1920. gada 11. augustā noslēgtais miera līgums tiek vērtēts kā viens no nozīmīgākajiem līgumiem gan jaunās Latvijas valsts pirmajos gados, gan Latvijas vēsturē kopumā – arī pēc simt gadiem. Tas ir līgums, kurā ".. Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi ..". Profesors Aivars Stranga sniedz analītisku vēsturiskās situācijas izvērtējumu, tas ir viegli lasāms un elegantu salīdzinājumu, trāpīgu aprakstu un paradoksu piepildīts. Grāmatā aptverto vēstures periodu raksturo tās apakšvirsraksts – Latvijas un Padomju Krievijas (PSRS) attiecības 1919.–1925. gadā.
Habilitētais vēstures doktors Aivars Stranga (1954) ir Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, viens no vadošajiem Latvijas vēsturniekiem. Profesora zinātnisko interešu lokā ir Latvijas vēsture 20. gadsimtā, Eiropas diplomātijas vēsture, kā arī ebreju vēsture Baltijā. Aivars Stranga ir vairāku monogrāfiju autors, to skaitā jaunākie darbi – Latvijas ārējie ekonomiskie sakari. 1919.–1940. gads. Attiecības ar lielvalstīm (saimnieciskie, politiskie, diplomātiskie aspekti), Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma saimnieciskā politika (1934–1940), kā arī līdzautors grāmatai Latvijas ārpolitika un diplomātija 20. gadsimtā.
Profesors Aivars Stranga norāda: "1920. gada 11. augusta Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums Latvijā tika vērtēts kā viens no visbūtiskākajiem līgumiem, kuri noslēgti visā valsts neatkarības divdesmit gadu laikā; tikai Latvijas atzīšana de iure un uzņemšana Tautu Savienībā (1921) nozīmīguma ziņā līdzinājās miera līgumam ar Maskavu. 30. gadu nogalē Tautu Savienības nozīme valsts ārpolitikā dramatiski kritās, bet miera līgums ar Maskavu Latvijas vērtību skalā palika nedevalvēts līdz pat valsts bojāejai, kad PSRS to brutāli lauza, okupējot mūsu valsti."
Monogrāfijas Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums 1920. gada 11. augustā zinātniskais recenzents, vēstures doktors Aldis Miņins skaidro: "Šajā pētījumā vēsture ir dziļdomīgi un salīdzinoši tverta plašākā telpā, teju visā Eiropā. Tā ir vēstures grāmata, kas mūs mudina pārdomāt arī šodienas reālijas, vilkt paralēles. Mūsdienu Kremļa īstenotā "hibrīdkara" saknes ir meklējamas lielinieciskajā Krievijā, kas bija pirmrindniece, īstenojot miksētu "tradicionālo diplomātiju" un "revolucionāro diplomātiju"; tika attīstīts plašs ārējās ietekmes instrumentu klāsts, kas tika izmantots toreiz un tiek izmantots tagad (alianšu šķelšana, pretrunu veidošana un stimulēšana Rietumu valstīs, uzpirkšana un šantāža, graujošā darbība, propaganda, kaujinieku gatavošana un iesūtīšana mērķa valstīs, prokremlisku institūciju un mediju veidošana un finansēšana, sev lojālu politisku spēku atbalstīšana, ķīlnieku sagrābšana u. c.). Ir pagājuši simts gadi, bet Maskava būtībā nav mainījusies – iespējams, tā ir kļuvusi vēl rafinētāka, kā arī apguvusi modernās tehnoloģijas (varam nešaubīties, ka lielinieki īstenotu dezinformācijas kampaņas sociālajos tīklos un veiktu kiberuzbrukumus, ja vien būtu bijis internets). Valstīm uz rietumiem no Maskavas, primāri Baltijas jūras reģionā, ir, ko mācīties no vēstures, lai neiekristu jaunās lamatās.”
Latvijas un Padomju Krievijas attiecības 20. gadu pirmajā pusē aplūkotas salīdzinājumā ar Somijas, Igaunijas, Lietuvas un Polijas pieredzi, gatavojot un īstenojot miera līgumus ar Padomju Krieviju un veidojot starpvalstu attiecības; grāmatā uzmanība pievērsta dažādu Latvijas politisko un saimniecisko spēku un grupu pieejai attiecībās ar Kremli, kā arī aplūkoti divu citu līgumu – neuzbrukšanas un tirdzniecības līguma – likteņi.