Enija Prū ir viena no spilgtākajām parādībām amerikāņu literatūrā. Ar vārdiem un valodu viņa strādā ārkārtīgi rūpīgi un taupīgi, rakstnieces darbi ir verbāli kompakti un koncentrēti, un tas padara tos emocionāli jo iedarbīgākus. Sarunā viņa atstāj šerpas dāmas iespaidu. Šķiet, Enijai Prū ļoti patīk, ja par viņu saka – sarežģīta personība. Enija Prū ir dzimusi Konektikutā 1935. gadā, studējusi vēsturi Vērmontas Universitātē un sera Džordža Viljamsa (tagad Konkordijas) Universitātē Monreālā. Strādājusi par žurnālisti, nodarbojusies ar pētījumiem, daiļliteratūrai pievērsusies 80. gados. Viņa saņēmusi prestižākās godalgas ASV un Eiropā – PEN/Folknera balvu, Nacionālo žurnālu un Nacionālo grāmatu balvu, Pulicera prēmiju, Džona Dosa Pasosa balvu, O. Henrija balvu un daudzas citas.
Viņas stāsti un romāni ir psiholoģiskas studijas, kurās zem palielināmā stikla tiek apskatītas cilvēku attiecības kādā noteiktā areālā, ārpus lielpilsētas – Jaunanglijā, Ņūfaundlendā, Vaiomingā. Viens no pazīstamākajiem Enijas Prū romāniem ir The Shipping News/Jūras vēstis, kuru 2001. gadā ekranizēja Lase Halstrems; filmā tēloja Kevins Speisijs, Keita Blānšeta, Džūliana Mūra un Džūdija Denča.
Enija Prū nav Anga Lī filmas Kuprainais kalns fane. Kad preses konferencē Madridē pirms operas pirmizrādes rakstniecei uzdeva jautājumu par Kuprainā kalna varoņa Džeka Tvista nāves apstākļiem, viņa atbildēja: "Labāk jūs man pasakiet. Stāsta fināls ir atstāts divdomīgs. Labiem stāstiem vienmēr piemīt daudznozīmība. Filmas autori nav prasījuši manu viedokli. Ja jūs sakāt – filma ļauj noprast, ka Džeks tika noslepkavots... Tā varētu būt, jo versijas ir divas – vai nu viņa nāve ir agresīvas homofobijas sekas, vai nu viņš tiešām miris negadījumā. Es to atstāju katra lasītāja un klausītāja ziņā."
Operas libretā rakstniece ir nedaudz mainījusi varoņu raksturu. Stāstā Eniss nespēja tikt pāri konservatīvajai rietumu štatu morālei, līdz pašām beigām palika atturīgs, nespējīgs paust savas emocijas. Operā Eniss pamazām mainās, saprotot, kāda varētu būt bijusi viņa un Džeka dzīve, un finālā viņš emocionāli atveras – traģēdija ir tā, ka nu jau ir par vēlu, lai tas kaut ko mainītu.
Operas pasaules pirmizrādes dienā rakstniece dāsni atvēlēja 10 minūšu sarunai ar KDi.
Kāda mūzika jums pašai patīk?
Esmu uzrakstījusi romānu Accordion Crimes/Akordeona noziegumi (1996), kurā aplūkoju 89 etniskās grupas un to mūziku. Tas arī ir stāsts par imigrantiem Ziemeļamerikā. Man bija jāiepazīst šī mūzika, es daudz ceļoju – un ko tik neesmu dzirdējusi. Mājās man ir plaša ierakstu kolekcija – no operas līdz zydeco (kreolu mūzika no Luiziānas – J. J.) un eksperimentālajai mūzikai, man ir pilnīgi viss. Parasti es klausos mūziku, kad gatavoju ēst vai tīru māju. Rakstot es neko neklausos, turklāt es rakstu ar roku.
Kas, jūsuprāt, ir spēcīgāks – rakstītais vārds vai nots, mūzikas skaņa?
Viss ir atkarīgs no konteksta. Piemēram, vārdi "uguns" un "ugunsgrēks"/fire ir ļoti spēcīgi, es nespēju iedomāties mūzikas skaņu, kas varētu satriekt ar tikpat izteiktu neatliekamību. Vārdi "plūdi"/ flood, "skrien, ko kājas nes"/run for your life, "baļķis"/timber. Noteiktos apstākļos vārds ir varenāks par skaņu, kaut gan operā Kuprainais kalns mūzika ir daiļrunīgāka par jebkuru vārdu – jo īpaši pati pirmā skaņa, ko jūs dzirdat. Tā ir kalna skaņa, un no pirmās nots mēs saprotam, ka situācija ir bīstama, šajā operā nebūs nekā jautra un vieglprātīga, – šī sajūta saglabājas visu laiku. Tā ir nopietna lieta.
Stāsts Kuprainais kalns tika publicēts pirms 14 gadiem. Vai jūs izjūtat tuvību ar saviem varoņiem?
Jā, taču varoņi ar laiku ir mainījušies. Viņi piedzīvoja pārvērtības, vairākas reizes atdzima, un viņi vairs nav tie paši Džeks un Eniss, kurus es pazinu pirms 14 gadiem. To jūs varat sajust operā. Viņi atšķiras no varoņiem, kurus jūs redzējāt filmā. Viņi atšķiras no mana oriģinālstāsta varoņiem, taču katrā ziņā viņi ir tuvāk stāsta, nevis filmas tēliem. Pašlaik pret Džeku un Enisu es izturos ar distanci, es nejūtos viņiem pārāk tuva. Viņu dzīvē viss notiek bez manas iejaukšanās. Varoņi nobriest, un es no viņiem attālinos. Viņi pārstāv divas uzskatu sistēmas. Eniss ir konservatīvs, nav gatavs pārmaiņām, viņš pats pieder pie labējo homofobu grupējuma, pat par spīti savām tieksmēm. Savukārt Džeks ir atvērts pārmaiņām, viņš alkst brīvības.
Cik ilgi 90. gados jūs rakstījāt šo stāstu?
Rakstīšana aizņēma sešas saspringtas, darba pilnas nedēļas. Pirms tam bija domāšanas gads. Vēl agrāk – ilgi gadi, kurus pavadīju, ieklausoties cilvēku dialogos Vaiomingā. Es ieklausījos vārdos, vēroju, kā cilvēki pauž emocijas, pētīju štata dzīvi, zemi, ģeogrāfiju, apkārtni – to vidi, kurā notiek stāsta darbība. Man tas vienmēr ir sākums – ainava, vieta.
Vai esat pārsteigta, ka Kuprainais kalns jau dzīvo savu dzīvi, iegūst arvien jaunas formas?
Jā, šis process neapstājas. Tas liek domāt, ka šim darbam ir nozīme.
Kāpēc būtu vērts vēlreiz izlasīt Kupraino kalnu un noklausīties operu?
Svarīgi izlasīt stāstu, jo tas ir sākums, atskaites punkts visam, kas notika pēc tam. Svarīgi noskatīties operas izrādi, jo tā ievērojami papildina un padziļina stāstu, padara to bagātīgāku un tiešāku. Opera ir spēcīgāks trieciens nekā stāsts un filma. Tā trāpa mērķī precīzi kā bulta. Libreta vajadzībām stāsts ir kļuvis blīvāks un grodāks, tajā nav nekā lieka, ne grama tauku. Stāstījuma trajektorija ir tieša, izrāde notiek bez starpbrīža – spriedze pieņemas spēkā un netiek pārtraukta.
Es cieši sadarbojos ar komponistu Čārlzu Vuorinenu. Es pati uzrakstīju libretu un biju klāt visos mēģinājumos. Šajā darbā viss ir tā, kā es vēlos, – stāsta būtība, mūzika un vārdi. Es lepojos ar rezultātu.
Kā jūs redzat Kupraino kalnu geju tiesību un ar to saistīto aktivitāšu kontekstā?
Es to atstāju katra cilvēka ziņā. Katrs var vērtēt šo darbu, kā viņam tīk. Ne manā stāstā, ne operā nav politiska vēstījuma. Tas ir darbs par dažiem cilvēkiem, kuri dzīvo sarežģītā vietā. Tas ir komentārs par to, kāda varētu būt šo cilvēku dzīve. No paša sākuma šis stāsts bija iecerēts kā mazs dzīves situāciju portretējums Vaiomingā – provinciālā, bargā vidē un klimatā. Tas nebija iecerēts kā kaut kas cits. Tā nav lozungu skandēšana un karogu plivināšana, tas nav politisks protests, pat ja kādam tā šķiet. Man nekad nav bijis tādu nodomu.
Kuprainā kalna varoņus, viņu raksturu un uzvedību spēcīgi ietekmē vide, kurā viņi dzīvo.
Tā ietekmē mūs visus, lai kur mēs arī dzīvotu.
Džeks un Eniss ir spiesti slēpties. Mūsdienās cilvēki vairs neko neslēpj – sociālajos tīklos visi dzīvo ekshibicionisma pilnu dzīvi, publiski un lepni stāsta par savām attiecībām, seksuālajiem piedzīvojumiem.
Cik garlaicīgi! Es noliedzu sociālo mediju eksistenci. Tās ir drazas, kuras es neciešu. Kādu dienu cilvēki to visu ar rūgtumu nožēlos. Sociālajiem medijiem nav vietas manā dzīvē. Man nav vajadzības tos lietot. Iespējams, ir cilvēki, kuriem tas ir vajadzīgs, taču tā neesmu es – es ignorēju šo vidi, un manā dzīvē viss ir kārtībā. Sociālajiem tīkliem nav nekāda sakara ar Kupraino kalnu. Nekāda!
Kad cilvēki nožēlos ņemšanos sociālajos tīklos?
Rītdien. Nākamnedēļ. Kas zina? Tā nebūs milzīga nožēla, taču katrs aizdomāsies, ka būtu labāk, ja viņš kaut ko nebūtu izdarījis, teicis vai izrādījis.