"Šī grāmata ir pārāk smieklīga, lai to izdotu Krievijā," tā 1932. gada oktobrī rakstīja The New York Times. Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova otro kopīgo romānu Zelta teļš Krievijā 1931. gadā gan nodrukāja turpinājumos žurnālā 30 dņej, taču atsevišķā grāmatā romāns iznāca tikai 1933. gada janvārī – pēc tam kad bija publicēts ASV, Francijā, Austrijā un Anglijā.
Romāns ir satīras zelta klasika. Recenzijas par to arī mūsdienās publicē tādi prestiži izdevumi kā Publishers Weekly un The New York Times, un līdz ar abu autoru pirmo romānu Divpadsmit krēsli, to lasa un pārlasa, sirsnīgi smejoties un izbaudot teksta absurditāti, dzēlīgumu un burvīgo humoru.
Jaunajā izdevumā romāns Zelta teļš ir atguvis cenzūras īsinātās vietas, tas ir papildināts ar priekšvārdu un komentāriem un pat ieguvis citu nobeigumu.
Zelta teļš sākas ar atdzimušā Ostapa Bendera (piemiņai par iepriekšējā romāna traģiskajām beigām viņam gan palikusi balta rēta uz kakla) iznācienu. Ģeniālais kombinators ir ieradies mazpilsētā Arbatovā, kur, sastopot leitnanta Šmita dēlus, viņam rodas plāns. Ķeroties pie tā īstenošanas, viņam pievienojas vēl daži kolorīti personāži: leitnanta Šmita dēls Šura Balaganovs, dīvaina auto īpašnieks Ādams Kozļevičs un neveiksmīgais zaglēns, arī leitnanta Šmita dēls un konvencijas lauzējs Paņikovskis... Bet noskatītais upuris ir apsviedīgs un nelietīgs pagrīdes miljonārs Koreiko. Tiekot pie miljoniem, piepildīsies Ostapa bērnības sapnis – nokļūt Riodežaneiro, "kur cilvēki staigā baltās biksēs"...
"Benzīns jūsu, idejas mūsu", "Parādi komandēšu es!", "Man nav spārnu, bet es cienu kriminālkodeksu. Tā ir mana vājība", "Viņš pats man atnesīs naudu uz šķīvīša ar zilu maliņu", "Es esmu Turcijas pavalstnieka dēls" – ikdienā no romāna Zelta teļš ieviesušies gan šie, gan daudzi citi izteicieni, bet pats romāns arī šodien nav zaudējis savu aktualitāti un nozīmīgumu.
Apgādā Zvaigzne ABC iznācis arī I. Ilfa un J. Petrova romāna Divpadsmit krēsli necenzētais, papildinātais izdevums ar skaidrojumiem un priekšvārdu.
No krievu valodas tulkojis Alberts Jansons, papildinājumus tulkojusi un komentārus sastādījusi Gunta Silakalne.