Tas ir "teksts vīrietim un par vīrieti", stāstījums, ko veido vairāku personāžu dažādu laiku pieredze, kas ar mozaīkas principa palīdzību meistarīgi saausta vienā vēstījumā. Romānā atspoguļojas jau autora pirmajā pieaugušajiem adresētajā daiļliteratūras grāmatā – stāstu krājumā Gardo vistiņu nedēļa – jūtamā interese par literatūrā līdz šim maz atainoto Latvijas vēstures periodu – 20. gadsimta vētrainajiem 90. gadiem, kas tautā tiek pelnīti dēvēti arī par juku laikiem. Pusgadsimtu valdījušo sistēmu – sākot no ekonomikas un beidzot ar domāšanas – sabrukums, pēkšņa un strauja Rietumu ietekmes ieplūšana, skaidru morāles orientieru zudums, sīka un ne tik sīka noziedzība un politiskais haoss – visas šīs tēmas ir intriģējušas A. Jundzi un radušas spilgtu, sarkastisku un trāpīgu atspoguļojumu arī grāmatā.
Stāstījums izskan vairāku šinī laikposmā dzīvojošu vīriešu balsīs – to vidū ir gan Afganistānas militārās kampaņas pārdzīvojis karavīrs, gan neveiksmīgs filologs un sensāciju kārs žurnālists, gan represijas pārcietis mācītājs... Viņu stāsti pārklājas, sasaistās ar tikko jaušami ieskicētiem pavedieniem, norādot, ka tekstā, tāpat kā dzīvē, pastāv neskaitāmi daudz manāmu un nemanāmu sakarību. Vēstījuma plūdumā iesaistās arī senāku laiku balsis gan no 17. gadsimta, gan pēckara gadiem, kā arī autobiogrāfiski motīvi, dažādu sarunu, vēstuļu, īsziņu teksti, kurus lasītājam jāliek kopā kā mozaīkas gabaliņus, pašam saviem spēkiem sasaistot romānu vienotā kopainā.
Autors raksta blīvā, piesātinātā un šarmanti nekaunīgā valodā, dzīvos dialogos un trāpīgos iekšējos monologos, netaupot ne ironiju, ne vienkāršrunu un nevilcinoties saukt vārdā arī lietas un parādības, kuras "pieklājīgā sabiedrībā" nereti noklusē.