Citu valstu teātru viesizrādes Latvijā joprojām notiek visai ierobežotā apjomā, to var izskaidrot ar potenciālo izmaksu un gaidāmās auditorijas negatīvo korelāciju. Vieglāk ir atvest izrādes, kurām ir iespējams piesaistīt skatītājus, kas runā konkrētā valodā (visbiežāk – krievu), notiek arī Izraēlas teātra Gešer viesizrādes ivritā ar subtitriem.
Ārzemju teātrus pie mums pārsvarā redz tikai festivālos, un tās bieži vien ir salīdzinoši nelielas eksperimentālas trupas, nevis, teiksim, Berlīnes Schaubühne. Tādi notikumi kā Parīzes teātra La ComédieFrançaise un Londonas Shakespeare’s Globe viesošanās bijuši jau pasen (attiecīgi 2009. un 2014. gadā). Retāk, nekā gribētos, pie mums brauc igauņi un lietuvieši, pagājušās nedēļas nogalē, 14. un 15. martā, Tartu Vanemuines teātris ar vienu operas un vienu baleta iestudējumu viesojās Rēzeknē, bet citādi varam teikt, ka uz šī fona Tallinas Krievu teātra regulārā viesizrāžu apmaiņa ar Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri ir svarīgs notikums.
Tallinas Krievu teātris, kura mākslinieciskais vadītājs ir Latvijas režisors Dmitrijs Petrenko, bija iecerējis atvest viņa iestudējumu Ļoti daudz saules, taču to nomainīja aktrises slimības dēļ un deva iespēju Latvijas skatītājiem iepazīt režisora un pedagoga Dmitrija Krimova skolnieka – grieķa Georga Kutļa – režijas rokrakstu. Otra Lielās zāles izrāde, kas bija izpārdota līdz pēdējai vietai, bija režisora Sergeja Golomazova inscenētais Dubrovskis pēc Aleksandra Puškina darba motīviem. Teātris rādīja arī vairākus Mazās zāles iestudējumus, to vidū Dienā jau 2023. gadā recenzēto Dmitrija Petrenko izrādi Saistītie. Igaunijas Krievu teātra viesizrādes Rīgā notika no 27. februāra līdz 2. martam.
Politiskā klaunāde
Nobela prēmijas laureāta Dario Fo sadarbībā ar Jakopo Fo un Franku Rami 1970. gadā sarakstītā luga Anarhista nejaušā nāve ir nosacīti pazīstama arī Latvijas skatītājam, jo tā ir bijusi iestudēta tagadējā Čehova teātrī ar Jakovu Rafalsonu Ārprātīgā lomā. Tallinā, acīmredzot baidoties no nāves piesaukšanas, nosaukums ir mainīts, un uz Rīgu tika atvesta Detektīva komēdija jeb Nelaimes gadījums.
Luga ir farss, kas savā izkāpinātībā brīžiem balansē uz absurda robežas. Georgs Kutlis, kurš iepriekš Tallinā karnevāliskā krāšņumā ir iestudējis Aleksandra Ostrovska Gudrinieku, ir mēģinājis estētiski apvienot zināmus delartiskās komēdijas un brehtiskos episkā teātra principus ar politisku satīru. Taču ambīciju un ideju, iespējams, ir bijis par daudz, tāpēc notikumu dinamika brīžiem pārņem saturu un pārvērš izrādi jampadracī. Vispirms cauri zālei uz skatuvi dodas Aleksandra Žiļenko Ārprātīgais Arlekīna kostīmā un trīs mūziķi, kuri piedalās izrādē visā tās garumā (lugu īsinot, tapis stundu un 40 minūtes garš viencēliens). Ārprātīgajam ir izrādi komentējoši songi (Brehts!) izrādes sākumā un beigās. Taču pārējā laikā mūziķi spēlē improvizētu fona mūziku, kas brīžiem ļoti atšķaida spriedzi un apgrūtina koncentrēšanos uz svarīgiem tekstiem.
Luga zināmā mērā ir variācija par Gogoļa Revidentu, lai arī attāla. Izrāde sākas komisāra Bertoco kabinetā: tajā tiek pratināts Ārprātīgais, kurš nemitīgi uzdodas par dažādiem citiem cilvēkiem. Novedis komisāru līdz baltajām pelītēm, Ārprātīgais nevis dodas prom, bet, padzirdējis par gaidāmo kāda incidenta pārbaudi, uzkāpj citā stāvā un uzdodas par ierēdni no augstākām instancēm, liekot policijas priekšniekam un brutālam komisāram taisnoties par notikušo faktisko slepkavību, kurā apcietināts anarhists "izkritis" pa logu.
Dramaturģiskā struktūra prasa ārkārtīgu precizitāti un tempu, kādā Ārprātīgais piespiež pastulbos policistus vispirms melot, bet pēc tam tomēr atzīties tajā, ko patiesībā pastrādājuši. Turklāt viņš ar agresīvu spiedienu – vienīgo valodu, kuru pazīst kārtībsargi, – panāk arī to, ka policisti izsauc anarhistu saukļus, vicina karogus un dzied Bella Ciao, padarot sevi par pilnīgiem idiotiem (dziesmas teksts itāļu valodā pieejams programmiņā, kaut gan atšķirībā no savulaik Rīgā redzētās izrādes publiku dziedāt nepiespiež). Dario Fo luga beidzas samērā aprauti, un režisoram ir bijis izaicinājums izdomāt jēgpilnu un vienlaikus efektīgu finālu. Tas kopumā ir izdevies, izkāpjot no realitātes pilnībā. Sarkanās triko biksēs ģērbies Ārprātīgais vairākas reizes tiek izmests pa logu, tomēr viņš atkal atgriežas pa durvīm un pašās beigās vēlreiz ieģērbjas Arlekīna tērpā. Viņš – kā patiesības balss – izrādās nenogalināms. Vienlaikus varam uzdot jautājumu, vai mēs gribam dzīvot pasaulē, kurā saglabāt godaprātu un runāt patiesību var atļauties tikai trakie.
Globālo procesu kontekstā šī 45 gadus vecā luga pēkšņi iegūst jaunus akcentus, kaut pieļauju, ka sākotnēji tā repertuārā varētu būt iekļauta, lai atmaskotu policejiskas valsts būtību, norādot uz paralēlēm ar Krieviju un Baltkrieviju. Aktieru sastāva centrā ir viens no Tallinas Krievu teātra trupas pašreizējiem līderiem Aleksandrs Žiļenko, kurš teātrī atveido galvenās lomas arī izrādēs Gudrinieks, Puika, kurš redzēja tumsā un Figaro. Aktiera dinamisms un harismātiskums notur skatītāju uzmanību, kamēr pārējā trupa diemžēl spēlē tikai komēdiju, turklāt samērā neviendabīgi. Precīzāka režisora darbība, izveidojot stingrāku izrādes karkasu, būtu noderējusi.
Starp ironiju un lirismu
Sergeja Golomazova vārds ir labi pazīstams ne tikai Rīgā, kur viņš joprojām ir vienā no vadošajiem amatiem Čehova teātrī un šopavasar sola vēl vienu jauniestudējumu, bet arī Tallinā, kur šosezon izlaidis pat divas pirmizrādes, ieskaitot Kabīriju ar Raimonda Paula mūziku. Alekseja Ščerbaka dramatizētais Puškina romāns Dubrovskis ir kaut kas līdzīgs Robina Huda stāstam, un to nav noliedzis arī pats režisors. Sergeja Golomazova iestudējums ir dramaturģiski atdzīvināts prozas lasījums, ap kuru režisors sadarbībā ar horeogrāfi Olgu Privisu izveidojis horeogrāfiskas ainas un mēģinājis piešķirt dažiem tēliem vairāk krāsainības, izvērsti atainojot, kā viņi mostas, ģērbjas un, tā teikt, noskaņo sevi dienai. Kustību režisore nākusi talkā arī brīžos, kad režisors vēlējies padarīt kādas ainas vizuāli un jēdzieniski ietilpīgākas, piemēram, Trojekurova meitas Marjas vēstules rakstīšanas ainā piepulcinot vēl vairākas aktrises, kuras arī "raksta" vēstuli.
Dubrovskis īstenībā ir interesants gadījums. No vienas puses, tas ir diezgan vecmodīgs teātris ar ļoti prognozējamiem paņēmieniem: sniedziņa snigšanu, Aleksandra kolonnām, simboliska krievu lāča staigāšanu pa skatuvi, scenogrāfa Oļega Golovko noformētās skatuves ripas regulāru griešanu utt. No otras puses, nevar noliegt, ka režisors saprot, ko grib sasniegt, un apzinās, ar kādiem paņēmieniem to izdarīt. Jā, brīžiem tas ir mehāniski. Ilustratīvs ir vairāku muzikālo motīvu izmantojums, tos savstarpēji miksējot atkarībā no situācijas emocionālā noskaņojuma, turklāt brīžiem skaņdarbu izvēle nav skaidra – vai Ļenska ārijas fragments no Čaikovska operas Jevgeņijs Oņegins skan franciski tāpēc, ka Dubrovskis izliekas par franču valodas skolotāju? Taču apstākļos, kad Latvijas teātrī ne vienmēr ir skaidri saskatāms režijas mērķis un paņēmieni (jā, es domāju Mazās lapsas JRT), Sergeja Golomazova gadījumā vismaz ir pilnīgi skaidrs, kāds ir viņa vēstījums.
Krievu lācis nav vienīgais režisora Sergeja Golomazova radītais simbols izrādē Dubrovskis, kurā stilizēta nosacītība mijas ar reālistiskām emocijām – arī nelaimīgas mīlestības atklāsmē. Marjas Trojekurovas lomā – Tatjana Altiņņika. Publicitātes foto
Vēstījums ir par cilvēka pašcieņu un godaprātu. Jā, runa ir par muižniekiem – bagāto un rupjo meitu mednieku Trojekurovu, kuru bajāriskā vērienā atveido Aleksandrs Kuzmičovs, un salīdzinoši trūcīgo, bet taisnprātīgo Andreju Dubrovski, kura tēlā Daniils Zandbergs zināmā mērā atgriežas pie cita pirms dažiem gadiem nospēlēta spītnieka izrādē Ķeizara trakais. Izrādes sākuma daļu veido ironiskas ainas pie Trojekurova ar viņam izpatīkošo svītu un konflikts ar Dubrovski vecāko, kas noved pie brutālas īpašuma atņemšanas. Savādā kārtā pasaules politiskais fons šīm attiecībām piešķīris iepriekš neplānotu aktualitāti, kaut Aleksandrs Kuzmičovs spēlē tipisku krievu bajāru, ne jau Donaldu Trampu. Attiecību modelis ir nepatīkami atpazīstams.
Izrādes turpinājumā izvēršas nelaimīgās mīlas stāsts starp jauno Dubrovski un Trojekurova meitu. Mihaila Maņeviča un Tatjanas Altiņņikas saspēle aizvirza iestudējumu melodrāmas virzienā, kurā simpātiskais un godīgais laupītājs vispirms izliekas par mājskolotāju, pārāk bikli un lēni mēģina atsvabināt mīļoto no laulībām ar nepatīkamu veci – un nepaspēj. Šis ir tas teātra veids, kas vairs nav tīri tradicionāls, bet nav arī novatorisks, it kā reālpsiholoģisks, tomēr ar pretenziju uz metaforiskumu. Taču skatītājs to uzņem ārkārtīgi atsaucīgi – te viss ir skaidrs un salikts pa plauktiņiem.
Igaunijas Krievu teātra viesizrādes ne ar ko īpaši nepārsteidza, tomēr šāda apmaiņa ir svētīga, lai redzētu kaut vai to, kādi aktieri spēlē Tallinā, un pārliecinātos, ka humāni vēstījumi pašlaik ir aktuālāki nekā jebkad.