februārī. Vienā no lomām būs redzama jaunā aktrise Dārta Daneviča. Viņas balss dzirdama komponista Kārļa Lāča jaunajā albumā Ziedonis. Lācis. Sievietes.
Aktrise ir kļuvusi par vienu no pirmā latviešu Sieviešu skrējiena vēstnesēm un no tā publicitātes fotogrāfijām raugās kā tēls – pa pusei cilvēks, pa pusei lauva. "Mana diena izdeg kā brīnumsvecīte – tik ātri," saka Dārta, kuras laiks ir sadalīts starp teātri, dziedāšanas mēģinājumiem un skriešanas treniņiem. "Prioritāte ir darbs Dailes teātrī, viss pārējais ir pakārtots tam, jo man ir iedots liels uzticības kredīts un es jūtos atbildīga par to, neuzņemoties daudz blakus lietu," uzsver aktrise.
Pirms kāda laika žurnālā Sestdiena teicāt: "Eju kā mazais kareivītis ar savu mazo cirvīti." Ieraugot izrādes Vienrocis no Spokānas plakātu ar nocirsto delnu, pirmā doma, kas ienāk prātā, vai tikai jums ar to nav kāds sakars – vai tikai jūsu atveidotā varone nav pie tā vainīga!
Nē, nē, tas ir noticis jau pirms daudziem gadiem.
Kāda ir jūsu varone?
Šīs lugas dramaturgs par sevi ir teicis, ka viņam nepadodas uzrakstīt sieviešu varones. Pārlasot materiālu, mēģinot vēl un vēl, cenšoties atkost savu varoni, man dažreiz rodas sajūta, ka viņam ir bijusi taisnība. Merilina ir 22 gadus veca meitene, kura kopā ar savu draugu dzīvo mazpilsētā un piepelnās, tirgojot "zāli" – es jau runāju izrādes valodā –, viņi izdomā vienrocim pārdot viņa it kā ilgi meklēto roku un iekļūst nepatikšanās. Mana varone ir puiciska, absolūts pretstats man, viņai nav nekādu sievišķīgu izpausmju, viņa ir čalis meitenes ādā. Vārds "absolūts" arī ir no izrādes leksikona.
Pielīp?
Pielīp mēģinājumu procesā. Tagad es pamanu, ka es nedaudz uzmanos, lai nesāktu lietot prastus vārdus, jo mana varone nemitīgi lamājas – es ikdienā nelamājos vispār.
Izrādē lamāsities latviski?
Viss teksts ir latviskots, taču man ļoti patika tās dienas, kad mēs mēģinājām krieviski, tad lamuvārdi nāca ārā pilnīgi dabiski – nav nekāds noslēpums: ja latvieši lamājas, viņi to dara krieviski – mēs uzreiz atbrīvojāmies, sajutām stilu, tagad mēs šo sajūtu cenšamies pārlikt uz latviešu valodu.
Gatavojoties izrādei Finita la comedia!, jūs skatījāties Federiko Fellīni filmas. Vai arī jaunajai izrādei ir kādi konkrēti iedvesmas avoti?
Es nenoliegšu, ka pavedienus savam darbam biežāk atrodu kino nekā dzīvē. Esmu skatījusies Mārtina Makdonas filmas – Septiņi psihopāti un citas –, lai uztvertu viņa stilu, tad es vēlreiz noskatījos Kirila Serebreņņikova drāmu Tēlojot upuri, jo Jurijs (izrādes Vienrocis no Spokānas režisors Jurijs Djakonovs – I. A.) mani uzvedināja uz domu, ka tajā attēlotajos cilvēkos var saskatīt līdzību ar Merilinu. Es noskatījos arī Avdotjas Smirnovas filmu Kokoko, kurā viena no varonēm ir fantastiska sieviete ar aknām, lai neteiktu skarbāk. Tagad man ir prātā YouTube arhīvā noskatīties Maskavas teātra Sovremeņņik izrādi Mamapapasinsobaka, kurā Čulpana Hamatova spēlē 13 gadu vecu puisēnu. Man šķiet, ka savas varones meklējumos esmu uz pareizā ceļa, man tikai vēl vajag to "apaudzēt" ar detaļām.
Manā varonē ir kaut kas no krievu enerģētikas, ja skatāmies uz tuvākām tautām, – tajā nav kautrēšanās, tajā ir vitalitāte, spēks, apņēmība. Man kā latvietei dažreiz tā pietrūkst, bet Merilinai vajag ar biksēm nodzēst degošu benzīnkannu. Viņa tās novelk un met bez jebkādas sevis cenzēšanas: ai, ko par mani tagad padomās, ja mani kāds ieraudzīs apakšbiksēs.
Šajā lugā visu laiku ir dzīvības un nāves situācija, mēs pie tā pierodam un sākam atrast tajā arī citas krāsas: risināt savas savstarpējās attiecības, paflirtēt vai ko citu, jo cik tad ilgi var spēlēt vienu taustiņu?!
Jūs savulaik teicāt, ka jums nepatīk teātris ar dziedāšanu: "Es, protams, varu nodziedāt, ja ļoti vajag, bet mani tas neinteresē." Jūs dziedājāt izrādē Neprātīgā Zelda, tagad albumā Ziedonis. Lācis. Sievietes. Kaut kas ir mainījies?
Nekas nav mainījies tajā ziņā, ka man vēl aizvien patīk mans darbs, un es saku: dodiet man to vēl vairāk, bet mani vēl aizvien neinteresē muzikālās izrādes. Savukārt ar albumu ir cits gadījums – Kārlis Lācis man piedāvāja iedziedāt vienu dziesmu, kas man bija liels pārsteigums. Es vēl tagad atceros to brīdi, kad viņš man piezvanīja. Es Kārlim vairākas reizes pārjautāju, vai viņš nav sajaucis numuru, vai viņš zina, ar ko viņš runā, vai viņš saprot, ka es nedziedu, jo es tiešām nedziedu. Mums bija vienošanās: ja nesanāks, mēs šķirsimies kā draugi bez aizvainojuma.
Izdevās.
Es to iedziedāju, kā pratu, es nepretendēju kļūt par dziedātāju. Tagad bieži aktrises sauc par dziedātājām, gleznotājām, adītājām, taču, atklāti sakot, man ir ļoti nepatīkami, ka, piemēram, dziedātājus, kuri spēlē teātrī, sauc par aktieriem, ja viņi nav ieguvuši aktiera izglītību un nav iemācījušies aroda pamatu, jo tā ir augstākā mērā necieņa pret tiem, kuri to ir izdarījuši.
Es esmu iedziedājusi vienu dziesmu kā aktrise, un es piekritu to izpildīt koncertā, kuram esmu sākusi trenēties, jo es saprotu, ka tas nav mans lauciņš. Es tajā nejūtos ērti, taču varbūt tas ir mans pluss, jo es maijā neuzkāpšu uz skatuves ar milzīgu pašapmierinājumu – tas ir ārpus manas komforta zonas, tieši tas man palīdz izpildīt tā, kā es to daru. Man būs liels uztraukums trijos koncertos maijā Dailes teātrī nodziedāt šo dziesmu, jo tas ir kaut kas tāds, kam es nekad neesmu ticējusi, – kā aizlidot kosmosā.
Man visus skolas, visus studijas gadus ir teikts, ka es neprotu dziedāt un lai es ar to samierinos. Es atceros, kā pirmajā vai otrajā kursā es pie savas runas pasniedzējas Zanes Daudziņas izplūdu asarās: «Zane, visi pārējie tik skaisti dzied, bet es to nedaru, kurš mani tādu ņems?» Viņa atbildēja: «Dārta, mans vīrs Vilis arī nedzied un strādā Jaunajā Rīgas teātrī.» Patiesībā tā ir vēl viena lieta, kas man ir raksturīga: es ļoti bieži pieķeros vārdiem, kas varbūt ir izteikti ātrumā, bet man tie paliek prātā gadiem. Šajā gadījumā man tie deva milzīgu spēku, pie tiem es turējos visu studiju laiku, jo nebūt nav uzmundrinoši redzēt, ka pārējie dara ļoti labi to, ko tu neproti.
Vai bija svarīgi pierādīt, ka tomēr varat to izdarīt?
Man nelikās, ka man būtu kaut kas jāpierāda. Ja es būtu gribējusi to darīt, tad es droši vien pati būtu meklējusi variantus. Šīs tiešām bija durvis, ko es pati biju aizvērusi, sapratusi, ka tas nav mans, bet es esmu ļoti pateicīga Kārlim Lācim, ka viņš man parādīja, ka to var darīt citādi, paliekot aktrises pozīcijās un izstāstot savu stāstu.
Februārī Ēnu dienā jums būs vairākas "ēnas". Ja jums šie cilvēki prasītu viedokli, vai izvelēties šo profesiju, ko jūs atbildētu?
Es ieteiktu to nedarīt, jo tā ir liela sevis tērēšana. Es pati no viena grāvja iekritu otrā, jo mani vecāki ļoti vēlējās, lai es kļūstu par ārsti, taču es to negribēju, jo redzēju, cik tas ir smagi. Tas, ko es izvēlējos, ir tas pats, tikai citā mērcē. Es sev iepriekš nepiedevu, ka es jau dienas vidū esmu nogurusi, tikai tagad es sāku sev atļaut šo nogurumu, jo tas, ko es daru, nav nekas vienkāršs. Vēl viens iemesls ir tas, ka izrādē ir milzīga emociju koncentrācija un tās nekur nepazūd, tās paliek mūsos, turklāt tās ir kā narkotikas: kad tās ir izjustas, tu saproti, uz kādām emocijām esi spējīgs, un pēc kāda laika tu sāc tās meklēt: provocēt, novest sevi līdz kaut kādiem galējiem stāvokļiem.
Man ir tikai pirmais gads teātrī, un es domāju, kas būs tālāk. Tas var būt pat ļoti slimīgi, ja tu savu iekšējo instrumentu nepārzini līdz sīkumam un neproti to pareizi darbināt. Es to izjūtu kā novecošanu: kad pēc garām izrādēm pārguris atnāc mājās, tu jūties iztukšots, it kā būtu kļuvis vecāks, tas ir tāpat kā dzimšanas dienā, kad ir nākusi klāt vēl viena svecīte.
Uz fotogrāfa lūgumu nesavilkt pieri grumbās atbildējāt: "Kāpēc tā nevar būt grumbaina?" Vai tad grumbas jūs neuztrauc?
Man pagaidām ir tas vecums, kad es ar to varu koķetēt. Var jau būt, ka tad, kad kļūšu vecāka, mani tas sāks satraukt, taču man nekad nav licies pievilcīgs perfekts skaistums, varbūt tikai skolas laikā es pārdzīvoju, ka es neesmu viena no tām kārtīgajām meitenēm, kurām vienmēr ir perfekti mati, āda, apģērbs. Es vienmēr esmu bijusi tā, kurai matu šķipsna krīt ne tā, kurai ir sausas lūpas un kaut kas uzkleksējies uz baltās blūzes, bet vienā brīdī man tas iepatikās. Tas ir viens no pēdējā laika atklājumiem, ka esmu sākusi sevi pieņemt, agrāk es ļot cīnījos ar sevi.
Jūs esat kļuvusi arī par vienu no sacensību Sieviešu skrējiens 2013 vēstnesēm.
Ar skriešanu ir līdzīgi kā ar dziedāšanu. Es to nemācēju darīt, jo man vienmēr sāka sāpēt sāns, man bija grūti, un es sāku sevi žēlot. Tad nāca šis piedāvājums, un tagad man ir fantastiska trenere. Es esmu apsolījusies noskriet ieplānoto distanci, un man ir cerība, ja es to iemācīšos, man tas iepatiksies un skriešana varētu kļūt par manu ikdienas sastāvdaļu, jo es ik pa laikam meklēju kādu nodarbi, kas man palīdzētu atslēgties no darba un izvēdināt galvu, un skriešana varētu būt labs veids, kā to izdarīt, jo tā neko nemaksā un tu vari izvēlēties sev vēlamo laiku. Tā ir ļoti demokrātiska – tāpat kā futbols.
Tad kāpēc ne futbols?
Es darbā visu laiku esmu komandā ar citiem cilvēkiem, tāpēc dažreiz ir forši pabūt vienatnē, jo teātris tomēr ir tāds jukušo bērnudārzs.
Var pastāvēt ļoti labas komandas vārtos.
Tas nav man – es laikam esmu pārāk sievišķīga, bet tā varētu būt Merilina.
Vienrocis no Spokānas
Dailes teātra Kamerzālē 5.II plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā Ls 10