Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -7 °C
Daļēji saulains
Svētdiena, 16. februāris
Jūlija, Džuljeta

Ārija ir tuvplāna ekvivalents. Saruna ar operas Fanija un Aleksandrs autoriem Mīkaelu Kārlsonu un Roisu Vavreku

Komponists Mīkaels Kārlsons un libretists Roiss Vavreks stāsta par savu jauno operu Fanija un Aleksandrs, kuras pamatā ir režisora Ingmara Bergmana filma un kuras pasaules pirmizrāde notika pagājušā gada decembrī Briseles Karaliskajā operā La Monnaie/De Munt

Zviedru granda Ingmara Bergmana (1918–2007) daļēji autobiogrāfiskā filma Fanija un Aleksandrs (1982) ir drūma un maģiska ģimenes sāga, kurā teātris kļūst par patvērumu titulvaroņiem bērniem, kamēr lielajā pasaulē saduras labie un ļaunie spēki. Pastāv divas filmas versijas – 188 minūšu kinoversija (1983. gadā tā ieguva četrus Oskarus, arī kā labākā starptautiskā filma) un 312 minūšu miniseriāla versija. Divu cēlienu opera tiek izpildīta angļu valodā un ilgst trīs stundas desmit minūtes (ieskaitot starpbrīdi).  

Fanija un Aleksandrs ir stāsts par māsas un brāļa pieaugšanu. XX gadsimta sākumā Fanija un Aleksandrs aug siltā un mīlošā teātra aktieru Ekdālu ģimenē, bērnu dzīve ir jautra un krāšņa līdz brīdim, kad Hamleta mēģinājumā negaidīti nomirst viņu tēvs Oskars. Māte Emīlija drīz vien apprecas ar bīskapu Ēdvardu Vergērusu, un bērni atklāj, ko nozīmē skarbums un dzīve bez mīlestības. Patēvs vēlas bērnus disciplinēt un pieradināt Aleksandra spilgto iztēli, vajadzības gadījumā – ar varu. 

Atvaļinājums Fores salā

Ideja radīt operu Fanija un Aleksandrs pieder režisora Ingmara Bergmana dēlam Ingmaram Bergmanam junioram. Ar šo piedāvājumu viņš vērsās pie Briseles Karaliskās operas La Monnaie/De Munt intendanta Pētera de Kaluves, kurš ātri pieņēma lēmumu par šīs operas iestudēšanu. Pasaules pirmizrāde notika 2024. gada 1. decembrī.

Ingmars Bergmans juniors atceras, ka dažus gadus pirms filmas uzņemšanas viņam bija iespēja satikties ar Ekdālu ģimeni – 1979. gada vasarā, pavadot atvaļinājumu vienā no tēva mājām Fores salā, viņš izlasīja pirmo drukāto Fanijas un Aleksandra scenārija versiju. Ik rītu viņš lasīja šo tekstu, savukārt pusdienlaikā apsprieda iespaidus ar tēvu. Ingmaru Bergmanu junioru uzreiz pārsteidza scenārija muzikalitāte, viņš juta, ka dramaturģiskajā, filosofiskajā un teatrālajā līmenī tekstā ir viss, ko komponists cer atrast libretā. Tomēr ideja par Fanijas un Aleksandra adaptāciju operas formā konkrētas aprises ieguva tikai pēc vairākiem gadu desmitiem, kad komponists Mīkaels Kārlsons iepazīstināja režisora dēlu ar libretistu Roisu Vavreku. Ingmars Bergmans juniors bija pārliecināts, ka viņa tēvs noteikti būtu akceptējis operas Fanija un Aleksandrs projektu, tāpēc viņš atļāva topošās operas autoriem strādāt ar dažādām filmas scenārija versijām, Ingmara Bergmana darba burtnīcām un piezīmēm.

Filma Fanija un Aleksandrs tiek uzskatīta par režisora daiļrades kulmināciju. Ingmars Bergmans (1918–2007) uzņēmis gandrīz 60 kino un televīzijas filmu un iestudējis 172 izrādes, kuru vidū ir arī dažas operas. Viņš ir radījis aptuveni 300 manuskriptu, kuriem piemīt izcilas literārās īpašības. Neatkarīgi no medija, kurā Ingmars Bergmans strādāja, viņš bezbailīgi pētīja savu varoņu psiholoģisko dziļumu. Šie personāži – līdzīgi kā viņu radītājs – cīnās ar eksistenciāliem jautājumiem, savstarpējām attiecībām un nežēlīgu sevis apzināšanos. Bergmana slavenajām filmām Septītais zīmogs, Persona un Čuksti un kliedzieni ir raksturīga drūma introspekcija, bet filma Fanija un Aleksandrs ir citāda. "Beidzot es vēlos attēlot prieku, ko nesu sevī par spīti visam un kam tik reti un tik nepietiekami esmu pievērsis uzmanību savos darbos. Vēlos izteikt rīcības spēku, izlēmību, vitalitāti un labestību," teicis Ingmars Bergmans. 

Visa pierādījums

Zviedru komponists Mīkaels Kārlsons ir radījis ļoti tēlainu un teatrālu mūziku, kura ne tikai portretē varoņus, bet arī uzbur realitātes un ilūziju pasauli. Stāstā ir daudz slāņu – vardarbība ģimenē, reliģijas nežēlība, baisas vīzijas un ebreju misticisms. Orķestra sniegumu papildina telpiski skaņu efekti, kas rada satraucošu atmosfēru. 

Skats no operas Fanija un Aleksandrs iestudējuma. Foto – Matiass Bauss

Mīkaels Kārlsons (tuvākie draugi un domubiedri viņu sauc par Miku) ir daudzpusīgs autors, kura skaņdarbu klāstā ir operas, baleti, simfoniskā un kamermūzika. Kopš 2000. gada Mīkaels Kārlsons dzīvo Ņujorkā. 2005. gadā viņš ieguva maģistra grādu klasiskās mūzikas kompozīcijā Ārona Koplenda mūzikas skolā Ņujorkā. Mākslinieks ir mācījies pie komponistiem Brūsa Seilora, Edvarda Smoldouna un Tobiasa Pikera. Kopš 2010. gada Mīkaels Kārlsons ir sacerējis mūziku lielākajai daļai zviedru horeogrāfa Aleksandra Ekmana dejas iestudējumu, to vidū ir Sapnis vasaras naktī, Eskeipists, Āmurs, Gulbju ezers, Govs, Cilvēka vājums un Spēle/Play (pievilcīgā, rotaļīgā izrāde Spēle ir kļuvusi par Parīzes operas baleta repertuāra hitu). 

Operas žanrā Mīkaels Kārlsons debitēja ar darbu Atbalss dreifs/The Echo Drift (libreta autores Ella Kunnosa de Vosa un Ketrina Veleta), kura pirmizrāde notika 2018. gada festivālā Prototype Ņujorkā. Pēc tam viņš kopā ar libretistu Roisu Vavreku uzrakstīja operu Melanholija, kuras pamatā ir Larsa fon Trīra filma. Tā tika pirmatskaņota 2023. gadā Zviedrijas Karaliskajā operā Stokholmā. Fanija un Aleksandrs ir komponista trešā opera. Sadarbībā ar Roisu Vavreku ir tapušas dejas izrādes Kripto/Crypto (horeogrāfs Gijoms Kotē) un Tā visa pierādījums/Evidence of it All (horeogrāfe Drū Džekobi), kā arī mecosoprānam Annei Sofijai fon Oterei komponētais vokālais cikls So We Will Vanish.

Ņujorkā dzīvojošais kanādiešu libretists Roiss Vavreks arī ir prominenta personība mūsdienu kultūrā. Viņa kontā jau ir vairāk nekā divdesmit operu libretu. Roisu Vavreku saista ilggadēja sadarbība ar komponistiem Misiju Macoli (viņu slavenākais kopdarbs ir opera Šķeļot viļņus, kuru ir iedvesmojusi Larsa fon Trīra filma), Devidu T. Litlu, Rikiju Īanu Gordonu un Paolu Prestīni. 2017. gadā par savu operu Eņģeļa kauls Roiss Vavreks un komponiste Du Juņa saņēma Pulicera balvu mūzikā.

Maģiskais visums

Operas Fanija un Aleksandrs pirmiestudējuma veidošana Briselē tika uzticēta flāmu režisoram Ivo van Hovem, kuram ir liela pieredze Ingmara Bergmana darbu adaptācijā drāmas teātra skatuvei, un franču diriģentei Arianai Matiahai. Režisors Ivo van Hove saka: "Katrai filmai Bergmans piemeklēja jaunu stāstījuma stilu, kas atbilst konkrētajam stāstam. Tādu pašu vingrinājumu es un mana komanda (tajā ir scenogrāfs un gaismu mākslinieks Jans Versveivelds, videomākslinieks Kristofers Ašs un kostīmu māksliniece Ana D’Heisa – J. J.) veicam katrā izrādē. Šīs operas centrā ir Aleksandra pieaugšanas stāsts. Šeit ir tradicionālais Ziemassvētku galds, Fanijas un Aleksandra tēva teātris, bīskapa askētiskā vide un Ekdālu ģimenes drauga ebreja Ismaēla maģiskais visums. Aleksandrs dodas ceļojumā, atklājot visas šīs pasaules un mācoties izdarīt savu izvēli." 

Operas Fanija un Aleksandrs pirmiestudējuma režisors Ivo van Hove (no kreisās), režisora Ingmara Bergmana dēls Ingmars Bergmans juniors, Oskara Ekdāla lomas atveidotājs tenors Pīters Tancics un izrādes scenogrāfs un gaismu mākslinieks Jans Versveivelds pēc operas pasaules pirmizrādes Briselē 2024. gada 1. decembrī. Foto – Jegors Jerohomovičs

Izrāde ir lakoniska, taču izteiksmīga un emocionāla. Svarīgi, ka režisors un diriģente ļauj sadzirdēt ne tikai Mīkaela Kārlsona mūziku, kurā simfoniskās liesmas mijas ar elektronisko pulsāciju, bet arī Roisa Vavreka tekstu, kas ir spraigs, asprātīgs, poētisks un konkrēts. Aleksandru spoži atveido Briseles Karaliskās operas La Monnaie/De Munt bērnu un jauniešu kora mākslinieks Džejs Veiners. Titulvaroņu vecākus – Oskaru un Emīliju Ekdālus – spēlē tenors Pīters Tancics un mecosoprāns Saša Kuka. Ģimenes galvu Helēnu Ekdālu tēlo soprāns Sūzena Buloka, Ekdālu ģimenes draugu un bijušo Helēnas mīļāko Īsaku Jakobi – baritons Loa Falkmans. Gara Ismaēla tēlā iespaidīgi iejūtas kontrtenors Arje Nusbaums-Koens.

Izrāde nav iedomājama bez divu opermākslas leģendu klātbūtnes – baritona Tomasa Hempsona (brutālais bīskaps Ēdvards Vergēruss) un mecosoprāna Annes Sofijas fon Oteres (bīskapa mājas stingrā kalpone Justīna). Sākotnēji Tomasam Hempsonam un Annei Sofijai fon Oterei bija paredzētas citas lomas, taču viņi paši uzstāja, ka vēlas spēlēt ļaundarus. Viņi to dara ar azartu un pašatdevi, nodrošinot iestudējumam spriedzi un bīstamību. 

Biļetes uz visu Fanijas un Aleksandra izrāžu ciklu Briselē bija pārdotas, no 1. līdz 19. decembrim notika deviņas izrādes. Līdz 4. februārim iestudējuma ieraksts būs pieejams teātra La Monnaie mājaslapā un YouTube kanālā.  

Komponists Mīkaels Kārlsons (no kreisās) un libretists Roiss Vavreks kopīgi ir radījuši operas un dejas izrādes, kā arī vokālo ciklu mecosoprānam Annei Sofijai von Oterei. Foto – Jegors Jerohomovičs

Saruna ar Mīkaelu Kārlsonu un Roisu Vavreku notika 2024. gada 1. decembrī Briselē īsi pirms operas Fanija un Aleksandrs pasaules pirmizrādes. 

Kā jūtaties pusotru stundu pirms savas operas pasaules pirmizrādes?  

Mīkaels Kārlsons. Diezgan mierīgi. 

Roiss Vavreks. Mums ir prieka, satraukuma un pārliecības sajūta. 

Mīkaels Kārlsons. Ja komandā ir sapulcēti vislabākie cilvēki, mums nav jāuztraucas. Viņi lieliski tiek galā ar savu darbu, savukārt mūsu kā autoru darbs jau ir pabeigts. 

Roiss Vavreks. Tomēr mūsu darbs nekad nav pabeigts…  

Kāpēc, jūsuprāt, filmas ir kļuvušas par tik svarīgu iedvesmas avotu laikmetīgās operas radītājiem? Šķiet, ka ik ceturtās vai piektās jaunās operas pamatā ir kāda filma. 

Roiss. Mūsdienās filmas ir galvenais literatūras avots, lielākā daļa cilvēku iet uz kino. Cilvēki joprojām lasa, bet ne tik daudz kā agrāk. Šajā literatūras apakšgrupā, par kādu ir uzskatāmi kinoscenāriji, ir kaut kas patiešām svarīgs. Turklāt opera ir audekls maģistrālām idejām. Bieži vien lielie domātāji, lielie mākslinieki izmanto kino, jo tas spēj sasniegt vērienīgu auditoriju. Mūsu izcilākie domātāji sniedz savu artavu kinomākslā, un viņu idejas ir aizraujoši no jauna interpretēt mūzikas un teātra telpā.  

Mīkaels. Ir arī daudz tādu literāru ideju un ieceru, kuras netiek labi pārtulkotas operas valodā. Protams, var skaisti adaptēt daudzas grāmatas, bet daži no mūsu iecienītākajiem literārajiem stāstiem risinās iztēlē. Stāsti, kurus iepazīstam kinopasaulē, savā ziņā jau ir sagatavoti vizuālajai pasaulei. 

Roiss. Savā rakstā žurnālam Opera News esmu paudis domu, ka operas ārija ir tuvplāna ekvivalents. Filmā redzam cilvēka acis un nojaušam, kā viņš jūtas. Operā jūtas var izdziedāt. Opera sniedz iespēju pārvērst tuvplānu ļoti intīmā tekstā, ko, piemēram, Mika Kārlsons ietin personiskā, krāšņā mūzikā. 

Vai jūs varētu nosaukt tos lielos domātājus, kuri visiespaidīgāk pauž savas idejas kinovalodā? 

Roiss. Ingmars Bergmans noteikti ir viens no tiem. Viņa komēdija Vasaras nakts smaidi ir iedvesmojusi Stīvenu Sondheimu sacerēt mūziklu Mazā nakts mūzika. Bergmana filmu iespaidā jau ir tapušas vairākas operas. Pēdējos gados Helsinkos ir pirmatskaņota opera Rudens sonāte (komponists Sebastians Fāgerlunds, libreta autore Gunilla Hemminga – J. J.), Ņujorkā – opera Persona (komponists Kīrils Makans, libreta autors Džejs Šeibs – J. J.). 

Mēs ar Miku esam radījuši Larsa fon Trīra filmas Melanholija adaptāciju. Viņš arī ir lielisks piemērs, es labprāt uzrakstītu vēl kādu libretu, balstoties Larsa fon Trīra materiālā. Viņš ir dižs stāstnieks. No Larsa fon Trīra esmu iemācījies vairāk nekā no jebkura cita autora. Cits man būtisks režisors un domātājs ir Karloss Reigadass, es tikko veidoju viņa drāmas Klusā gaisma adaptāciju (operu komponējusi Paola Prestīni – J. J.). Es dievinu režisores Katrīnas Breijā kino, nesen man bija laime ar viņu satikties un aprunāties pēc manas un komponistes Misijas Macoli operas Šķeļot viļņus izrādes Parīzē. 

Vai jūs, būdams rakstnieks un dramaturgs, neesat vairāk ieinteresēts stāstīt savus oriģinālstāstus, nevis adaptēt citu autoru darbus?  

Roiss. Es ieguvu Pulicera balvu par oriģinālstāstu (opera Eņģeļa kauls, kas radīta kopā ar komponisti Du Juņu – J. J.)! Esmu darījis gan vienu, gan otru – esmu adaptējis stāstus, romānus un filmas un esmu stāstījis oriģinālstāstus. Kino nav vienīgā joma, kurā meklēt iedvesmu, bet situācija ar operu Amerikā ir tāda, ka auditorija neatjaunojas. Viens no veidiem, kā piesaistīt publiku, ir piedāvāt stāstus un varoņus, kas cilvēkiem ir pazīstami, – tie var būt gan filmu, gan grāmatu nosaukumi. Tagad mēs ar Misiju Macoli rakstām operu Linkolns bardo, kuras libreta pamatā ir Bukera balvu ieguvušais Džordža Sondersa romāns (pirmizrāde Ņujorkas Metropoles operā notiks 2026. gadā – J. J.). Pieļauju, ka daudzi ir lasījuši romānu Linkolns bardo, tāpat visi zina, kas ir Ābrahams Linkolns.

Mums ir jārūpējas par to, lai stāstītu tādus stāstus, kādus cilvēki vēlas dzirdēt teātrī un uz kādiem viņi vēlas nopirkt biļetes. Ja runa ir par oriģinālstāstiem, tiem ir jābūt patiesi aizraujošiem un ar papildu vērtību. Piemēram, opera Eņģeļa kauls vēsta par bērnu tirdzniecību. Pulicera balvas piešķiršana nodrošina tai uzmanību un uzsver darba nozīmi. Operu autori daudz domā par to, kādi stāsti piesaistīs skatītājus, un man kā stāstniekam tas ir galvenais uzdevums.  

Mīkaels. Savā darbā mēs godinām pirmavotu un atgriežam auditoriju pie tā. Filmas, kuras esam minējuši šajā sarunā, ir vairākus gadus un desmitgades vecas, un jaunajai paaudzei ir jāatrod ceļš uz tām. Cerams, ka mēs palīdzam.  

Roiss. Operas Fanija un Aleksandrs tapšanas procesā mēs cieši sadarbojāmies ar Ingmara Bergmana dēlu – Ingmaru Bergmanu junioru. Viņš strādā ar sava tēva radošo mantojumu un tā popularizēšanu. Ir aizraujoši kopīgiem spēkiem mēģināt atrast veidus, kā palīdzēt Bergmana filmām uzrunāt visdažādāko auditoriju XXI gadsimtā. Mikas mūzika uzreiz piešķir Fanijai un Aleksandram jaunu dimensiju. Elektroniskās skaņas, kuras dzirdat šajā operā, ir kaut kas tāds, ko pirms 25 gadiem vienkārši nevarēja izdarīt. Šī mūzika dinamiski iekļaujas mūsu laikā, un simt gadu vēlāk šīs skaņas tiks uztvertas pavisam citādi – varbūt tās jau šķitīs novecojušas! 

Mīkaels. Man patīk doma, ka tās būs neticami novecojušas.  

Roiss. Nekad neesmu dzirdējis tādus elektroniskos efektus, kas būtu tik niansēti un izsmalcināti integrēti operas partitūrā kā šajā darbā. Man tas ir kā sapnis – vērot, kā Mika ļauj vaļu savai fantāzijai un tā iet plašumā.  

Skats no operas Fanija un Aleksandrs iestudējuma. Foto – Matiass Bauss

Kā ir veidojusies Fanijas un Aleksandra skaņu pasaule? 

Mīkaels. Sākotnēji man bija grūti izdomāt, kā šīs operas skaņu pasaule attīstīsies, jo biju pieļāvis kļūdu, nolemjot, ka opera sāksies ar Ziemassvētku vakara ainu. Tas nav vieglākais, ar ko sākt, jo uz skatuves ir cilvēki, kuri gatavojas svinībām, un mums visā notiekošajā ir jāievilina publika, kas sēž zālē. Es centos atrast ceļu uz šo ainu, izmantojot katra varoņa stāstu. Šajā operā ir daudz dažādu stāstu un pavedienu. 

Bergmana filma arī ir par stāstu stāstīšanu un savas mazās pasaules konstruēšanu, kas var pasargāt no lielās pasaules. Operā mums ir svarīgs bērna skatpunkts. Acu priekšā ir tā apburtā, biedējošā pasaule, kas bērnam var šķist šausminoša. Mēs saskaramies ar reliģiju un meliem. Sižetā ir iesaistīta Fanijas un Aleksandra vecāku vadītā teātra trupa, kas stāsta stāstus. Visā operā ir Hamleta caurviju motīvs, operas otrajā pusē ir jūtams Dieva brīnums. Komponēšanas procesā nolēmu, ka orķestris vienmēr tic tam, kurš tajā mirklī stāsta savu stāstu. Tas ir veids, kā bagātināt mūzikas skanējumu. Man negribējās, lai tas būtu tikai varoņu iekšējās pasaules atspoguļojums. Man gribējās panākt efektu, lai orķestris būtu kā neuzticams stāstnieks un lai klausītājiem vienmēr būtu jānoskaidro, kur slēpjas patiesība. Šo sajūtu radīšanā liela loma ir telpiskajām skaņām. 

Operas pirmo – Ziemassvētku vakara – ainu es uzrakstīju pēdējo, jo savā ziņā tā ir visparastākā: uz skatuves valda tikai labas sajūtas. Taču stāsts ir par kaut ko citu – par ikdienas mazajiem diskomforta graudiņiem, kas slēpjas aiz labsajūtas aizsega. 

Rois, pastāstiet par libreta tapšanu un operas poētisko pasauli! 

Roiss. Es uzticējos Ingmaram Bergmanam, pētīju filmas scenāriju un režijas norādes. Pastāv vairākas scenārija versijas, un es strādāju ar visām. Librets ir mans mēģinājums radīt dzeju, iedvesmojoties no ļoti poētiska stāsta. Operā ir daži diezgan tieši scenārija citāti, taču mums nebija tiesību izmantot filmas angļu subtitru tekstu. Es strādāju ar Bergmana tekstu zviedru valodā un centos izdomāt, kā to pasniegt mazliet atšķirīgi, nekā  bija darījis angļu subtitru autors. Libretā ir saglabātas visas Bergmana idejas, tajā nav nekā uzspiesta no mūsu puses vai no jauna izdomāta. Man bija jāatrod poētiskas kontūras, kas palīdzētu iezīmēt šīs idejas libretā. 

Var teikt, ka operas tapšanas laikā mūs apmeklēja pats Bergmans. Es rakstīju libretu viņa mājā Fores salā. Tur lielu daļu laika pavadīju pie Bergmana rakstāmgalda, aptuveni desmit metru attālumā no gultas, kurā viņš nomira. Es jūtu, ka šo tekstu caurstrāvo Bergmana gars. Visā šajā procesā režisora dēls, kurš ir projekta iniciators, bija mūsu sapņu sadarbības partneris un patrons. Mums ir tik ļoti paveicies, ka esam satikuši Ingmaru Bergmanu junioru, un nevaram vien sagaidīt, kad varēsim ar viņu atkal strādāt, lai īstenotu nākamās ieceres.  

Varbūt kādā brīdī jums gribējās aizbēgt no Bergmana un pierādīt, ka tas būs jauns, neatkarīgs mākslas darbs?

Mīkaels. Mēs nemēģinām radīt filmas Fanija un Aleksandrs dziesmu versiju. Kopā ar iestudējuma radošo komandu mēs to atdalām no sākotnējā avota. Ikviens, kurš ir redzējis Bergmana filmu, to atpazīs, taču operas izrādes darbība risinās mūsdienīgā vidē, tā iedziļinās citās niansēs nekā filma. Piemēram, maģijai opera pievēršas vairāk nekā filma. Ideja ir tāda, ka mēs interpretējam stāstu, ar kuru daudziem jau ir izveidojušās attiecības, pat ja viņi neatceras filmas detaļas.

Roiss. Ja mēs gribētu aizbēgt no Bergmana vai neizmantot viņa piedāvātās idejas, mēs neradītu šo operu. Mēs esam spējīgi izveidot oriģinālu darbu. Filmu adaptācija ir saistīta ar finansiāliem un emocionāliem ieguldījumiem. Mēs jūtam lielu interesi par šo operu tieši tāpēc, ka tās pamatā ir filma.

Kāda ir jūsu kopīgā darba metode? Kā veidojas mūzikas un teksta mijiedarbe? 

Mīkaels. Roiss vienmēr raksta pirmais. Viņš man iedod gatavu ideju, un es ar to strādāju. Pēc tam notiek ideju un fragmentu apmaiņa, mēs pielāgojamies viens otra vajadzībām. 

Roiss. Mika ir cieši saistīts ar dejas pasauli, viņš ir guvis milzīgus panākumus kopā ar horeogrāfu Aleksandru Ekmanu un Skotijas baletu. Mikam ir iedzimta grūva izjūta, tāpēc strādāt ar viņu ir tik aizraujoši. Reizēm cilvēkiem ir jāatgādina par viņu superspējām, tāpēc dažreiz es saku Mikam: "Tev ir brīnišķīga muzikāla ideja, tu esi pelnījis tiesības to attīstīt un ļauties grūvam." Mums visiem ir vajadzīga atļauja un ierosinājums būt pašiem. Būt tādiem, kādi esam, un neierobežot sevi. Sadarbība ir iedvesmojoša, jo varam viens otram atgādināt, ko katrs dara patiešām labi un kas ir mūsu stiprās puses. Māksliniekam tā pietrūkst, ja viņš strādā vientulībā un blakus nav neviena, kurš varētu viņu stimulēt.

Reizēm laikmetīgajā operā tieši librets kļūst par lielāko klupšanas akmeni. Kāds ir laba operas libreta noslēpums? 

Roiss. Laikmetīgajā operā labs librets ir tāds, kas spēj aizraut komponistu. Mūziklu autors Stīvens Sondheims ir stāstījis: gadās, ka dziesma ir jāuzraksta pa nakti, un nākas sēdēt un cīnīties, mēģinot piemeklēt sinonīmu frāzei: "Es tevi mīlu." Kā to pateikt tā, kā vēl nekad neviens nav pateicis? Dažreiz "Es tevi mīlu" ir labākais veids, kā to pateikt. Es pats turpinu par to visu domāt. Es varu iedot Mikam vārdus "Es tevi mīlu", un viņš sacerēs tādu mūziku, kas liks šai frāzei izskanēt mīļi, romantiski un neviltoti. Viņš var sacerēt arī tādu mūziku, ka klausītāji vispār nesapratīs šos vārdus.  

Slikts librets ir tāds, kas nerosina komponista iztēli. Vienmēr komponistam neizdodas atrast teksta autoru, kuram piemīt drāmas izjūta, vai arī komponists sadarbojas ar libretistu – iespējams, tas ir kāds ievērojams rakstnieks vai dramaturgs –, kurš pirmo reizi raksta vārdus operai, un komponists neprot pateikt "nē" idejām, kuras neiedvesmo viņu tā, lai pilnībā izmantotu visas savas mūzikas iztēles krāsas.

Caurskatot libretu, ir grūti pateikt, vai tas ir slikts vai labs. Ir libreti, kuros nav drāmas un kuri nevirza darbību uz priekšu, un šādas kompozīcijas drīzāk ir oratorijas vai koncertžanra darbi. Dažkārt tiem veicas, un tos iespaidīgi iestudē – tiek piesaistīts izcils režisors, kurš izdara visu, kas ir viņa spēkos. 

Skats no operas Fanija un Aleksandrs iestudējuma. Foto – Matiass Bauss

Vai operā Fanija un Aleksandrs ir kāda ārija vai duets, kuru pēc divdesmit gadiem operzvaigznes varēs izpildīt galā koncertā līdzās ārijām no Traviatas un Toskas? Vai, komponējot operu, jūs domājat par to, ka tajā varētu būt kāds hits? 

Roiss. Fanijā un Aleksandrā ir tādas ārijas, kuras jau rīt varētu skanēt galā koncertā līdzās jūsu minētajām! Visu izšķirs laiks.  

Mīkaels. Visneparastākā šajā operā ir otrā cēliena priekšpēdējā aina – Ismaēla lielā aina. Vienīgi problēma ir tā, ka to nevar izpildīt klavieru pavadījumā. Šis skats spēcīgi raksturo operu Fanija un Aleksandrs

Roiss. Operā ir trīs ārijas mecosoprānam: divas – titulvaroņu mātei Emīlijai Ekdālai, viena – bīskapa mājas kalponei Justīnai. Aleksandra un viņa tēva Oskara duets arī ir tāds, kas varētu ienest negaidītas krāsas koncertrepertuārā līdzās Traviatas fragmentiem.

Mīkaels. Komponējot es par to nekad neaizdomājos un neizplānoju. Pirmajā vietā ir darba kopējā dramaturģija. Mēs nebūvējam operu tā, lai no tās varētu izvilkt atsevišķus numurus. Ja paveicas, tas sanāk pats no sevis. Mēs to uzzinām vienlaikus ar visiem pārējiem – kad opera ir pabeigta. 

Operas Fanija un Aleksandrs pirmiestudējumu ir veidojusi diriģente Ariana Matiaha un režisors Ivo van Hove. Šī ir pasaules pirmizrāde, tāpēc jūsu darbs tiks vērtēts pēc iestudējuma. Sanāk, ka esat ļoti atkarīgi no diriģentes, režisora un visiem projektā iesaistītajiem, vai ne?  

Roiss. Šie mākslinieki ir sava amata meistari. Ivo van Hove ir viens no izcilākajiem mūsdienu režisoriem, viņa drāmas teātra izrādes ir mainījušas manu dzīvi – Lilianas Helmanes Mazās lapsas, Ingmara Bergmana Čukstu un kliedzienu un Laulības dzīves ainu adaptācija, kā arī Lukīno Viskonti Dievu mijkrēšļa adaptācija. Esmu cerējis iesaistīties ar viņu dialogā, un tagad Ivo mums ir sagādājis visskaistāko iestudējumu – tas ir tik piepildīts ar teatralitāti, ka šķiet absolūti dzīvs. Tas šķiet svaigs. Fanija un Aleksandrs ir ļoti laikmetīga izrāde. Nav tā, ka es to nebūtu gaidījis, bet tā ir kārtējā atklāsme, kas pierāda, kāpēc Ivo van Hoves teātris tik dziļi saviļņo manu sirdi. Vērot, kā viņš veido šo pasauli uz skatuves, ir viena no lielākajām dāvanām manā radošajā dzīvē. 

Mīkaels. Izrādē viss plūst un nav garlaicīgu mirkļu. Ir svarīgi atrast labu radošo komandu, kas kalpo darbam un iestudē to tā, lai tas būtu nevis statisks, bet dramatiski aktīvs. Mēs visi esam sajūsmā par diriģenti Arianu Matiahu. Šis ir sarežģīts darbs, kas prasa pacietību, uzmanību un koncentrēšanos. Viņa diriģē orķestri un seko līdzi visam, kas notiek uz skatuves, viņas pārziņā ir arī elektroniskie skaņu efekti, kas tiek izmantoti pēc diriģentes signāla. Pēdējie sempli tika samiksēti aptuveni septiņpadsmit stundu pirms pirmizrādes un pārbaudīti četras stundas pirms pirmizrādes.      

Mēs vēlamies nepārtraukti pārsteigt klausītājus un pārliecināties, ka publika visu laiku ir kopā ar mums. Pati mūzika nav laikmetīgās operas lielākais izaicinājums – noteicošais ir stāstīšanas temps, un bieži vien man ir sajūta, ka tas ir jāpaātrina. Man patīk, kā deja stāsta stāstus, – kustību mākslā temps parasti ir ļoti ātrs, viss ir aprēķināts līdz sekundei, un skatītāji jūt šo precizitāti. Temporitms, pareizs ainu sakārtojums un plūdums rada elektrību telpā. Ariana Matiaha un Ivo van Hove zina, kā to panākt. 

Vai Fanija un Aleksandrs ir opera visai ģimenei un jauna Ziemassvētku klasika?  

Mīkaels. Opera nav domāta jaunākā skolas vecuma bērniem, viņiem sižets varētu šķist biedējošs, taču ikviens, kurš var noskatīties filmu, noteikti var noklausīties operu. Tā ir iecerēta aicinoša un pieejama, vidusposmā tā kļūst drūmāka un sarežģītāka. Domāju, ka bērni jau diezgan agrā vecumā diezgan labi prot tikt ar to visu galā. 

Ingmara Bergmana filma iznāca uz ekrāniem 1982./1983. gadā. Kā šajos četrdesmit gados varētu būt mainījusies stāsta rezonanse?

Roiss. Esmu dzimis 1983. gadā, tāpēc nevaru spriest par filmas kultūras rezonansi tās iznākšanas laikā. Tā noteikti ieņem goda vietu pasaules kultūras kanonā. Filma mani aizkustina. Skatoties to, es katru reizi pārliecinos, ka mums noteikti bija jāīsteno šis operas projekts. 

Mīkaels. Ikviens skatītājs šajā stāstā projicē savu pasauli, un filma joprojām iedarbojas uz katru no mums. Tās centrā ir ideja pasargāt sevi no pasaules šausmām ar kopienas un ģimenes palīdzību. Tas ikdienā ir vajadzīgs visiem. Reliģijas izraisītā apspiestība joprojām pastāv un plaukst daudzviet pasaulē. Doma par paplašinātu ģimeni ārpus savas bioloģiskās ģimenes ir svarīga arī mūsdienu jauniešiem. Šie jēdzieni 80. gadu sākumā tika uztverti citādi, bet tie nav konkrēti piesaistīti šim laikam. Fanija un Aleksandrs nav "80. gadu filma" tādā ziņā, ka, skatoties šo filmu, mēs nejūtamies kā astoņdesmitajos.  

Man patīk šādi stāsti, jo tie nemēģina komentēt sava laika konkrētās aktualitātes, bet pievēršas tam, ko cilvēki izjūt ikdienā neatkarīgi no laika, kurā dzīvo, – bailēm, bēdām, sāpēm, sapņiem un priekiem. Tāpēc šī filma nenoveco.  

Nosauciet, lūdzu, savas iemīļotākās operas!  

Roiss. Semjuela Bārbera Vanesa, Marka Entonija Tērnidža Anna Nikola un Tomasa Adesa Piepūderē viņai seju. Man patīk Klīstošais holandietis – iespējams, tā ir mana iecienītākā Riharda Vāgnera opera. Es dievinu visas Leoša Janāčeka operas. 

Mīkaels. Tas izklausīsies muļķīgi, bet divu manu iemīļotāko operu libretu ir uzrakstījis Roiss Vavreks. Pirmā opera, kas burtiski uzspridzināja manu prātu, ir Deivida T. Litla un Roisa Vavreka Suņu dienas.  

Roiss. Tas ir tik jauki!  

Mīkaels. Es saku patiesību. Toreiz pēc Suņu dienām nodomāju: kāds tiešām spēj paveikt kaut ko tādu! Sapratu, ka latiņa ir pacelta ļoti augstu. Otrā opera ir Misijas Macoli un Roisa Vavreka Šķeļot viļņus, tā ir satriecoša. Trešo es arī nosaukšu Tomasa Adesa Piepūderē viņai seju

Skats no Mīkaela Kārlsona un Roisa Vavreka operas Melanholija, kuras pamatā ir režisora Larsa fon Trīra filma. Pasaules pirmizrāde notika 2023. gada 21. oktobrī Zviedrijas Karaliskajā operā Stokholmā. Foto – Sērens Vilks 

Vai esat dzirdējuši Larsa fon Trīra viedokli par operām Šķeļot viļņus un Melanholija?  

Mīkaels. Nē, neesam gan. 

Roiss. Larss fon Trīrs deva mums savu svētību. Mēs ieguvām tiesības adaptēt šos stāstus. Līgumā bija noteikts – ja mūsu darbs Larsam fon Trīram nepatiks, viņa vārds būs jānoņem no afišas. Taču viņš šīs izrādes teātrī nav redzējis, jo nekur neceļo. 

Mīkaels. No vienas puses, būtu interesanti kaut nedaudz iesaistīt stāstu autorus operas tapšanas procesā. No otras puses, viņi pareizi dara, ka nodod savu darbu mūsu rīcībā un paiet malā, tāpat kā mēs nododam pabeigtu operu izpildītājiem. Patīkami, ka autori atļauj mums strādāt ar savu materiālu un redz, ka tas stiprina viņu radītā oriģināldarba pozīciju, jo tas, ko darām mēs, nekādā veidā to neaizsedz un neapstrīd. Nekas netiek ne aizmirsts, ne noliegts. 

Roiss. Ceru, ka viņi saprot, ka ir radījuši šedevrus un tie joprojām pastāv. Nav tā, ka mūsu opera aizstāj viņu scenāriju un filmu. Oriģināldarbs vienmēr saglabājas, mēs to adaptējam un veidojam citu darbu. Mēs esam radījuši savu identitāti Fanijai un Aleksandram, un mūsu opera ir Bergmana filmas māsa. 

Mīkaels. Komponējot operu, es vairs neskatos filmu. Man ir savs priekšstats par to, ko vēlos panākt. Taču Melanholijā ir viena smaga ārija, kuras sacerēšanai man vajadzēja noskatīties filmu, lai saprastu, kāda noskaņa ir tajā brīdī.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja