Sergejs Bratkovs, kurš 40 gadu nodzīvojis savā dzimtajā Ukrainas pilsētā Harkovā un kopš 2000. gada mīt Maskavā, tiek dēvēts par skarbu un ekscentrisku postpadomju realitātes portretistu. Ja gribat redzēt viņa darbus, ieguglējiet mākslinieka vārdu. Vai arī dodieties uz Venēciju, kur Sergeja Bratkova fotogrāfijas no skandalozās 2000. gada sērijas Bērni iekļautas izstādē Pasaule pieder jums, kura līdz 31. decembrim aplūkojama franču kolekcionāra Fransuā Pino muzejā Palazzo Grassi.
Sergeja Bratkova instalācijas izrādīšana Rīgā ir pirmais publiskais pasākums, kuru organizē biedrība Mūsdienu mākslas centrs. «Arī turpmāk vēlamies eksponēt darbus, kuri ir mūsu biedrības kolekcijā, turklāt tie galvenokārt ir ārzemju mākslinieki - Oļegs Kuļiks, Paolo Troilo un autori no citām Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīm. Mūsdienu mākslu var izrādīt ne tikai muzejā, bet arī jebkurās citās telpās. Mēs bijām priecīgi par Rīgas Krievu teātra atsaucību,» stāsta biedrības direktore Irina Vītola.
Sergeja Bratkova fotogrāfijās, video un instalācijās saspēlējas ironija un provokācija, maigums un brutalitāte, komiskums, traģiskums un postpadomju vides atmosfēriskums. Viņš vēlas pietuvināt fotogrāfiju skulptūrai, kurai ir forma, apjoms, masa un svars. Sergejs Bratkovs ir fotografējis miličus, omoniešus, drošībniekus, garīdzniekus, roka fanus un futbola līdzjutējus, bērnunamu iemītniekus, sekretāres un metalurgus - katrai profesijai ir savi rituāli. Sergejs Bratkovs iemūžinājis sievietes, kuras vēlējās ieņemt bērnu un apmeklēja reproduktīvās veselības centru. «Tas ir stāsts par to, ka visas sapņo par bērnu no prinča, taču sanāk - no karavīra,» autors komentēja šo darbu ciklu. Viens no populārākajiem mākslinieka projektiem ir veltīts bērniem, kurus vecāki atved uz modeļu aģentūru un paši pārvērš par maziem briesmoņiem, - skaidrs, ka šī sērija, kurā mazgadīgie tika atainoti seksuālās pozās, izraisīja skandālu un tā atslēgvārds bija «pedofils». Portreti no šīs sērijas skatāmi Palazzo Grassi Venēcijā.
Sergejs Bratkovs ir studējis glezniecību un piestrādājis Harkovas Mākslas kombinātā - radījis svētku plakātus un lozungus. Kopš 80. gadu beigām viņš veidoja sociālpolitiskas kolāžas un instalācijas - tie bija skulpturāli objekti ar tajos iebetonētu fotogrāfiju, mākslinieciski apdedzināti un saburzīti attēli, no fotoauduma šūts segas pārvalks, skapis ar bundžām, kurās tika marinētas fotogrāfijas u. c.
Kopā ar domubiedriem Sergejs Bratkovs piedalījās huligāniskās mākslas akcijās un performancēs. Lielu iespaidu uz viņa radošo izaugsmi ir atstājis Harkovas konceptuālās fotogrāfijas skolas pamatlicējs Boriss Mihailovs - patlaban Vācijā dzīvojošais leģendārais fotomākslinieks. Boriss Mihailovs, Sergejs Bratkovs un Sergejs Solonskis no 1993. līdz 1996. gadam darbojās apvienībā Gruppa bistrogo reagirovaņija/Ātrās reaģēšanas grupa. Ātro pārmaiņu laikā māksliniekiem vajadzēja reaģēt uz situāciju tikpat zibenīgi, pārgalvīgi, skarbi un asi. Uz karakuģa Sevastopoles militārajā bāzē viņi izveidoja instalāciju no lietotām sieviešu higiēniskajām paketēm.
Mākslinieki nokļuva uzmanības centrā arī ar nākamo akciju - Uzspļauju Maskavai. Viņi dresēja kamieli Harkovas zoodārzā un rādīja viņam piemēru - kad saskaņā ar kompasa rādītāju dzīvnieks pagriezās Maskavas virzienā, viņam kopā ar māksliniekiem vajadzēja sulīgi spļaut. «Tas bija laiks, kad veidojās Ukrainas valsts un sākās ukrainizācija. Mēs paši esam no krievu ģimenēm, taču mums bija sajūta, ka Krievija mūs ir aizmirsusi. Tā bija mūsu atbildes reakcija. Ak mums uzspļāva?! Mēs darīsim to pašu,» šīs performances būtību pirms vairākiem gadiem skaidroja Sergejs Bratkovs. Ātrās reaģēšanas grupas pēdējā akcija Sardze notika 1996. gadā Sarkanajā laukumā Maskavā - mākslinieki patvaļīgi nostājās godasardzes vietā pie Ļeņina mauzoleja (tolaik godasardzes pie šā objekta vairs nebija), un pavisam drīz viņi tika aizturēti.
Kopš 2000. gada Sergejs Bratkovs dzīvo Maskavā, viņš ir pasaules līmeņa un vēriena mākslinieks - piedalījies Venēcijas biennālē, Sanpaulu biennālē un izstādē Manifesta. 2008. gadā Sergejs Bratkovs tika pagodināts ar retrospektīvo ekspozīciju Šveices pilsētas Vintertūras fotomuzejā, kas ir viens no nozīmīgākajiem fotomākslas centriem pasaulē.
Pastāstiet par savu instalāciju Lai dzīvo šodienas sliktais rītdienas labā dēļ!, kura ir skatāma Rīgā.
Attēlā redzama jauniešu kautiņa imitācija - viņi drūzmējas kā rokkoncertā. Tā ir ekspresīva izteiksme - skan smagais roks, jaunie cilvēki sāk jukt prātā. Šā darba lozungs vērsts nākotnē. Nākotne - tā ir jaunatne. Savukārt vārds «slikti» sasaucas ar mazohismu, kas bija raksturīgs Padomju Savienībai: mums ir slikti, mēs ciešam, uz kaut ko pacietīgi ceram, taču mūs noteikti gaida gaiša nākotne. Krievu apziņa ir mitoloģiska, un visi cer, ka nākotnē būs labi.
Vai šī apziņa nav mainījusies?
Jūs taču redzat, kas notiek Krievijā. Valsts atrodas puskara stāvoklī. Tas nav ne miers, ne karš. Tautā joprojām valda komunistiska, padomju psiholoģija. Šā mākslas darba sauklis atbilst arī manam noskaņojumam. Es vairs neesmu jauns mākslinieks. Un tu joprojām ceri, ka tev viss būs labi. Šis lozungs ir domāts katram māksliniekam. Mākslā darbojas tirgus principi, un visi cer, ka visiem atkal būs labi. Taču cilvēciski mums vienmēr ir slikti. Mēs tikai atceramies, cik brīnišķīga bija mūsu jaunība. Tā ir psihes īpatnība: pagātnē raugāmies ar prieku, tagadni uztveram kā grūtības. Mēs nespējam novērtēt šo mirkli, taču jābūt tā - esam pamodušies no rīta, un mums jau jābūt laimīgiem.
Vai šis noskaņojums ietekmē arī pašu fotogrāfiju?
Fotogrāfija ir saistīta ar žestu. Piemēram, 90. gadu beigās cilvēki, kuri bija redzami fotodarbos, visbiežāk stāvēja mierīgi, rokas gar sāniem - tas bija tāds samierināšanās, paklausības un bezaktivitātes žests, gaidot jauno laikmetu. Laikam ejot, žesti mainās. Kāds ir tagadējās jaunatnes žests? Galva puspagriezta, mēle izkārta. Vēl jauniešiem patīk starp kājām iebāzt vēl kādu galvu - tie ir tādi pamuļķīgi žesti. Tieši žestu dēļ fotogrāfijai piemīt skulpturālisms. Fotogrāfija lielā mērā ir žesta māksla, ne tikai gaismas un ēnas māksla.
Fotogrāfijai ir divas piekritēju nometnes. Viena ir «tīrā» fotogrāfija, kurā noteicoša ir gaisma un ēna, kompozīcija. Tā tiek pārstāvēta fotomuzejos un gadatirgos, tā piesaista kolekcionāru uzmanību, fani un pazinēji apspriež želatīna drukas kvalitāti un citas tehnoloģiski fotogrāfiskas nianses. Otra kategorija ir fotogrāfija, kas tiek izmantota šodienas mākslas procesā, un to var uzskatīt par laikmetīgo mākslu. Tā tiek novērtēta par savu aktualitāti, par žestu. Fotogrāfiskas informācijas nesējiem, fotogrāfijas saglabāšanas jautājumiem vairs nav tik būtiskas nozīmes - fotoattēls var tikt izvietots uz reklāmkaroga vai jebkura cita nesēja. Galvenais, lai tā būtu laikmetīga, ietilpīga, enerģētiska un jaudīga lieta. Es piederu pie šīs otras nometnes.
Kādu fotoaparātu jūs izmantojat?
Man ir panorāmas kamera Hasselblad, kurai ir seši gadi, tāda jau novalkāta. Man ir arī Canon G12 «ziepju trauks», kas ļauj filmēt video. Šādi aparāti tiek ražoti ik gadu, ar jaunām funkcijām, kameras dzīves ilgums ir gads - tā man izslīd no rokām, krīt un sasitas. Tā ir tikai mašīnīte manās rokās, tāpēc man pret to ir tāda attieksme.
Kādas tēmas, varoņi un sižeti jūs šobrīd interesē?
Es esmu dzimis Ukrainā un pirms 12 gadiem atbraucu dzīvot uz Maskavu. Sākotnēji mana māksla bija «karstāka» - tāds bija laiks pirms eiroremonta, kad cilvēki jutās heroiski, viņi vēl nebija tādas skrūvītes kapitālistiskajā sistēmā, lai gan pie mums šai sistēmai joprojām ir padomju gars. Maskava mani padarīja aukstasinīgāku, un mana fotogrāfija iet šajā virzienā - kļūst atturīgi kontemplatīva, taču es cenšos tam pretoties.
Tēmu un varoņu meklējumi ir saistīti ar iespēju rīkot izstādes. Es sadarbojos ar Maskavas galeriju Regina. Man tur ir iespēja organizēt ekspozīciju reizi pusotrā gadā - galerijai ir daudz mākslinieku, un biežāk nesanāk. Atšķirībā no gleznotājiem, kuri galvenokārt veido darbu ciklus, tiem, kuri nodarbojas ar fotogrāfiju, šo darbu un sēriju ir daudz vairāk. Kad pienāk izstādes laiks, gribas parādīt galveno, to, kas tevi uztrauc un saviļņo visvairāk. Ziniet, es pat uz veikalu pēc maizes eju ar fotoaparātu - es fotografēju labā nozīmē marginālus cilvēkus, kurus satieku savā rajonā. Man ir iemīļots suns, kuru es iemūžinu. Es visu laiku uzņemu īsus video. Ja esmu Rīgā, tas nozīmē, ka man no šejienes ir jāatved kāds video, kas parādītu: šodien tas man ir aktuāli - tā ir Rīga.
Kurā brīdī jūsu video un fotoattēli kļūst par mākslu? Kā jūs pieņemat šo lēmumu?
Šodien es veidoju vienu darbu, taču izstāde nozīmē kompilāciju, izlasi un atlasi. Mākslinieks atnāk uz galeriju, un viņam jautā: vai tu vari aizpildīt 1000 kvadrātmetru platību? Varu! Vai vari aizpildīt 2000 kvadrātmetru platību? Protams! Tāpēc ir svarīgi, lai māksliniekam būtu daudz darbu. Izstādē var apvienot visu - fotogrāfiju, kas atgādina reklāmu, videodarbus, stāstus par vietām, kur esmu bijis. Lai kļūtu par mākslas darbu, šim foto vai video kadram vismaz ir jāiziet cauri manam iekšējam un arī laika filtram.
Kādu video jūs šoreiz esat uzņēmis Rīgā?
Mani interesē vietējais kultūras konteksts. No rīta es apmeklēju Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Uzmanīgi visu apskatīju, kaut ko nofotografēju, lai vēlāk par to padomātu. Pēc tam es aizbraucu uz Jūrmalu, kur 1986. gadā kopā ar sievu pavadīju medusmēnesi. Gribēju sajust šo pārdzīvojumu un paskatīties, kā ir mainījusies pilsēta. Jūrmalā nofilmēju ļoti banālu video - divus kaķus, kuri nodarbojās ar mīlestību uz pludmales fona. Tas bija ļoti jautri, jo kūrorts vienmēr ir seksuālu romānu vieta. Šie kaķi ir Jūrmalas stāsta, arī mana privātā medusmēneša stāsta, turpinājums.
Visā pasaulē strauji izplatās fotoblogu un pilsoniskās fotožurnālistikas sindroms. Vai tas jūs interesē?
Es tajā visā nepiedalos, esmu ļoti vājš interneta lietotājs. Protams, es rakstu e-pasta vēstules, taču man nav pat savas mājaslapas.
Tas ir principiāli?
Kā lai saka... Es gatavojos izstādēm un vēlos parādīt savu darbu dažādu kategoriju skatītājiem. Es aptuveni zinu, kas tie ir par cilvēkiem. Saņemot viedokli no nezināmu cilvēku pūļa, tajā visā var apjukt un pat sajukt prātā.
Cik svarīgi jums ir kolekcionāri? Kā veidojat attiecības ar viņiem?
Es pret visiem mākslas kolekcionāriem izturos ar lielu cieņu un pietāti. Veidojot kolekciju, cilvēks gūst baudu no satikšanās ar mākslu, tas arī paaugstina viņa statusu, tomēr tas vienmēr ir kultūras atbalsts. Kad mākslinieks un kolekcionārs atrod viens otru, tas ir tāpat kā atrast domubiedru. Kolekcionārs spēlē lielu lomu mākslinieka dzīvē. Šis fanu loks nav liels, ja tikai mēs nerunājam par autoriem, kuru darbi tiek pārdoti Sotheby's izsolē. Piemēram, mākslinieks Rietumos, kuram ir trīs četri kolekcionāri, var atļauties mierīgi strādāt savā darbnīcā. Viņš nekļūst tik bagāts kā Džefs Kūnss un Demjens Hērsts, taču viņš var dzīvot un radīt.
Saskarsme ar kolekcionāru ir svarīga. Krievijā diemžēl tas nenotiek - cilvēki ir pārāk aizņemti, un Maskava ar saviem sastrēgumiem izspiež no tevis visu enerģiju: cilvēks ātri kaut ko iegādājas un traucas prom. Tāpēc es izbaudu komunikāciju ar kolekcionāriem Rīgā - lai gan mēs nepazīstam cits citu pārāk tuvu, tas ir interesanti.
90. gados kopā ar savu tautieti fotogrāfu Borisu Mihailovu jūs dibinājāt apvienību Gruppa bistrogo reagirovaņija/Ātrās reaģēšanas grupa. Vai jūs gribētu atkal strādāt kopā?
Mēs sadarbojāmies četrus gadus un kopā radījām septiņus projektus. Mākslinieku grupu ilgdzīvotāju tāpat kā mūzikā nav daudz. The Rolling Stones drīzāk ir izņēmums. Tas bija mūsu darbības veids - ātrā reaģēšana, šim darbam bija savi rezultāti, un tie iegāja vēsturē. Mēs ar Borisu Mihailovu darbojamies vienā laukā, mēs esam draugi un konkurenti. Kad satiekamies izstādēs, esam laimīgi, taču tas nenotiek bieži. Mēs komunicējam reti, taču viens par otru visu zinām, sekojam viens otra darbam.
Vai mākslinieki konkurē savā starpā?
Jā, protams, taču tā nav konkurence, kas būtu saistīta ar «vairāk, dārgāk, augstāk». Mēs ar Borisu esam dažāda vecuma cilvēki, viņš ir 22 gadus par mani vecāks. Katram no mums bija dažādas iespējas, kad sagaidījām popularitātes brīdi. Mēs dzīvojam dažādās valstīs: es - Krievijā, viņš - Vācijā. Mūsu lauks ir sociums, mēs abi esam reālisti. Mēs konkurējam kategorijā «dziļāk, smalkāk, jaudīgāk».
Kuru mākslinieku darbs jums ir tuvs?
Tie ir fotogrāfi Nena Goldina, Volfgangs Tillmanss un Lerijs Klārks. No gleznotājiem man patīk vācieši Daniels Rihters un Gerhards Rihters. Mani joprojām iedvesmo Martins Kipenbergers. Es apbrīnoju Liku Tijmansu un Polu Makartiju. Ikviens mākslinieks ieies vēsturē ar trijiem pieciem darbiem. Visi manis pieminētie autori jau ir radījuši šos darbus, tie ir enerģētiski visjaudīgākie. Tajos iemīloties, tu tos mīli līdz beigām.
Kur virzās fotomāksla?
Fotogrāfija seko laikam, tomēr kā neviens cits medijs fotogrāfija un tās autors spēj apsteigt un paredzēt laiku. Tas ir iespējams, pateicoties mākslinieka domāšanas veidam, nevis novatoriskām tehnoloģijām. Pašreiz var veidot jaunus kolāžas tipus, varbūt drīz parādīsies stereofotogrāfija, taču vai tā varēs pateikt ko jaunu? Fotogrāfija ir precīzs dzīves komentārs, kurš vienlaikus ir piemineklis šim laikam un nākotnē vērsts skatiens.