To atklājot, Lielajā ģildē 17. septembrī viņš diriģēs gan Vīnes klasiku (L. van Bēthovena 1. simfoniju), gan intriģējošu mūsdienu mūziku. Koncerta īpašais viesis - Kanādā dzimušais franču čellists Žans Gijēns Keirass, Freiburgas Mūzikas augstskolas profesors un rezidējošais mākslinieks Londonas Vigmora zālē, būs gan Jozefa Haidna čella koncerta (Do mažorā) solists, gan atskaņos mūsdienu britu skaņraža Rolfa Vallina opusu Ground. Uz Lantern Lectures 4. sējuma atskaņojumu Rīgā ieradīsies autors, zviedru komponists Klāss Torstensons. Drukātajā bukletiņā sezona redzama līdz decembrim, kad pie orķestra vēlreiz viesosies spožais itāļu vijolnieks un atskaņojuma vadītājs Enriko Onofri. N. Šnē atklāj, ka 2016. gada pavasarī viesosies somu vijolnieks Peka Kūsisto, bijušais rīdzinieks, vijolnieks Vadims Gluzmans, sezonas noslēgumā - perkusiju karaliene Evelīna Glenija. Martā Rīgā un Tallinā diviem stīgu orķestriem radītos darbos satiksies Sinfonietta Rīga un Tallinas kamerorķestris. Vairākās pilsētās Latvijā notiks A. Vivaldi vijoļkoncertu Gadalaiki ieraksta prezentācijas koncerti kopā ar vijolnieci Vinetu Sareiku.
Kāda Sinfonietta Rīga ir izveidojusies desmit gados?
Orķestris šobrīd ir ar mugurkaulu un vairs nav mētājams pa viļņiem šurp turp. Jubilejā gribam saglabāt un paspilgtināt krāsas, kuras izveidojušās desmit gados, bet - ar skatu uz priekšu, nevis pagātnē. Mums ir sava līnija un savi principi.
Kādi tie ir?
Būt saskarē ar mūsu laiku. Tas ir pats galvenais un attiecas gan uz mūsdienu mūziku, gan sadarbību ar latviešu komponistiem, par ko esam īpaši atbildīgi, jo mums, kamerorķestrim, nav repertuāra, nav pagātnes latviešu mūzikā šāda veida ansamblim. Mēs paši šobrīd veidojam savu dzīves stāstu, tā ir mūsu tagadne un nākotne. Saite ar šodienu ir arī lielie pagātnes skaņdarbi, jo tos varam nospēlēt tikai tā, kā tas ir šodien, mūsdienu cilvēkiem ar citu dzīves tempu, pieredzi, dzīves krāsām, smaržu, fantāzijas virzienu. Ja mums būs šī šodienas laika izjūta, tad būsim godīgi gan pret pagātnes, gan šodienas mūziku un ceļu, kuru paši sev veidojam.
Cik izšķiroša (šī principa īstenošanā) ir repertuāra izvēle, tava atbildība?
Es meklēju ne tikai pārsteigumu, ne tikai jauno. Man svarīga ir patiesība - lai komponists pats ir ļoti ticējis tam, ko dara. Orķestris meistara rokās joprojām ir brīnumains instruments. Laimīgā kārtā ir skaņdarbi, kurus dzirdot ausis pēkšņi saslejas, jūtot jaunas krāsas, domas, instrumentu salikumus, mūzikas raksturu. Tas rāda, ka tomēr iespējas ne tuvu nav izsmeltas. Tikai no komponista fantāzijas, intelekta, redzējuma, iekšējās pasaules atvērtības un plašuma atkarīgs, vai partitūrā varam atrast jaunu, sulīgu materiālu. Joprojām ir cerības, un tās ik pa brīdim piepildās. Čellists Mstislavs Rostropovičs stāstīja, ka, nospēlējis trīsdesmit viņam veltītus sliktus darbus, beidzot tiek pie viena ģeniāla opusa, un tāpēc ir vērts visu šo procesu uzturēt.
Kā izfiltrēt dzīvotspējīgo no balasta, ja globāla inventarizācija nav iespējama?
Es vairs necenšos aptvert neaptveramo. Mēģinu meklēt tajos virzienos, kur nojaušu: varētu gadīties atradums. Mazliet arī paļaujos uz to, ka īstie darbi atradīs īsto izpildītāju, - pasaulē pastāv lietu savstarpējā saistība, kas ne vienmēr ir atkarīga no mūsu aktīvas rakņāšanās internetā vai bibliotēkā. Man ir vēlēšanās atradumus - komponistus, ar kuriem piepeši bijusi garīga radniecība, ir paticis orķestrim un publikai, - izpētīt tālāk.
Būtu lieki jautāt par fundamentu?
Fundaments ir mūzika, kas uzrakstīta senāk. Bet mums liela daļa no šī repertuāra arī ir atradums. Svaigs skats ir absolūti nepieciešams. Vienkārši nospēlēt Bēthovena simfoniju - nezinu, vai tas šodien ir nepieciešams. Svarīgi, vai esmu saskatījis darbā jaunu atklāsmi. Citādi tā ir tikai uzsildīta zupiņa. Ko šī mūzika dos orķestrim? - ir pirmais, par ko man jādomā. Kas mums svarīgi šābrīža kultūras situācijā: kas ir pelnījis skanēt? Un kas man ir interesanti? Katrs aspekts ir svarīgs. Savā ziņā to var saukt par kompromisu.
Jūsu misija, zinot, ka t. s. klasisko mūziku klausās tikai trīs procenti pasaules iedzīvotāju…?
Reizēm man ir žēl, ka cilvēki nesaprot, cik daudz mūzika var palīdzēt. Palīdzēt domāt, paskatīties uz lietām savādāk. Jā, arī atpūsties, jo atpūta ir nodarbošanās maiņa, nevis gulēt ar alu pludmalē. Mēs nevaram prasīt no katra, lai klausās Šostakoviča 8. simfoniju, bet ir pietiekami daudzi, kuriem tas ir svarīgi. Globālās domas par pasaules mainīšanu man šobrīd šķiet nenozīmīgākas kā jebkad. Tomēr braucam spēlēt visur, kur mūs vēlas. Tajā skaitā gan uz Ukrainu, gan Krieviju, un abās pusēs esam bijuši vajadzīgi. Tas liek padomāt.
Jubilejas sezonā dzirdēsim daudz tā, kam tici?
Interesanti, ka jau atklāšanas programma ir tāda, par kuru varu atbildēt: lūk, šie ir komponisti, kuriem ļoti ticu. Pie Bēthovena ir vērts atgriezties vēl un vēlreiz, un ir interesanti uz sevi paskatīties no malas, kā esam mainījušies. Šīs simfonijas ir termometrs, kas rāda mūsu ceļa virzienu. Haidns ir otra mana fundamentālā dzīves daļa, taču brīžiem - mīkla. Mūzikā apslēptais dziļums un lieliskā humora izjūta, tieksme mazliet pasmaidīt par klausītāju ir viņa stila sastāvdaļa. Klāss Torstensons bija viena no negaidītajām atklāsmēm: kopā ar sitaminstrumentālistu Guntaru Freibergu nospēlējot viņa darbu, mani fascinēja, kā viņš dzird instrumentus un jūt ritmu, cik tas ir svaigi, ar kādu jaudu. Esmu atskaņojis vairākus Rolfa Vallina darbus, tāpēc priecājos, ka Žans Gijēns Keirass piedāvāja viņa Ground. Lieliska izvēle, kas parāda arī čellista neparasto daudzveidību. Ciklam Latviešu kamersimfonijas Andris Dzenītis jau uzrakstījis jauno SIN(Fonietta). Viņš raksta ar ļoti lielu atbildības sajūtu, un katrs darbs ir svarīgs jauns pakāpiens. Blakus - zviedru trombona meistara Kristiana Lindberga jaunais klarnetes koncerts. Pateicoties Zviedrijas iespējām sūtīt savus komponistus rezidencēs, pirmoreiz mums raksta Jūnass Valfridsons. Būs daudz jaunās latviešu mūzikas. Sadarbībā ar Latvijas Radio kori un diriģentu Kasparu Putniņu (16.X) - Jāņa Petraškeviča, Rutas Paideres un Mārtiņa Viļuma pirmatskaņojumi.