Šis 25. oktobra vakars Lielajā ģildē zelta burtiem ierakstāms mūsu koncertaprites vēsturē, jo tik emocionāli un garīgi piepildīta interpretācija, kādu mums dāvāja Sola Gabeta, ir neikdienišķa parādība. No augumā nelielās, vizuāli balerīnai līdzīgās mūziķes strāvoja neparasts spēks, koncentrācija, griba - un arī liega apgarotība -, vedot cauri Pētera Vaska mūzikas sāpēm, ilgām un eksistenciālajai cīņai uz cerībām un ticību. Līdzās dziļi piesātinātajam čella tonim, kuru viņa kā bagātīgu daudzkrāsu spektru izvilināja no 1759. gadā Gvadanjīni darinātā instrumenta, uzrunāja arī viņas balss finālā dziedātajā šūpuļdziesmā.
"Visbrīnišķīgākais, ko sajutu Latvijas cilvēkos, ir jauno mūziķu jūtīgums un tas, ka viņi ļoti skaidri zina, ko un kā grib. Pasniedzot meistarklasi, biju pārsteigta, cik sensitīvi un ātri viņi visu saprot. Pat ja pateicu tikai vienu vārdu, viņi saprata, ko vēlējos. Es šeit sajutos kā savās dzimtajās bērnības mājās. Argentīnā cilvēki ir ļoti atvērti, atsaucīgi, bet es biju pārsteigta par lielo atvērtību, kādu sastapu Latvijā. Tiesa, Baiba un Lauma Skrides, ar kurām bieži muzicēju kopā, man jau bija stāstījušas par Latvijas cilvēku sirsnīgo siltumu. Šajā zemē visur ir arī ļoti laba, garšīga virtuve, un vecpilsēta ir ļoti skaista. Es šeit jūtos ļoti labi un esmu sajūsmā, ka atbraucu," tiekoties uzreiz pēc intensīvās meistarklašu pēcpusdienas, teica Sola Gabeta.
Vai Pēteris Vasks, kuram pasūtījāt 2. čella koncertu Klātbūtne, jums ir īpašs komponists?
Esmu spēlējusi jau daudzus viņa skaņdarbus. Manā festivālā SOLsberg Šveicē pēdējos astoņos gados esam atskaņojuši jau daudzus viņa kameropusus. Es ļoti gaidīju šo koncertu. Ļoti vēlējos, lai tajā būtu paredzēta arī balss - līdzīgi kā Grāmatā čellam solo. Tomēr Vasks teica, ka dziedājums koncertā būs tikai tad, ja nāks dabiski. Viņš piezvanīja brīdī, kad jau gatavojās pabeigt komponēšanu: "Zini, es atradu!" Skaņdarbs ir ļoti spēcīgs un saviļņojošs. Taču tas ir arī ļoti prasīgs un paģēr tik daudz emociju un garīguma, ka pēc tam, kad esmu to nospēlējusi, jūtos bez spēka un šķiet, ka dzīve ir beigusies. Tā ir arī pēc Dmitrija Šostakoviča 2. čella koncerta, jo šajos darbos ir jāmeklē ko dziļāku nekā tikai muzikālā interpretācija. Nepietiek ar to, ka esi mūziķis. Ir jārok dziļāk, cilvēka būtībā, pietuvojoties galējām robežām. Tieši tāpēc tas ir tik ļoti nogurdinoši un paņem visu, taču man tas patīk.
Esmu ļoti laimīga, ka priekš manis ir radīts šāds skaņdarbs - tieši tas, ko es mūzikā meklēju. Taču es negaidīju, ka skaņdarbs būs tik lielisks, tik saviļņojošs un dziļš. Vaska mūzika ir tik pilna mīlestības. Es ļoti ceru, ka tad, kad šīs notis jau tiks tirgotas, mūziķi spēs pa īstam izprast un atklāt Pētera Vaska mūzikas dziļumu. Lai to spētu, komponists ir jāpazīst personiski. Partitūra šķiet pavisam vienkārša un pārskatāma, taču ar ko piepildīt šo ģeniālo vienkāršību, šīs neparasti ilgās frāzes, pauzes, klusumu? Dažreiz šķiet, ka mans prāts ir par īsu, lai saprastu, kāpēc plūdums šeit apstājas?
Kas būtiski mainījies, kopš pati esat pazīstama ar komponistu?
Mūsu kontakts man ir ļoti būtisks, jo Pēteris Vasks ir ļoti īpašs cilvēks. Es nekad vēl neesmu sastapusi cilvēku, kurā būtu tik pārsteidzoši daudz mīlestības pret cilvēkiem, pasauli. Taču viņš ir arī ļoti spēcīgs, stingrs raksturs. Un, ziniet, tikko ievēroju, ka viņš ir dzimis 16. aprīlī. Mana dzimšanas diena ir 18. aprīlī - turpat blakus. Liekas, ka mūsu raksturi ir ļoti līdzīgi. Viņš tikai varbūt ir augstsirdīgāks, labestīgāks. Es arī varu būt ļoti jauka un atvērta, taču es zinu, ko es gribu, un arī Vasks augstsirdīgi dod izpildītājam brīvību, taču arī zina, ko grib, un tas man ļoti patīk. Gan viņa pārsteidzošo mīlestību un dvēseles dāsnumu, gan stingro pārliecību, abus jūt viņa mūzikā - tai ir līnija, un tajā ir ideāls.
Vasks izteicies, ka mūzikā vēlas uzrunāt kā sludinātājs.
Tā patiešām ir, un tas ir ļoti pārliecinoši.
Kādi notikumi saveda jūs kopā ar māsām Skridēm?
Nejaušība. Gadījums. Tas bija Vācijā, kad nonācām vienas un tās pašas aģentūras pārziņā. Iepazināmies un sākām koncertēt kopā, trio. Tā esam kopā muzicējušas jau desmit gadu. Kad sākām, mēs bijām ļoti jaunas, man bija 23 gadi. Mums kopā koncertceļojumos ir ļoti jautri. Mēs tad smejamies un priecājamies kā mazi bērni. Man ļoti patīk abu māsu savstarpējās attiecības, viņu pilnīgā saprašanās.
Tāda pati nejaušība, ka jūsu studente Šveicē, Bāzeles Mūzikas augstskolā, bija latviete Gunta Ābele?
Vai zināt, ka viņa tikko apprecējās? Viņa bija viena no pašiem pirmajiem maniem audzēkņiem: sāka manā klasē, bet drīz jau skolojām viņu kopā ar manu bijušo skolotāju profesoru Ivanu Monigeti. Es neesmu perfekts pedagoga paraugs, jo Bāzelē nevaru būt bieži. Man patīk mācīt, taču tas paņem pārāk daudz spēka. Bet kopā ar Monigeti mums sokas labi.
Cik nozīmīgas jums ir argentīniešu saknes?
Es piedzimu Argentīnā un pavadīju tur savas dzīves pirmos desmit gadus, taču esmu diezgan liels sajaukums. Man, piemēram, ir franču pase. Mana māte ir krieviete, kas dzimusi Francijā. Tēvs ir argentīnietis ar itāļu saknēm. Tā nu manī satikušās četras tautības. Es ļoti labi jūtos Argentīnā, bet nu jau 24 gadus dzīvoju Eiropā un jūtos eiropiete. Līdz šim manā repertuārā vēl nav bijis tik īpašas argentīniešu mūzikas, kādu atrodu Pētera Vaska darbos.
Eiropā daļa kritiķu Vaskam pārmet mūsdienīgas mūzikas valodas trūkumu.
Te galdā jāliek vairāki aspekti. Cilvēkiem, kuri ierodas uz koncertiem, īpaši Centrāleiropas valstīs, kur ir bagāta mūzikas dzīve, ir tik daudz informācijas, kas jau izveidojusi stereotipus. Ja viņi nesaņem tieši to, ko gaidījuši, viņi ir noskaņoti kritizēt. Īpaši bieži tā notiek, no komponista laikabiedra nesagaidot modernismu. Nomainiet čipu galvā! Uz koncertu jāiet ar pārsteigumam atvērtām ausīm un sirdi. Tā klausītāji uztver mūziku Āzijā un Dienvidamerikā. Viņi uztver koncertu kā dāvanu - ausīm, prātam, sirdij, garam. Tas nenozīmē, ka viņi ņem pretī visu. Viņi nav stulbi un prot novērtēt augstu līmeni. Viņi prot novērtēt un pa īstam izjust mūzikas būtību. Eiropā daudzi šo dabisko instinktu un jūtīgumu jau ir zaudējuši. Man ir būtiski, nevis vai mūzika pārsteigs ar jaunu valodu, bet ka varu ar Pētera Vaska mūziku patiesi, dziļi aizkustināt savus klausītājus. Ir arī pa īstam saviļņot spējīgi avangarda mūzikas komponisti. Mūsu, izpildītāju, uzdevums ir visu šo mūziku spēlēt, jo mēs esam vienīgie, kas ar savām interpretācijām var tai piešķirt dzīvi. Bet klasika ir kā dimants, šodien rādāms jaunā gaismā.