Imants un Rimants Ziedoņi izdod grāmatu Leišmalīte

Vai, cik amizanti vārdi onkuļiem !

No Pinočeta līdz Putinam «Šoka terapija» vai «šoka doktrīna» — tāds ir oficiālais Čikāgas skolas reformu sauklis. Pirmoreiz tā tika praksē ieviesta Čīlē pēc demokrātiskā prezidenta Salvadores Aljendes nāves no lodēm, ģenerālim Pinočetam sagrābjot varu un ieviešot fašistisku režīmu. Miltona Frīdmana skolnieki metās palīgā slepkavīgajam ģenerālim un dažu gadu laikā pilnībā sagrāva līdz tam veselīgo Čīles ekonomiku, lielāko daļu strādājošo nodzenot zem nabadzības sliekšņa un ļaujot Amerikas korporācijām izvest peļņas miljardus no valsts. Pēc tam kārta pienāca Argentīnai — militārā hunta ar Čikāgas Ekonomikas fakultātes palīdzību radīja hiperinflāciju un sagrāva ekonomiku, pēc tam tas pats notika arī Brazīlijā, Urugvajā un citur. Visur Čikāgas ekonomisti gāja roku rokā ar teroristiskiem, slepkavīgiem režīmiem, palīdzot veikt valsts apvērsumus un ikvienā gadījumā bijušos brīvos pilsoņus padarot par nodzītiem, slimiem, mazizglītotiem, parādu paverdzinātiem nabagiem. Džonam Viljamsonam astoņdesmito beigās ieviešot «Vašingtonas konsensusa reformu standarta paketi», monetāristi — uztrenējušies Dienvidamerikā un Āfrikā — bija gatavi palīdzēt lielkapitālam izlaupīt bijušās komunistu bloka valstis. Džefrijs D. Sakss mēģināja sniegt Polijas izpostīšanas rekomendācijas, taču tauta tās apturēja pusceļā, tā paglābjot valsti no neglābjamas lejupslīdes deviņdesmito vidū — jau tā reformas bija sāpīgas, taču ne letālas (šodien Polija ir vienīgā ES valsts, kuru neskāra pašreizējā krīze). Interesanti, ka Sakss, redzot sava darba rezultātus, pats daļēji atteicās no monetāristu ortodoksijas un tagad pa reizei žurnālā Scientific American publicē puslīdz loģiskas slejas, kurās nereti atkāpjas no tirgus fundamentālisma. Tomēr Krievijai un Ukrainai paveicās vēl sliktāk nekā Polijai. Pēc tirgus radikālās liberalizācijas 1991./1992. gadā un steigšus veiktās lielo valsts uzņēmumu privatizācijas («vaučerizācijas») radās plaši pazīstamās bandītu, korumpēto amatvīru/sievu un oligarhu šķiras — pēc Čikāgas kapitālisma skolas teorijas, viņiem vajadzētu radīt jauno valsts uzņēmējdarbības eliti. Taču nekur tā vēl nav noticis, un vismazāk jau nu Krievijā: ja, piemēram, viena gada laikā Krievijā ieplūda 200 miljardu dolāru ārvalstu investīcijas, tad no valsts izplūda bagātības 350 miljardu dolāru vērtībā. Jaunie krievi, strauji sarausuši bagātību, pērk nekustamos īpašumus Francijā un Jūrmalā, futbola klubus un jahtas, kamēr valdībai reizēm nebija naudas, lai izmaksātu pensijas. Ukrainas situāciju vispār raksturo situācija: Kučmas laikā tika izmantots sauklis — «Reformas bez šoka!», līdz pēc desmit gadiem izrādījās, ka ir iestājies «šoks bez reformām». Un uzvarētājs ir… Bet kurš gan bija Jeļcina un Kučmas administrāciju galvenais padomdevējs ekonomikā, kurš uzstāja uz «šoka terapijas» pielietošanu, ekonomikas sagraušanu un tautu novešanu zem nabadzības sliekšņa? Krievijas un Ukrainas gadījumā tas bija… Andess Oslunds — neviens cits kā pašreizējais Dombrovska līdzautors! Likumsakarīgi, ka tāds Oslunds netiek ciests pats savā zemē — Zviedrijā viņu uzskata, izsakoties skandināviski vēsi, «par pretrunīgu ekonomistu». Viņš, piemēram, paudis viedokli, ka Zviedrijas rūpīgi veidotā labklājības sistēma esot nevajadzīga, jo sociālās nodrošināšanas sistēmā strādājošie paši saņemot algas. Nav pārsteidzoši — šādu ekonomistu zviedriem īsti nevajag, un Oslunds jau daudzus gadus strādā Vašingtonā, Pītersona Starptautiskās Ekonomikas Institūtā. Oslunds ir vairākkārt nievājoši rakstījis par Latviju, piemēram, par mūsu izglītības sistēmu, un apsveicis Latvijas skolotāju atlaišanu no darba. Viņa ģenerālajai līnijai pieder arī pārliecība, ka Latvijas valstij par neadekvāti zemu cenu jāizpārdod vēl palikušie nozīmīgie uzņēmumi. Pēdējos gados Oslunds, kurš nespeciālistiem tiek stādīts priekšā kā pārejas valstu ekonomiku speciālists, vairākkārt nodevies ne tikai Baltijas valstu pamācīšanai, bet arī Krievijas kritizēšanai, ar dažādiem bērnišķīgiem izteikumiem uzbrūkot premjerministram Vladimiram Putinam, kurš ar savu izteikti Džona M. Keinsa garā ieturēto darbību spējis veicināt Krievijas ekonomikas atveseļošanas procesu sākumu pēc deviņdesmito gadu sabrukuma. Tā kā savās «Čikāgas gangsteru» aprindās Andess Oslunds kotējas augstu, ikvienam lasītājam nebūs grūti sameklēt pašam viņa darbus. Es ieteiktu izlasīt šo te sadaļu — nepiepildījušās prognozes mijas ar paštaisniem pārspriedumiem, kāpēc valstis nedrīkst aizsargāt savus pilsoņus no ekonomiskām katastrofām. Savukārt Dombrovskis, kurš savā politikā ir vidusmēra Valūtas fonda pakalpiņš (Āfrikā, piemēram, tādi ir vairāk nekā puse valstu līderu), droši vien ir apmierināts un klusībā pat varbūt lepojas, ka šāds korporatīvās laupīšanas ideologs ir viņa līdzautors.

Mūžīgie latviešu murgotāji. Bet latviešu mēsli jau neko labāku nav pelnījuši - nesaprot un neciena. Saprot un ciena tikai murgus. To zināja čekisti, realizējot veiksmīgi Ziedoņa/vecā piāru, lai viņš varētu izspiegot emigrantus. Osvalds Kravalis sajuka prātā, gatavojot opusus par ģēniju Ziedoni priekš "LM".

Pietiktu jau ar veca cilvēka vienu foto. Veselību. Bet Dzejnieks un arī Dēls malači.