Tas patiešām ir noticis – viens no mūsdienu pasaules visspožākajiem un pieprasītākajiem tenoriem Marselo Alvaress viesojās XXII Starptautiskajos Siguldas Opermūzikas svētkos, kur svētdien galā koncertā sajūsmināja publiku ar dziļi saviļņojošu itāļu verisma operu āriju (Kanio ārija no R. Leonkavallo operas Pajaci, Kalafa ārija no Dž. Pučīni operas Turandota, Kavaradosi ārija no Dž. Pučīni operas Toska) un svelmaini temperamentīgu neapoliešu dziesmu izpildījumu. Lai gan Siguldā 22 gados apbrīnotas jau daudzas spilgtas, izcilas un saviļņojošas balsis, šis ir vēsturisks notikums. Marselo Alvaresa krāšņais, brīvi un vērienīgi plūstošais tenors, mākslinieka dedzīgā pašatdeve, pārliecinošā skatuves stāja un patiesais pārdzīvojums, kurā viņš dalījās ar publiku Siguldā, atmiņā ieguls uz ilgu laiku, jo jau kopš paša savas vēlīnās, toties neparasti straujās un veiksmīgās pasaules karjeras sākuma viņš dzied no visas sirds un sevi netaupot.
Opermākslas cienītājiem vēl spilgtā atmiņā tiešraidē no Karalienes Sofijas Mākslu pils Valensijā 2010. gada vasarā vērotā Žorža Bizē opera Karmena ar jūsu Hosē mīlas krustugunīs starp divām latviešu dziedātājām – Elīnu Garanču (Karmena) un Marinu Rebeku (Mikaēla).
Es to ļoti labi atceros, jo Elīnu Garanču, kura ir brīnišķīgs cilvēks, uzskatu par vienu no saviem draugiem. Es sirsnīgi izbaudīju šo uzstāšanos Valensijā ar divām tik lieliskām un arī kaismīgām dziedātājām. Neaizmirstams ir arī pats iestudējums (Karlosa Sauras režijā, ar Zubinu Mehtu pie diriģenta pults – I. L.), un es arī jutu, cik ļoti tas patika publikai. Šīs izrādes man ir spilgtā atmiņā, lai gan Hosē lomu esmu dziedājis ļoti daudz reižu.
Šķiet, nav daudz zemju, kurās jūs nebūtu dziedājis? Ar kādām sajūtām vai gaidām posāties pirmajam Latvijas apciemojumam?
Uzaicinājums doties uz Latviju man sagādāja lielu prieku, jo es zinu, ka jūsu zemē ir bagātīgas kultūras tradīcijas un cilvēki mīl operu. Piemēram, Itālijā tas tagad diemžēl iet mazumā, taču, ierodoties šeit, es sajūtu cilvēku mīlestību uz operu. Mani sajūsmina, ja publika ir godīga, atvērta, gaida mākslinieku uzstāšanos un izbauda viņu sniegumu mūzikā. Tieši tāpēc esmu tik iepriecināts, ka varu jums parādīt savu operdziedāšanas stilu.
Mūsu dziedātāji, kuri uzstājušies jūsu dzimtenē, ar sajūsmu stāstījuši par publiku un gaisotni Buenosairesas Colon teātrī un pilsētā.
Jā, jo Colon teātris ir lielisks un ļoti liels, un mums, argentīniešiem, spāņu un itāļu mūzikas tradīcijas ir asinīs. Tāpēc cilvēki Argentīnā tik ļoti mīl operu, klasisko mūziku. Diemžēl mūsu zemē tagad ir ekonomikas problēmas, un tāpēc ir ļoti grūti nodrošināt dāsnu operas un koncertu sezonu.
Operdziedātājs ir starptautiska, globāla profesija, bet kādas ir jūsu attiecības ar argentīniešu tango, kam veltīts viens no jūsu CD Marcelo Álvarez Sings Gardel?
Ar lielu gandarījumu pirms diviem mēnešiem Maskavā nodziedāju tango koncertu, kurā iekļāvu gan Karlosa Gardela (1890–1935)*, gan vēl viena izcila šī stila izpildītāja, dziedātāja Rubena Huaresa (1947–2010) tango. Izrādījās, ka publikai Maskavā šis tango koncerts ļoti patika. Man tas bija liels pārsteigums, jo pirms tam raizējāmies, vai cilvēki Maskavā to sapratīs. Bija stāvovācijas. Esmu pārliecinājis, ka cilvēki vēlas klausīties tango, un man ļoti patīk to dziedāt publikai dažādās zemēs.
Vai protat to arī dejot?
Nē, es neesmu pārāk labs dejotājs. Dodu priekšroku tango dziedāšanai (smejas).
Jūsu balss skanīgi piepilda pat vislielāko operu, bet kā jūtaties, dziedot uz brīvdabas skatuvēm?
Dzīvojot mūsdienās, mums iznāk dziedāt pie mikrofona, jo ir jāuzstājas arvien lielākam un lielākam klausītāju skaitam. Dziedam ne tikai lielos teātros, bet arī uz brīvdabas megaskatuvēm daudziem tūkstošiem klausītāju. Mūsu laikos ir jādzied internetā un HD (High Definition) tiešraidēs, kuras vēro ļoti, ļoti daudz cilvēku, un tas jau ir ierasti, normāli, taču arī ļoti satraucoši.
Tagad, par spīti fiziskajam attālumam, cilvēki jūsu sniegumu vēro tuvplānos, kādus neredzētu no teātra balkona… Tā ir cita klausīšanās un skatīšanās. Arī citāda dziedāšana?
Tā ir liela problēma, jo dziedu ļoti grūtu āriju, bet kamera skatās tieši man sejā, un tajā nedrīkst parādīties ne vēsts no manām pūlēm. Jāizskatās mierīgam, ar relaksētu, nesasprindzinātu sejas izteiksmi. Kamera pievelk tuvplānā seju, un mums ir jāpārliecina skatītāji, ka esam nevis dziedātāji, bet aktieri. Mums, dziedātājiem, tas ir ļoti grūti. Lūdzu, neaizmirstiet, ka mums jādzied opera! Taču tagad mums jāstrādā kā kinoaktieriem… Šodienas dziedātāju darbā ir milzīgs stress, jo sevišķi, apzinoties, ka tevī klausās un skatās 400 000 cilvēku 44 pasaules valstīs. Ir ļoti grūti, taču tāds ir mūsu laiks.
Adrenalīna pilns bija arī jūsu vēlīnais trīsdesmitgadnieka lēciens – no diplomēta ekonomista, mēbeļu fabrikas menedžera uz operas skatuves?
Tas bija ļoti īpašs gadījums, jo pirms tam par operu vispār nebiju pat domājis. Sākumā priecājos, ka vispār esmu nodziedājis kādu lomu. Tagad varu justies laimīgs, jo divdesmit vērienīgas karjeras gados esmu dziedājis visos lielākajos un ievērojamākajos pasaules operteātros.
Vai savu divdesmito sezonu šogad svinēsiet ar īpašu koncertu vai izrādi?
Nē, nē, mans darba kalendārs ir tik aizņemts, ka sagatavot vēl kādu – jubilejas – koncertu vienkārši nav laika. Tāpat kā līdz šim vienkārši dziedu dažādās valstīs. Pēc uzstāšanās šeit, Siguldā, man šovasar būs tikai divdesmit brīvu dienu, un es gribu mazliet atpūsties. Dodu priekšroku atpūtai, paklusēšanai, enerģijas atjaunošanai, jo gribu dziedāt vēl ilgi.
Ko uzskatāt par vislabāko atpūtu?
Tikai relaksēties bez stresa. Laika pavadīšanu kopā ar saviem draugiem un ģimeni. Mums tas ir svarīgi, jo visu laiku atrodamies dažādās valstīs, un šis ir vienīgais laiks, kad varam pabūt kopā mūsu mājās un peldbaseinā Itālijā.
Zinot profesijas spožumu un postu, jūs gribētu, lai arī jūsu dēls kļūtu par mūziķi?
Šķiet, jā. Nākamgad viņš mācīsies pie dziedāšanas skolotāja. Arī viņš, iespējams, varētu kļūt par tenoru, jo viņam ir ļoti laba intuīcija, kāda mūziķim nepieciešama.
Pirmoreiz izdzirdējis jūsu balsi, leģendārais tenors Džuzepe di Stefano teicis līdzīgi: "Jums ir labi instinkti, jūs atgādināt mani pašu laikā, kad biju jauns." Izšķirošais jūsu ceļā bija īstais padoms īstajā laikā?
Pašā sākumā skolotāja man deva daudz padomu, bet vēlāk jau es pats sev biju padomdevējs un skolotājs. Domāju, ka savu balsi esmu veidojis pats. Es pats vislabāk pazīstu savu ķermeni, raksturu un balsi. Man ir savs ārsts, taču savu karjeru esmu būvējis pats. Esmu godīgs un patiess pret sevi, un man nav vajadzīgi padomi no malas. Protams, uzklausu citu domas, taču es vienīgais sevi pazīstu pa īstam.
Savs vokālais skolotājs jums taču ir kā visiem?
Nav gan, izņemot koučus, ar kuriem teātrī gatavojam operlomas. Taču, strādādams lielajos teātros, es vienmēr esmu kontaktā ar izciliem diriģentiem – tādiem kā Antonio Papāno, Džeimss Levains, Rikardo Muti, Zubins Mehta. Es ieklausos viņu vēlmēs, taču savu balsi sagatavoju pats. Ja klausītu skolotājam, viņš var arī salauzt manu vokālo tehniku. Daudzu dziedātāju problēma ir tā, ka viņiem vajag kādu, kurš visu laiku teiktu: tev jādara tas, tas un tas, jo pareizi ir tā. Taču es pats sevi pazīstu vislabāk, un mana tehnika der tikai man! Tas ir mans individuālais veids, kā strādāt. Es respektēju ikvienu, taču man ir pašam savs veids, tāpat kā mans ķermenis. Līdzīgi bija arī leģendārajiem tenoriem Alfredo Krausam un Franko Korelli. Jaunajiem dziedātājiem gribu teikt – neatdariniet citus! Saglabājiet savu patību. Tas nav viegli, jo ir vajadzīga drosme. Tā ir nepieciešama, jo cilvēki jums teiks: tā nav pareizi, tā nedara… Manā dzīvē noteicošais bija tas, ka man vienmēr ir bijusi drosme. Es nemainīju savu balsi, ietekmējoties no citiem. To es nākotnē gribētu iemācīt jaunajiem dziedātājiem, atvērt viņu prātus, domāšanu, lai viņi klausītu un pazītu paši sevi.
Liela drosme bija vajadzīga arī, kad abi ar dzīvesbiedri pārdevāt visu savu iedzīvi Argentīnā, lai uz visiem laikiem pārceltos uz Eiropu?
Es atceros, ka toreiz, kad izlēmām tā rīkoties, visi mums teica, ka esam muļķi, stulbeņi, vienkārši traki, bla-bla-bla. Man bija 33 gadi, un visi Argentīnā teica, ka esmu jau par vecu un man nepiedāvās darba līgumus. Viedokļi bija tikai negatīvi, taču mēs tajos neklausījāmies. Aizbraucām uz Itāliju ar pāris ceļasomām un tikai 6000 dolāriem kabatā. Nekas nebija par vēlu. Šis ir mans vēstījums visiem jaunajiem: nekad nesaki nekad! Ja citi jums saka, ka ir par vēlu, neņemiet galvā. Uzticieties paši sev! Jūs paši zināt labāk. Ja vien klausīsieties, visa pasaule jums apgalvos, ka jūs kaut ko nevarat darīt. Ieklausieties sevī, un jūs pats zināsiet, kā rīkoties.
Jums karjerā viss gāja veiksmīgi, pa saulei, vai saskārāties arī ar hamletiskajām "būt vai nebūt" problēmām?
Esmu vairākkārt mainījis savu repertuāru. Sāku kā lirico leggiero tenors Bellīni operās Puritāņi un Sonnambula, dziedāju visu vieglā tenora repertuāru. Vēlāk pārslēdzos uz franču operu: Masnē Verters, Guno Fausts, Bizē Karmena, Ofenbaha Hofmaņa stāsti. Pēc tam sāku dziedāt Verdi operlomas, visbeidzot pievērsos dramatiskākam (lirico spinto) repertuāram (Pučīni). Tā mana dzīve mainījās visu laiku. Protams, sastapos ar daudziem šķēršļiem. Cilvēki bija neizpratnē, kāpēc, būdams jau slavens liriskais tenors, es vairs nevēlos dziedāt to, kas man tik labi padevies līdz šim.
Man vienmēr ir bijusi dramatiska balss, taču, tā kā dziedāt sāku tik vēlu, man bija ļoti īsas balssaites. Tāpēc sāku ar lomām vieglajai balsij. Ar laiku balss saites kļuva lielākas un spēcīgākas, un es jau varēju mainīt repertuāru. Tad man norādīja: tu neesi franču operas tenors, neesi dramatiskais tenors. Man vienmēr teica: šī opera nav tev! Konkrēts piemērs – Traviata. Pirmo reizi Alfredo lomu es atveidoju 1995. gadā un kopš tā laika esmu to nodziedājis 150 reižu. "Nē, tas nav domāts tev!" man teica arī par Hercoga lomu operā Rigoleto, ko esmu nodziedājis jau 160 reižu. Verteru un Faustu, no kā mani centās atrunāt, esmu atveidojis jau vairāk nekā simt reižu. Trubadūru (Manriko) nodziedājis vairāk nekā simt reižu, Kavaradosi (operā Toska) – 110 reižu. Ja es būtu klausījis visus tos, kuri man teica, ka šīs lomas nevaru dziedāt, es nebūtu nodziedājis pilnīgi neko.
Vai jums sāp, ka jaunieši pievēršas popkultūrai, nevis operai?
Es pats tāds biju, kad vēl trīsdesmit gadu vecumā neko nezināju par operu. Biju klausījies tikai popmūziku un roku, taču, tiklīdz sāku mācīties dziedāt opermūziku, mana dzīve krasi mainījās. Visa mana domāšana, iekšējā būtība mainījās uz labu, jo šajā mūzikā ir tik daudz skaistuma. Pirms tam manī perinājās liels stress. Tiesa, arī tagad ir zināms satraukums, bet tas ir pavisam citāds, jo es izjūtu lielu prieku. Domāju, ka jaunieši var sekot manam piemēram, tāpēc ar prieku dziedu vietās, kur varu uzrunāt gados jaunus cilvēkus.
Kādu mūziku klausāties tagad? Vai arī tā ir opera?
Tā kā klasiskā mūzika ir mans darbs, brīvajā laikā klausos tikai citu mūziku – tango, brazīliešu dejas, amerikāņu popmūziku, roku, visu! Man patīk astoņdesmito gadu mūzika.
Vai operas izdzīvošana popkultūras konkurencē ir liels izaicinājums?
Izaicinājums ir sacensība ar televīziju un kino. Man arī pašam patīk kino, jo tur viss ir reāls, ticams iepretim operu libretiem, kuri bieži ir stulbi. Es dodu priekšroku klasiskiem iestudējumiem, jo nāku no paaudzes, kura tur cieņā vecos operas ideālus. Taču es saprotu pārmaiņas un esmu arī piedalījies daudzos mūsdienīgos iestudējumos.
Ko ar vislielāko interesi gaidāt tuvākajā nākotnē?
Nevaru pateikt, jo notikumu ir ļoti daudz. Nākamsezon dziedāšu Zemnieka goda un Pajaci jauniestudējumā Ņujorkas Metropolitēna operā (abos mākslinieku dzirdēsim tiešraidē 2015. gada 25. aprīlī Kino Citadele – I. L.), La Scala taps Dž. Pučīni operas Meitene no rietumiem jauniestudējums, Ņujorkā dziedāšu arī de Grijē lomu Pučīni Manonā Lesko, Parīzē – Maurīcija lomu Frančesko Čileas operā Adriana Lekuvrēra.
*Karloss Gardels (Carlos Gardel, 1890– 1935), franču/argentīniešu dziedātājs (baritons), komponists un aktieris, nozīmīga figūra tango vēsturē.
** CD Álvarez Sings Gardel (2000, Sony Classical) dzirdams pat digitāli māsterēts duets, kurā Alvaresa tenors skan kopā ar paša leģendārā tanguero Karlosa Gardela 1934. gadā ierakstīto dziedājumu.