Viens ir iekšējais, garīgais, kurā tu dzīvo un elpo, bet otrs – tu apzinies savus gadus, māksliniece Edīte Pauls-Vīgnere saka, atrodoties uz mūža 75. jubilejas sliekšņa. Kā prelūdija jubilejas izstādei, kas būs skatāma šoruden Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, šķiet ekspozīcija Teatrālās tekstilijas, kura patlaban skatāma Dailes teātra vestibilā. Izgaismotas pustumsā, reljefās tekstilijas atdzīvojas, noslēpumaini iemirdzas un ievelk savā tēlu un krāsu pasaulē. Daudzas tapušas, domājot par leģendāro spiedzi un dejotāju Matu Hari, eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, renesanses mākslinieku Arčimboldo, modes dizaina elku Karlu Lāgerfeldu vai vienkārši kādu vārdā nenosauktu jaunu mākslinieci, cirka akrobāti un novecojušu dziedātāju ar baltu, sakrokojušos auduma seju. Šī pati pustumsā zvīļojošā pasaule turpinās arī mākslinieces dzīvoklī, kurā ciemojos, lai viņu intervētu.
Kā jūtaties, gaidot apaļo jubileju?
Mākslinieks strādā visu mūžu, un, manuprāt, tas ir stulbs jēdziens – pensionārs. Izrādās, cilvēkiem, kuri aktīvi strādā un uzņem daudz informācijas, nervu šūnas atjaunojas, tās aug kā stādiņi. Tikai nedrīkst iesūnot. Manai mammai visa seja jau bija vienās sīkās krunciņās, bet viņa teica: "Es jūtos kā piecpadsmitgadīga." Iekšā ir viss, tikai ārējais brūk, un spēki aiziet. Bet gars dzīvo! Man joprojām ir daudz ideju. Diemžēl fiziskais sagrauj. Lēnām kā ķirmis grauž un grauž. Kādreiz ar entuziasmu – un par lielu izbrīnu ārzemniekiem – radījām milzīga izmēra gobelēnus. Tagad nezinu, kā pakāpties, lai tikai piekārtu pie sienas, – bet ja nu nokritīšu no trepēm?
Savulaik Maskavā mani aizveda pie deviņdesmitgadīga cilvēka, kurš gleznoja sieviešu aktus. Gleznot viņš bija sācis tikai vecumdienās un tikai pēc iztēles, savā naivumā. Esmu dzirdējusi arī par cilvēkiem, kuri cienījamā vecumā apgūst datoru.
Jums tiešām bija interesanti vērot neprofesionālus diletanta darbus?
Bez šaubām! Akadēmija uzliek savu zīmogu, kas mākslinieku attur no atbrīvotības. Tu zini, kā pareizi jādara, un nevari no tā atiet. Bet cilvēks, kurš neko nezina, rada ļoti savdabīgu mākslu. Ārzemēs šādus talantus, kuri nav ieguvuši akadēmisko izglītību, vērtē ārkārtīgi augstu. Tas ir līdzīgi tam, kā es neiesaistos nevienā reliģijā, neuzlieku sev «jumtu uz galvas». Es varu brīvi domāt un vērtēt, vadoties pēc intuīcijas. Man nav jāklausās, ko man saka. Es varu uzklausīt, bet ne darīt. Tā ir īstā neatkarība.
Tomēr prasmēm ir jābūt?
Diletantisms var būt tik kolosāli talantīgs, ka atklājas jau kā ģenialitāte. Glezniecībā īpaši var redzēt, kur cilvēks brīvi rada un kur – ilgi būvējis šo bildi, ļoti labi pārvaldot anatomiju. Mani vienmēr ir piesaistījusi brīvība. Šajā sakarā atceros brīnišķīgo gleznotāju Lidiju Auzu. Man ļoti patika viņas darbi, jo tajos ir ļoti liela atbrīvotība. Diemžēl viņas darbus tagad nekur nerāda. Ja visam pieiet tikai nopietni, darbs zaudē. Tomēr pamati ir jāieliek, un būtu labi, ja mūsu Mākslas akadēmija turētos un tos ieliktu. Kādu vakaru gribēju palasīt Puškinu. Atveru grāmatu un skatos: pirmajā lapā ir ieraksts – Spilves pamatskolas audzēknim, teicamniekam Raimondam Paulam. Parakstījusies skolotāja, klases audzinātāja Lidija Rusecka. Un saprotiet, kas man patīk, – katrs burts ir uzzīmēts ar spiedienu. Šis kaligrāfiskais raksts ar tintes spalvu. Un kā ir tagad? Lodīšu pildspalvas…
Tagad glītrakstīšana nav aktuāla, teksti top datorā.
Rokraksts netiek izkopts. Šausmas! Es gan vienmēr visiem sūtu īstas apsveikuma kartītes pa pastu. Arī dejotāja Vija Vētra teica: datorrakstā nesūtiet. Jo pēc rokraksta var noteikt, kā cilvēks jūtas.
Kāpēc tieši šo izstādi Dailes teātrī uzskatāt par sena sapņa piepildījumu?
Par tādu sapņoju jau desmit gadus. Tie paši darbi jau bija manā personālizstādē 2008. gadā Dekoratīvās mākslas muzejā, taču cilvēki tos ierauga tikai tagad. Redziet, cilvēki mīļie, ko nozīmē apgaismojums! Mēs tagad ieejam vidē, kādai tai jābūt. Muzejā to nevar panākt.
Tādā žanrā kā es neviens mākslinieks vēl nav strādājis. Es to vienkārši uzgāju, kad veselības dēļ vairs nevarēju sēdēt pie stellēm un aust. Taču vienmēr kaitināja, ka nevaru dabūt vajadzīgo gaismu, ka darbs nedzīvo. Reiz, ciemodamās pie draudzenes Parīzē, viesnīcā ieraudzīju sena neliela gobelēna kopiju. Tas bija tik pasakaini izgaismots, gaisma nāca no apakšas. Vienreiz mani pārsteidza tas, kā viņi bija apgaismojuši gleznu. Tajā bija redzami augļi, un gaismas stars bija koncentrēts tikai uz vienu augu.
Mans brālis komponists Raimonds Pauls bija tas, kurš ierosināja izstādi taisīt Dailes teātrī. Brālis ar mani parasti runā divus teikumus. Varbūt trīs. Izdzirdējis, ka es gribētu sarīkot izstādi, bet nezinu, kur, viņš teica: "Paga, paga. Dailē, vestibilā! Es parunāšu." Viņš parunāja ar Indru Rubeni un visu nokārtoja. Tā kā izstāde ir teātrī, es tiku pie gaismotāja. Tāpēc katrs darbs tiešām ir "teātris teātrī", par ko biju bezgala sapņojusi. Esmu ļoti gandarīta, baltās, sterilās telpās mani darbi nedzīvo.
Tagad interjeros valda gaismas kults – stikla sienas, lieli logi bez aizkariem, interjerā – minimālisms.
Ģimenēm, kuras būvē mājas, interjeristi iesaka: te tev būs tas un šeit – tas. Tā nevar. Katrs cilvēks veido savu vidi. Ieejot mājās, pēc vides vari pateikt, kas viņš vispār ir par cilvēku. Bet, ja visur redzi vienu un to pašu, standartu?! Japāņi, piemēram, mākslas darbus visu laiku maina. Vienu laiku šo darbu samīlē, bet tad noliek citu. Es vienmēr atgriežos pie renesanses. To varu skatīties un skatīties. Kopš dēla nāves es vairs tā nesekoju pasaules notikumiem. Man nevajag ārpasaules ideju, es visu varu risināt sevī. Tāpēc man vajag vakara jundu: radoši atdzīvojos ap sešiem un strādāju līdz trijiem naktī. Tad varu atslēgties, jo ir klusums, nezvana mobilais telefons, atkāpjas ikdienas nervozums. No tā jātiek vaļā, jāieiet sevī.
Kāpēc savus mākslas darbus saucat par teatrālām tekstilijām?
Tāpēc, ka sāku veidot faktūru un atšķirībā no glezniecības nestrādāju plaknē, bet veidoju telpu. Tad man ir iespēja spēlēties ar faktūru un to izgaismot, jo katrai auduma detaļai un laukumiņam gaisma rada savu noskaņu. Te man nāk prātā japāņu rakstnieka Dzjuničiro Taņidzaki atziņas grāmatā Ēnas cildinājums – viņš raksta, ka lakoti trauki dienā ir vulgāri, tad tas ir kičs, bet, tiklīdz iestājas tumsa un tu ielej zupiņu šajā traukā, ir pavisam cita elpa, noskaņa. Ne velti tējas namiņos viņi veido vidi, kur "līst lietus" (tā ir imitācija). Dēlam, kurš rūpīgi notīrījis celiņu uz tējas namiņu, tēvs saka: ko tu dari? Dažām lapām ir jāpaliek, lai ir dabiski.
Padomju laikā bijāt pieprasīta māksliniece. Tagad strādāt ir vieglāk vai grūtāk?
Kopš Latvija ir neatkarīga, ir pieejams daudz plašāks materiālu klāsts. Viss ir iespējams. Padomju laikā daudz kā nebija. Mēs, tekstilmākslinieki, atdevām daudz fiziskās enerģijas, kamēr sakrāsojām diegus un audumus. Vienīgais pozitīvais bija, ka mums bija daudz pasūtījumu, jo mākslinieka dzīve jau pastāv tikai no pasūtījumiem. Agrāk mākslas skolu un akadēmijas pedagogi uz mums skatījās ar skaudību: jūs saņemat pasūtījumus, bet mums jādzīvo tikai no algas.
Tās bija ļoti niecīgas. Tagad ir otrādi: tie, kas strādā akadēmijā, ir labi situēti, bet mums nav pasūtījumu. Bet pats galvenais – tekstilmāksliniekiem vairs nav nekādu starptautisko izstāžu. Muļļājamies.
Kad mans profesors Rūdolfs Heimrāts man piespēlēja pirmo līgumdarbu un es saņēmu pirmo honorāru – 1500 rubļu –, biju kā spārnos. Kultūras ministrijā bija Mākslas komisija, kura izstādēs vienmēr iegādājās kādu mākslas darbu. Bet šodien ir izmisums. Publiskajās telpās, piemēram, kafejnīcās, iztiek ar fotogrāfijām, tekstilmākslu nepasūta. Šodien māksliniekiem nav tāda pacēluma, jo bez līdzekļiem neko nevari izdarīt. Kādreiz pārdzīvojām, ka savus darbus nedrīkstam pārdot ārzemēs, saņemt valūtu, esam kā cietumā. Toties es varēju sarīkot personālizstādi. Bet vai zināt, kā man "jaunajos laikos" iznāca ar Dekoratīvās mākslas muzeju? Es tur uztaisīju savu darbu izstādi, taču katru vakaru tur notika visādas dzīres, visiem patika vēsturiskais interjers. Reiz vienā fotoattēlā ieraugu: pie maniem darbiem saklāti galdi un tiek svinētas kāzas. Muzeja uzraudze man pačukstēja: ziniet, pie jūsu darbiem katru vakaru dzer šampanieti, kāds pat aizķērās un nogāzās. Aizgāju un pateicu: visus darbus ņemu nost! Visi kļuva dusmīgi, jo mani darbi bija laba dekorācija… Man jāmaksā par dzīvokli, bet muzejs nedod ne santīma no biļetēm un vēl laiž šampanieti gaisā!
Vai šodienas mākslai jābūt nacionālai?
Pasaule ir brīnumaina, un nedod dievs, ja nācijas samaitāsies un izzudīs, jo kas var būt skaistāks par to, ja izjūti nācijas kultūras un mūzikas elpu citā pasaules daļā? Vēl tagad neiziet no prāta, ka Marokā visur skanēja viņu īpatnējā mūzika. Tas dod šarmu šai zemei. Bet vai mēs tagad Rīgā redzam kādu normālu, mūsu pašu tradīcijās darinātu skatlogu? Kādreiz vēl bija Sakta, kompozīcijas logos mainījās. Bet tagad visur ir reklāmas, logi nolīmēti ar uzrakstiem par cenu pazeminājumu. Brīnišķīgs bija mākslas salons Brīvības ielā, kura logā vienmēr bija skaista keramika. Vecrīgā pie viesnīcas Rīga bija Zirgu stallis – tur, savdabīgā telpā ar noskaņu, varēja iegādāties skaistas segas, koka izstrādājumus, viss smaržoja pēc lina. Visburvīgākā kafejnīca bija Nica, vajadzētu šodien vismaz tā nosaukt kādu citu kafejnīcu. Bet tradīciju mēs nesaglabājam, pietrūkst mīlestības kaut ko saglabāt ilgtermiņā. Labi, ka vēl Laima turas, kaut arī tikai ar savu nosaukumu. Un tas ir viss. Cerēsim, ka nākotnē kaut kas mainīsies, jo mums ir daudz labu mākslinieku, un ir skumji, ja viņi dodas prom un pamet šo burvīgo zemi.
Bet māksliniekiem taču vajag klejot, iedvesmoties? Ne velti Latvijas pirmās brīvvalsts gados viņi devās uz Parīzi.
Es bezgala mīlu savu zemi un nekad nevarētu iedomāties doties dzīvot citur. Pat padomju laikos, kad mūs nekur nelaida un pirmajā braucienā redzēju baigo pārpilnību un greznību, kāda valdīja Parīzē, mani vilka uz mājām, un cauri balle! Citam patīk būt klejotājam, bet man ne. Žēl tikai, ka pa šiem divdesmit atgūtās neatkarības gadiem nekur neesam varējuši ar savu Latvijas tekstilmākslu parādīties. Ja brauc, tad tikai muzeju darbinieki, kuri atved kādu izstādi no ārpuses. Tad vēl trīs mēnešus ar saviem darbiem Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā viesojas Vasiļjevs… Vienīgā latviešu tekstiliju izstāde pa šiem gadiem bija Azerbaidžānā, kad uz turieni vizītē aizbrauca Valsts prezidents Andris Bērziņš. Nekā mums vairs nav: ne līdzekļu, nekā.
Esat pabijusi visur, kur jūs kā māksliniece esat vēlējusies nokļūt?
Nē. Itālijas brauciens bija ļoti īss, un pat Vatikāns bija slēgts. Jau atceroties pirmo Parīzes apmeklējumu, kļūst slikti. Bijām tur tikai divas dienas. Pusi dienas sūtniecībā mums lasīja morāli, kā uzvesties. Nākamajā dienā par iedoto sīknaudu lika pirkt neļķes un iet uz Ļeņina muzeju. Ar asiņainām kājām devāmies apskatīt galveno aleju, bet tur viss grima tumsā, jo vienu dienu nedēļā taupīja elektrību. No padomjlaiku ceļojumiem nebija nekāda prieka. Līdzi vienmēr brauca cilvēki, sekotāji. Parīzē esmu bijusi trīs reizes un katru reizi domāju: nu es atvedīšu sev cepuri! Biju vēl jauna un slaida, un eleganta cepure bija mans sapnis. Pirmo reizi aizbraucu – neatvedu. Otro un trešo reizi – arī neatvedu! Ko padarīsi, tāda bija dzīve.
Kur smeļaties idejas, optimismu, enerģiju?
Milzīgs gandarījums man ir krievu televīzijas kanāls Vremja, kas man dod daudz būtiskas informācijas. To skatoties, iepazīstos ar daudzām personībām. Nesen bija raidījums par leģendāro krievu operdziedoni Fjodoru Šaļapinu, viņi uzlika vecu plati, un, kad čirkstošajā ierakstā atskanēja Šaļapina balss, man likās, ka sajūsmā ģībstu. Esmu sajūsmā par krievu baritonu Dmitriju Hvorostovski. Reiz televīzijā parādīja viņu jaunu, un es brīnījos: vai, kāds puišelis melniem matiem, bet dzied vareni. Tagad viņš ir Rietumu cilvēks, tagad viņam ir izstrādāts valdzinošs imidžs.
Vai tiesa, ka savus mākslas darbus veidojat, klausoties mūziku?
Es to klausos vienmēr. Man patīk klasiskā mūzika, kuru Raimonds ierakstījis ar Liepājas simfonisko orķestri albumā Crossroads. Tur ir Bahs, Hendelis, Bēthovens, Šūberts, Šopēns, Lists, Čaikovskis, Rahmaņinovs, Debisī… To es varu klausīties bez jēgas. Mans vīratēvs (leģendārais diriģents Leonīds Vīgners – I. L.) atzina tikai klasisko mūziku un ienīda visu pārējo, bet man baudījumu sniedz visi žanri, ja vien ir labs izpildījums. Pēdējā laikā mani fascinē akordeonists Rišārs Galjano. Bieži klausos disku, kur Hvorostovskis dzied krievu romances. No popmūziķiem man ļoti patīk Deivids Bovijs, gribētos redzēt viņa izdarības dzīvā koncertā. Ar interesi noskatījos Robija Viljamsa koncerta ierakstu Tallinā, kā viņš iesaista publiku. Man ļoti patīk mākslinieki, kuri piestrādā pie savas ārienes. Patīk teatrālisms, kas nāk viņiem līdzi. Bet vienkārši klausos Emīlu Dārziņu. Gribētu veltīt viņam kādu darbu un visādi domāju, kad beidzot varētu ķerties klāt. Bet vecums nāk un nespēks arī.
Man ļoti patīk arī Mišels Žārs, Maikls Džeksons un džezisti, kurus Raimonds savulaik klausījās radiostacijās Amerikas balss un Berlīnes RIAS. Klausos spāņu ģitāristus, arī mūsu Andri Kārkliņu. No Spānijas man atveda disku ar Rokes Banjosa Lopesa komponēto spāņu Salomi. Viņš tik ārkārtīgi labi ieved noskaņā ar kurpju papēžu skaņu, uzveduma noslēgumā iekļāvis arī operdziedātāju. Lai Dievs dod man dzirdi līdz mūža beigām! Ja tā aizklapēsies ciet, tad gan būs vāks.
Tas, ka jūsu iemīļoto mākslinieku uzskaitījumā ir tikai vīrieši, ir nejaušība?
Vispār skatuves šovos man vīrieši patīk labāk nekā sievietes. Vīrietis uz skatuves ir pievilcīgāks. Arī latviešu estrādē es gaidu, kad beidzot mums būs kāda dziedātāja, kura uzrunātu ar tik spilgtu savdabību kā savulaik Nora Bumbiere. Jauno dziedātāju mums ir daudz, bet tā gribētos kādu tiešām spēcīgu personību.
Visvairāk man patīk dizaineri vīrieši! Viņos ir kaut kas īpašs. Galantais itālis Valentīno, vienmēr uzvalciņā. Uzmācīgais Galiano, kurš dikti grib spēlēties ar savu ārieni, pat "gaiļa seksti" uzlicis galvā. No seniem laikiem burvīgs ir Pols Puarē, no jaunākiem – Diors. Bet mana lielā mīlestība ir Karls Lāgerfelds. Viņš uztaisīja modes parādi uz Ķīnas mūra, tas bija ekstrēmi. Kad viņš pats "izpeldēja" uz mēles, visas rokas bija pilnas ar gredzeniem, mirdzēja īsti briljanti. Viņi ir bagāti, viņiem pieejama visa pasaule. Viņiem pieejami tādi audumi, ka tev acis žilbst. Salīdziniet; ko tad es ar savām lupatiņām?! Brīžiem brīnos, cik šausmīgi daži augstās modes dizaineri spīdzina savas modeles. Nenormāli augsti papēži, grims, galvassegas. Tur jau jāapdrošina dzīvība. Teātrim tas ir burvīgi, bet tas nav domāts nēsāšanai.
Tad kāpēc tomēr jūsu darbu galvenās varones ir sievietes?
Tāpēc, ka viņas ir ļoti apdāvinātas, izcilas. Mēs zinām, ka sievietes uzdevums ir radīt pēcnācējus, dzīvību. Tas jau ir milzīgs uzdevums, ar to jau pietiktu, taču viņas spēj strādāt pat cirkā, būt valsts prezidentes! Nav tādas profesijas, kurā viņas nestrādātu. Pēc kara gan bija šaušalīgs skats, kad sievietes pufaikās strādāja uz ielām, lēja asfaltu. Tas bija vienkārši briesmīgi. Tāda runasveida kā mūsu bijušajai prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai nav nevienam vīrietim. Tāpēc viens no maniem darbiem ir veltījums viņai. Atsauksmju grāmatā gan bija ierakstīts: vai tad jūs, Edīt, nevarējāt uztaisīt skaistu lauku meitu ar ābolu grozu rokās? Man nav problēmu uztaisīt arī tādu, taču darbi top atkarībā no tā, kā tā aina veidojas.
Vai jūs satrauc, ka īsta sievišķība mūsdienu steidzīgajā, emancipētajā pasaulē iet mazumā?
Sievietes nav sievišķīgas un tad brīnās, ka vīrieši viņas nemīl. Kad biju Ķīnā, Pekinā ievēroju, ka visas staigā garajās biksēs. Bet ko gan bikses izsaka? Sievietei vajag tērpu, ko var "pašķirstīt", kurā viņa ir skaista. Vajag, lai veidojas skaists siluets. Džinsi tādu neveido. Paskatieties, piemēram, uz jūgendstilu – viss tajā ir vienots, arī sieviešu tērpi, pat lietussargi. Skatos, ka tagad dizainā ienāk garie tērpi. No viegla materiāla, trausli. Ir, ir! Ar mežģīņu apkaklītēm, ar mazām cepurītēm, garos tērpos sievietes izskatās lieliski. Vēl tikai vajadzētu, lai viņas vadātu mašīnās, lai nebūtu jābrien pa netīrajām ielām.
Kādi audumi jums sirdij ir vistuvākie?
Samts!
Kāpēc šodienas kontekstā jūsmojat par renesansi?
Tas ir laikmets, pie kā varbūt ar laiku atgriezīsimies, jo nez vai cilvēki izturēs tehnoloģiju uzvaru, kas virzās tik straujā tempā. Mēs nezinām, pie kā tas var novest un kādu iespaidu atstās uz pašiem cilvēkiem. Renesanse ir laiks, kad cilvēki lietoja dabiskas lietas, viss bija dabisks. Arī glezniecībā krāsās lietots medus, olbaltumvielas, un šīs gleznas kalpo joprojām. Personībai un mākslai bija milzīga nozīme, māksliniekiem bija dāsni pasūtījumi. Rafaels gleznojis ļoti daudzus kartonus – pamatus gobelēniem. Ar tiem ir pilns viss Vatikāns, tas bijis ļoti dārgs prieks. Mikelandželo pat esot saņēmis mazāk par saviem Siksta kapelas gleznojumiem nekā Rafaels par saviem kartoniem. Šodien skatos – mūsu Miervaldis Polis savās gleznās iemūžina deputātus un amatpersonas. Viņš nav reālists, viņš ir galma mākslinieks, bet viņš var, un es par to priecājos. Renesanse ir mans mīļākais laikmets arī glezniecībā. Man neapnīk skatīties Botičelli, Rembrantu un holandiešu klusās dabas. Es iedegos, ieraugot vīna glāzi, kurā drusku redz sarkano šķidrumu un citrona šķēli.
Tāpēc viens no jūsu darbiem ir veltīts Arčimboldo, kura dīvainie cilvēku portreti veidoti no augļiem un dārzeņiem?
Kad viņa gleznas apgriež otrādi un skatās pretējā virzienā, ir pavisam cita opera. Tur ir tiesnesis, prokurors, un viss iznāk otrādi…
Tā ir jūsu pašas izvēle, lai jubilejas izstāde rudenī iemājotu jaunajā Nacionālās bibliotēkas ēkā?
Izstāde būs, taču bibliotēkas izstāžu zāle man neder, jo ir vienos stiklos, ar skatu uz Vecrīgu. Man vajadzēja ūķīti bez logiem, vismaz necaurstaigājamu, izolētu telpu, kur var aiztaisīt logus. Lai Dievs dod izdošanos. Bet vispār jaunajā bibliotēkā ir lielas iespējas laikmetīgajai mākslai. Tur ir milzīgs vestibils. Kā viņi apdzīvos šo milzīgo telpu? Vai tur būs telpaugi vai monumentālu mākslas darbu pasūtījumi?
Man patīk noslēgtas telpas, kurās gaisma laužas cauri nelieliem logiem un spēlējas vitrāžās un sienas silda milzīgi gobelēni. Gaismā viss aizpeld, priekšmets nerunā. Bet ieej baznīcā, un piepeši tumsā laužas stars. Tāpēc jau baznīcās un greznajos valdnieku tērpos lietoja zeltījumu, ka tas atdzīvojas pustumsā. Iedomājos, interesanti, ko glezniecība darītu, ja nebūtu tekstila?
Ko jūs vēlētos mainīt tekstilmākslas nozarē Latvijā?
Mans laiks ir aizgājis. Ko varēju, to izdarīju. Tikai ir skumji, ka mana nozare nīkuļo un neatdzīvojas. Ir iestājies periods, kas var slikti beigties, jo nav nekāda atbalsta. Mans profesors Rūdolfs Heimrāts, kuram bija tāda harisma, ka viņš bez partijas piederības spēja iegūt simpātijas Maskavā, savulaik uzcēla visu tekstilmākslas nozari. Bet pēdējie divdesmit mūsu neatkarības gadi pagājuši biedējošā klusumā. Šogad vajadzēja būt lielai starptautiskai izstādei Latvijā, taču tā pārcelta uz 2015. gadu. Skumji. Mūsu māksla ir bezgala bagāta, taču tā guļ muzeja pagrabos. Valsts muzejs ir slēgts uz rekonstrukciju. Kas paliek? Tikai Pēterbaznīca un Arsenāla izstāžu zāle. Cesvaines pilī ir doma ierīkot tekstilmākslas muzeju, bet, vai tas izdosies, vēl ir jautājums. Kāds arhitekts izteicās, ka tur vajadzētu apģērbu muzeju. Būtu lieliski! Varētu apvienot moderno tekstilu un folkloras daļu. Tur varētu izveidot kurpju kolekciju un visādas savdabības. Tas pārvērstu to par unikālu vietu. Tas būtu kolosāli, tā ir nākotne. Bet nabadzība mūs spiež, un mēs nevaram un nevaram. Tā ir smaga problēma.
Trūkst spēcīgu personību?
Personībai ir milzīga nozīme, taču nozarei nav materiālā atbalsta, un, kad kļuvām neatkarīga valsts, pazaudējām visus sadarbības kontaktus. Ne tikai ar Maskavu, bet arī ar Armēniju, Gruziju un citām bijušajām PSRS republikām. Vēl turamies drusku kopā ar igauņiem un lietuviešiem, vēl ir triennāles, vēl ir izstādes Lodzā, bet biju mēma, kad Parīzē ieraudzīju, ka aušanas manufaktūras logi ir aizklāti. Notika protesti, jo šo vietu kāds iekārojis būvniecībai. Cīņa notiek visur.
Izstāde
Teatrālās tekstilijas. Edītes Pauls-Vīgneres personiskais teātris Dailes teātrī līdz sezonas beigām