Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Bez pretenzijām. Tas, kā es jūtu pasauli

Gada pirmais cēliens dramaturģei, teātra zinātniecei Evitai Sniedzei padevies ražīgs. Februāra sākumā atvēršanas svētkus piedzīvoja viņas īso stāstu cikls Leģendas par ilgām (izdots apgādā Dienas grāmata), šovakar, 5. martā, Valmieras teātrī notiks astotās lugas Mākoņains, iespējams, skaidrosies iestudējuma pirmizrāde.

«Labākais žanrs teātrī, manuprāt, ir traģikomēdija, un Oļģerts Kroders labi jūt, kā to īstenot,» stāsta dramaturģe. Evita Sniedze rakstīšanai laiku rod naktīs, jo ikdiena pilnībā pakārtota direktores pienākumiem Valmieras teātrī, kā arī četrgadīgā dēlēna Eduarda audzināšanai.

Kādēļ par ilgām, vientulību izvēlējāties rakstīt leģendas formā?

Neliegšos, ir grūti runāt par šo grāmatu, jo nespēju racionāli formulēt, kāpēc un kā tā radās. Pats nosaukums Leģendas par ilgām tapa tikai tad, kad bija salikti visi stāsti kopā. Tos rakstīju pa vienam diezgan ilgā laikā periodā un iepriekš nebiju pamanījusi, ka visos dominē vārds «ilgas». Arī vientulība. Grāmata bija iecerēta kā kāda no pasaules radīšanas simttūkstoš versijām, nepretendējot ne uz kādām jaunatklāsmēm. Tas, kā es jūtu pasauli.

Kā un kādēļ, jūsuprāt, varētu būt radies tāds dvēseles stāvoklis kā ilgas?

Man pašai nav skaidrojuma, taču domāju, ka ilgas ir viens no tīrākajiem dvēseles stāvokļiem. Tas ir mirklis, kurā jebkurš cilvēks, lai vai kādi būtu viņa nodomi un mērķi šajā pasaulē, kļūst tuvāks Radītājam.

Vai pārāk bieža dzīvošanās ilgās nevar kļūt par kaitīgu ieradumu?

Tādā gadījumā tā nav ilgošanās, bet drīzāk nevēlēšanās mainīt to, ko ir iespējams mainīt. Savukārt es savā grāmatā runāju par to, kas ir freidiski iekodēts, piemēram, kļūdas, ko ikreiz kā no jauna piedzīvo katra paaudze. Tie ir stāsti par pasaules kārtību, kuru dažkārt ir mūsu spēkos lauzt, bet citkārt tomēr ne.

Kas jūs valdzina mītos par pasaules radīšanu?

Piekrītu uzskatam, ka katrā vismazākajā pasaules daļiņā ir mikrokosmoss, kas ataino lielo makrokosmosu, ka dzīvība ir katrā augā un parādībā. Visi impulsi, kas ir cilvēkā, ir arī dabā, un nekas uz pasaules nevar pastāvēt bez mīlestības. Vai mēs to saucam par jūtām vai enerģijas apmaiņu, kuras dēļ, piemēram, dabā rodas vulkāna izvirdumi, golfa straumes un tā tālāk. Tam visam pa vidu tā ilgošanās, un parasti jau ilgojas pēc kaut kā labāka. Man patika, kā nesen Alvis Hermanis citēja Eduardu Smiļģi, sakot: «Vienīgais, par ko teātrī uz skatuves jārunā, ir cilvēku ilgas.» Tās uzrunā.

Kas mūsdienu lasītāju, teātra skatītāju uzrunā spēcīgāk - nereti skarbs, tiešs, dzīves realitāti atainojošs vēstījums, vai tomēr arī tēlainam, alegoriskam vārdam ir spēks?

Es ticu, ka vārdam ir milzīgs spēks. Esmu pārliecināta, ka skatītājiem un lasītājiem patīk, ka ar viņiem sarunājas kā ar gudriem cilvēkiem un dažādi. Valmieras teātrī tas ir ļoti izteikti. Vai teātris izklaidē vai liek domāt - ir jābūt savstarpējai cieņai. Stāstos es rakstu tēlaini, ar alegorijām un esmu pārliecināta, ka būs daļa cilvēku, kuri sapratīs, un viņiem tas būs vajadzīgs. Ja tā nedomātu, droši vien nemaz nebūtu devusi šos stāstus kādam izlasīt.

Kā jauniestudējuma Mākoņains, iespējams, skaidrosies žanrs ir minēts «dīvains klasesbiedru salidojums». Kādas iespējas jums kā dramaturģei paver skolas salidojuma vide?

Dramaturgi bieži mēdz varoņus sapulcināt vietās, kur rodas pateicīga atmosfēra sarunai, atklājumiem un notikumiem. Salidojumā vienā vakarā var atklāt dažādu paaudžu problēmas. Šajā gadījumā bija svarīga tikšanās 30 gadu pēc skolas beigšanas, kad sajūtas par atkalredzēšanos ir daudz sakāpinātākas. Visu salidojumu pārdzīvojumi lielākoties taču ir vienādi - viens ir kaut ko sasniedzis, cits galīgi neko, atmostas senas jūtas.

«Šīs lugas varoņu raksturos atklājas tas, kas kopīgs visai latviešu nācijai, - spēja no normāla stāvokļa slīdēt aizvien zemāk, tā teikt, pat līdz gruntij,» saka iestudējuma režisors Oļģerts Kroders. Vai lugā šķetināt iemeslus, kādēļ tā notiek?

Spējam ātri notērēt jebkurus uzticības kredītus un nemainīgi nonākam pie stāvokļa, kad sākas čīkstēšana, citu vainošana, nespēja sarunāties un pieņemt stratēģiskus lēmumus, tā varbūt būtu precīzāk. Man bija svarīgi, ka lugas varoņu vecums lielākoties ir tāds kā tiem, kas bija aktīvi trešās atmodas laikā. Viņiem pretī jaunie, kas īsti te neredz savu nākotni. Un deviņdesmitgadīga skolotāja, kurai vienīgajai ir vēl kāda nojausma par harmoniju. Pat vientulībā.

Jūsu rakstītās lugas nenoput plauktā, bet gan veiksmīgi tiek iestudētas Latvijas teātros. Esat domājusi, kādēļ tām tik laimīgs liktenis?

Dramaturga uzdevums ir rakstīt to, ko viņš jūt. Man ir paveicies, ka ir režisori, kurus tas interesē, un visas lugas ir iestudētas. Gan amatierteātros, gan profesionālajos. Jo gribas jau, lai izrāde uzrunā, un lielākais kompliments, ko jebkurš rakstnieks par darbu var saņemt, ir tas, ja cilvēks tev pajautā, kā tu varēji zināt un uzrakstīt tieši tā, kā es šajā brīdī jūtos.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja