālistes Solvitas Denisas- Liepnieces reportāžas – izsmeļošas un sirsnīgas. Klātbūtnes izjūtu, līdzjūtību, izpratni par līdzās esošo noskaņojumu demonstrēja arī citi žurnālisti. Taču Solvitas Denisas-Liepnieces analītiskais apskats 23. novembra vakarā LTV ziņu jaunajā studijā ar lielveikala karti uz ekrāna pārliecības un skaidrības dēļ būtu profesionālas prēmijas vērts. Arī komercmediji – ziņu portāli un, piemēram, radio Baltkom – parādīja savu atbildīgumu.
Piedalīšanās spēks
Sociālie tīkli pārvērtās lielā mediju darba atbalsta akcijā. Cilvēki dalījās informācijā, piedāvāja liecības, jaunus faktus, jaunus jautājumus. Šie mutuļi palīdzēja saprast notikumu kontekstu, uzzināt par jauniem varoņiem, pārbaudīt baumas. Tā nebija ziņkārības vai garlaicības radīta sekošana, ko iekrāso nīgri komentāri, tas bija atbalsts un līdzi dzīvošana. Jau sestdien sociālie tīkli pildījās ar būvnieku pārdomu un atzīšanās stāstiem, tos uzreiz sāka pārbaudīt žurnālisti. Notika diskusijas par mirušo vārdu publiskošanu, par glābēju un policijas darbu, tika vākti ziedojumi. Tā bija aktīva, atbalstoša un medijiem draudzīga vide, kura spēja novērtēt gan žurnālistu darba kvalitāti, gan jaunāko ziņu izplatīšanas svarīgumu.
Jautājumu spēks
Jau pirmajās dienās un svētdienas vakara analītiskajos raidījumos tika uzdoti jautājumi. Dažiem likās, ka piektdienas vakara diskusijā LTV, ko vadīja Gundars Rēders, bija pārāk daudz uzklausīšanas un pārāk maz asu jautājumu. Nezinu, taču izvairīgie skaidrojumi, nespēja uzņemties atbildību bija pamats jauniem jautājumiem. Tie izskanēja visos analītiskajos raidījumos.
Pēc ziņu diennaktīm nāks mazāk satraucošas darbadienas, kurās žurnālisti izvērtēs notikumus, vainu, sekas. Spožas žurnālistikas iespēja un liela atbildība. Šīs dienas parādīja, ka par tukšumu, lētumu, pērkamību reizēm pamatoti un reizēm nepamatoti apsaukātie žurnālisti saglabājuši augstu profesionālo līmeni. Šī laikam ir viena no nedaudzajām pozitīvajām atziņām.