Starptautiskie izglītības kvalitātes mērījumi liecina, ka Latvijas skolēnu lasītprasme un tekstpratība ir zem OECD valstu vidējā līmeņa, turklāt kopš 2012. gada tā nemitīgi pasliktinās. Par to, kā situāciju mainīt un kāpēc lasītprasmes uzlabošana nav tikai skolu uzdevums, ar Rūtu Kesneri (LETA) diskutē Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Izglītības departamenta direktora vietnieks izglītības kvalitātes vadības un digitālās transformācijas jomā Edgars Plētiens, Valsts izglītības un satura centra Izglītības satura centra direktore Diāna Šavalgina, Liepājas Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotājs Normunds Dzintars, Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova un apgāda Liels un mazs māksliniece un vizuālo mākslu skolotāja Ūna Laukmane.
OECD Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) mērījumi liecina, ka kopš 2012. gada skolēnu lasītprasme ir konsekventi pasliktinājusies un 2022. gadā tā sasniegusi savu zemāko punktu. Dzintara kungs, vai jums ir skaidrojums, kas tam ir par iemeslu un kāpēc vairāk nekā desmit gadu mēs vērojam lejupejošu tendenci?
Normunds Dzintars. Manuprāt, viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka Latvijas izglītības sistēmā pietrūkst metodiski izstrādātas lasītprasmes apguves stratēģijas, kas būtu metodiski apdarināta mācību līdzekļos, sākot jau no 1. klases. Lasītprasme ir kompleksu pasākumu kopums, un pie tās būtu jāstrādā visu mācību priekšmetu skolotājiem. Ja nav izstrādātas prasmes, kā ar tekstu darboties, skolēni nevar izprast nedz daiļliteratūru, nedz, piemēram, matemātikas uzdevumus. Ne vienmēr teksta lasīšana korelē ar lasītprasmi.
Mums pietrūkst metodiskās vienotības, un tas manā ieskatā ir pats lielākais šķērslis. Mēs kopā ar Anitu Skalbergu (mācību grāmatu autore, pedagoģijas doktore, aizstāvējusi promocijas darbu Vidusskolēnu literārās kompetences veidošanās – R. K.) pārstrādājām mācību programmas projekta Skola 2030 ietvaros un pagājušā gada decembrī pabeidzām lasītprasmes testu izstrādi, lai varētu diagnosticēt problēmas – vai skolēni saprot, ko viņi lasa, vai viņi adekvāti novērtē to, kas ir uzrakstīts, kā arī vai skolēni lasa pietiekami veikli. Pašlaik izstrādāts pasākumu komplekss 1., 4. un 7. klasei.
Lielā daļā sabiedrības ir uzskats, ka zemā lasītprasme ir mūslaiku fenomens. Varbūt jūs atceraties, kā tas bija padomju laikā? Kad atceros savu skolas laiku XX gadsimta 80. gados, man ir iespaids, ka mums nebija problēmu ar lasītprasmi.
Normunds Dzintars. Jā, mums nebija problēmu. Bija pilnīgi cita mācību grāmatu izstrādes tehnika. Visi uzdevumu noteikumi, kas ir lasītprasmes daļa, tika aprobēti. Tolaik mācību līdzekļu aprobācija bija ļoti nopietna, visas mācību grāmatas pirms izdošanas izlases kārtībā tika laistas skolu apritē un 100 skolēnu kopā ar skolotājiem šo mācību grāmatu izmēģināja. Viņi lasīja uzdevumus, mēģināja tos pildīt, un, ja bija redzamas kādas problēmas, šos uzdevumus pārstrādāja. Protams, mūsdienās jaunās tehnoloģijas lasītprasmei dod gan pozitīvu, gan negatīvu pienesumu. Taču, jā, es arī atceros, ka manos skolas gados mums nebija problēmu ar lasītprasmi un es skolas brīvlaiku pavadīju divatā ar grāmatu.
Ūna Laukmane. Manas paaudzes bērni sāka lasīt jau krietni pirms došanās uz skolu, jo nebija telefonu, datoru, interneta, kas šodien bieži vien aizstāj grāmatu lasīšanu. Tas arī noteikti daudz ko deva lasītprasmei.
Silvija Tretjakova. Piekrītu, ka bērnam jāiemācās lasīt līdz skolai, citādi lielā mērā var teikt, ka vilciens jau ir aizgājis.
Skolotāju teiktais par metodisko materiālu trūkumu ir akmens Izglītības un zinātnes ministrijas dārziņā. Kāpēc tad mums nav šo materiālu?
Diāna Šavalgina. Agrāk mēs koncentrējāmies uz mehānisko lasīšanu – lai skolēns lasītu ātri un pareizi. Mūsdienās uzstādījums ir cits. Arī PISA mērījumi ir orientēti nevis uz mehānisko lasīšanu, bet teksta pratību un izpratni. Jāuzsver, ka teksta izpratnē ļoti svarīgi ir, kādas ir skolēna zināšanas par visām citām dzīves jomām, cik daudz viņš saprot un zina kopumā, ne tikai par konkrēto tekstu. PISA teksti ir pietiekami sarežģīti, un, iespējams, mūsu rezultātus pavilka uz leju tas, ka bērni nav saskārušies ar tēmām, par kurām tiek jautāts.
Lasītprasme ir saistīta arī ar to, cik daudz mēs savstarpēji diskutējam par dažādām tēmām un kāda ir bērna izpratne par dzīvi kopumā. Līdztekus jau pieminētajai metodikas izstrādei mums visiem kopā ir jādomā arī par pedagogu sagatavošanu. Es pati pēc izglītības esmu matemātikas skolotāja, un mans pasniedzējs augstskolā bija arī mācību grāmatu autors, viņš topošajiem pedagogiem mācīja, kā strādāt ar mācību grāmatām. Mēs analizējām, vai uzdevumi ir skolēniem saprotami vai tomēr tie ir jāpielāgo konkrētajai auditorijai. Atgriežoties pie metodiskajiem materiāliem – mēs saprotam, ka mums ir jāstiprina un jāsniedz atbalsts pedagogiem. Pie tā arī ministrija strādā kopā ar Normundu Dzintaru un Anitu Skalbergu. Tāpat tiek domāts par mācību grāmatu autoru kapacitātes stiprināšanu. Varu piekrist, ka mācību grāmatu kvalitātei ir jābūt augstākai, nekā tā ir pašlaik.
Un tomēr nav izprotams, kāpēc trīsdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas mums vēl joprojām nav kvalitatīvu metodisko materiālu lasītprasmes apguvei un veicināšanai.
Edgars Plētiens. Es arī esmu praktizējošs vēstures skolotājs un savās stundās apzināti ar skolēniem strādāju pie tekstpratības stratēģijām. Tas skolotājiem ir jādara ļoti apzināti. Mēs nevaram automātiski pieņemt, ka jebkurā vecumposmā bērni prot izdarīt konkrētas lietas. Sākumā skolotājam ir jādiagnosticē, vai viņiem patiešām ir nepieciešamās prasmes. Šajā mācību gadā, mācot 7. klasi, gada sākumā konstatēju, ka ļoti konkrētu prasmju, kuras es gribu darbināt, skolēniem vienkārši nav.
Piemēram?
Edgars Plētiens. Piemēram, prasme no teksta izvilkt svarīgāko un no tā uzbūvēt domu apli. Šādas prasmes ir specifiski jāmāca, un tas ir jādara atkārtoti, kamēr skolēni to iemācās. Es teiktu, ka viena pati mācību grāmata tekstpratību neatrisinās. Tā var būt tikai sekundārs atbalsta materiāls. Lasītprasmes problēmu varētu risināt cieša divu komponenšu sadarbība – specifisks atbalsts pedagogiem tekstpratības stratēģiju mācīšanā un palīdzība vecākiem, ļaujot viņiem saprast, kā viņi var palīdzēt bērniem tekstpratības veicināšanā.
Normunds Dzintars. Piekrītu, ka viena pati mācību grāmata situāciju neglābs.
Tomēr jūs kā vienu no galvenajiem zemās lasītprasmes iemesliem minējāt metodikas trūkumu.
Normunds Dzintars. Jā, bet es ar to nedomāju vienu atsevišķu mācību grāmatu. Tekstpratība ir komplekss pasākumu kopums, kas rodas ar uzdevumu palīdzību. Gan skolotājiem, gan skolēniem ir jāizprot, kas ir lasīšanas stratēģijas. Vēlreiz uzsvēršu: lasītprasme veidojas visos mācību priekšmetos, kuros notiek tekstu lasīšana.
Ūna Laukmane. Mēs savā izdevniecībā veidojam īpašus ierosmes materiālus, kurus var izmantot mācību procesā skolās, bibliotēkās un mājās. Priecājamies, ka skolotāji un bibliotekāri tos izmanto un pozitīvi novērtē.
Silvija Tretjakova. Bibliotēkas pārziņā vienmēr ir bijis viens no ilglaicīgas attīstības instrumentiem – lasītveicināšana. Tas ir nepārtraukts process, kurā ir nepieciešama visas sabiedrības iesaiste. Mēs jau esam tikušies ar ministriju, lai pārrunātu programmu Restarts lasīšanai, kas ir sabiedrības iesaistes kustība. Laba lasītprasme skar visas dzīves jomas. Es gribētu atsaukties uz Ļubļanas deklarāciju, kas tika parakstīta pagājušajā gadā Frankfurtes grāmatu tirgū, kur Slovēnija bija viesvalsts (deklarācija ir par augstākā līmeņa lasītprasmes svarīgo lomu; sīkāk šeit: readingmanifesto.org/# – R. K.). Slovēnijā, kas izmēra un iedzīvotāju skaita ziņā ir samērojama ar Latviju, ir neskaitāmas organizācijas lasītprasmes veicināšanai, dažādi fondi. Atšķirībā no Latvijas slovēņiem ir daudz žurnālu bērniem un jauniešiem, ko mēs esam iznīcinājuši un pazaudējuši. Līdztekus Slovēnijai mums ir vēl viens paraugs – Polija. Tur ir programma Grāmatu superspēks, kurā ir iesaistītas visas pašvaldības. Proti, runa nav tikai par skolu vienu pašu, skolai palīgā nāk sabiedrība.
Lasītprieks ir svarīga atbalsta komponente izglītības sistēmai. Ja bērns lasa ar prieku, viņa lasītprasme ir lielāka. No 2001. gada Latvijā veiksmīgi darbojas lasīšanas veicināšanas programma Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija, un katrai grāmatai esam izstrādājuši metodiskos materiālus. Pedagogi par tiem atsaucas ļoti pozitīvi. Svarīgs lasītprasmes veicināšanas aspekts ir tēvu iesaistīšanās. Tēva jeb vīrišķā klātbūtne lasīšanas komponentē izslēdz jebkuras šaubas, vai lasīšana ir vērtīga nodarbe.
Maza atkāpe. 2016. gadā Latvijas Universitātē tika prezentēti PIRLS lasītprasmes pētījuma rezultāti, kuros Latvija ierindojās 11. vietā, ko toreizējais izglītības ministrs Kārlis Šadurskis uzskatīja par lepošanās vērtu skolu panākumu. Taču bibliotēku atbalsta nozīme netika novērtēta. Es atklāti teicu: ja mēs neapvienosim visus spēkus, lai sniegumu uzlabotu, mēs ļoti strauji noriposim lejup kā no kalna. Tieši tā arī notika. 2016. gadā mēs bijām 11. vietā, bet pašlaik – 23. vietā.
Ūna Laukmane. Svarīgi saprast, kāpēc bērns nelasa. Bieži vien tas nav tikai tāpēc, ka vecāki nelasa. Varbūt bērnam mājās vispār nav grāmatu vai ir kādi citi lasīšanu apgrūtinoši apstākļi. Vēl viens svarīgs aspekts, par kuru runājam pārāk maz, – varbūt bērnam ir disleksija.
Ja raugāmies uz skolēnu lasītprasmi, vai ir vērojamas kādas sociālekonomiski noteiktas atšķirības?
Normunds Dzintars. Lai to precīzi pateiktu, būtu nepieciešams pētījums. Taču es gribētu piebilst, ka nav jau tā, ka skolēni nelasa nemaz. Viņi lasa, taču daudzi pārsvarā to dara angļu valodā. Tas nav slikti, taču negatīvi ir tas, ka angļu valodas gramatika sāk pārņemt skolēnu runāto latviešu valodu. To redzam domrakstos, kuros ir angļu valodas sintaktiskās konstrukcijas.
Edgars Plētiens. Esmu strādājis piecās skolās dažādos reģionos un neesmu novērojis saistību starp sociālekonomiskiem apstākļiem un skolēnu lasītprasmi. Taču bērniem no sociālekonomiski dažādām ģimenēm ir ļoti atšķirīga dažādas pieredzes intensitāte. Proti, tiem, kuru materiālie apstākļi ir labāki, ir dažādotāka pieredze daudzās dzīves jomās. Piemēram, man reģiona skolās bija daži bērni, kuri nekad nebija bijuši Rīgā, savukārt citi vairākkārt ir bijuši ārzemēs. Tās ir dažādas pieredzes, kas iespaido arī tekstpratību.
Silvija Tretjakova. Vēlos piebilst, ka šādi pētījumi tomēr ir, konkrēti – 2011. gada PISA pētījums Lasīšana pārmaiņām. Pētījumā tika pierādīts, ka lasīšanai prieka pēc ir daudz lielāka nozīme nekā sociāli ekonomiskajiem faktoriem. Vēl viena problēma – mēs slimojam ar fragmentu, nevis pilna teksta lasīšanu. Un uz bērnu nereti šis fragments nav atstājis nekādu iespaidu, viņš pat nezina, no kuras grāmatas tas ņemts.
Normunds Dzintars. Mani arī bieži kaitina mūžīgie fragmenti, un gribētos, lai tomēr tiktu lasīta visa grāmata. Vislabāk ir, ja fragmenti bērnam "iegaršojas" un viņš tālāk ēd šo literāro ēdienu.
Ūna Laukmane. Izdevniecības veidotajos ierosmes materiālos ir atsevišķi uzdevumi, kurus pildot bērni iepazīstas ar grāmatu. Mēs cenšamies, lai tie būtu interesanti arī vizuāli. Nereti ir jāsastopas ar to, ka mācību grāmatu vizuālais noformējums ir nekvalitatīvs, veidots no internetā atrastiem attēliem un tamlīdzīgi. Tā nedrīkstētu būt.
PISA pētījumā ir analizēts arī lasītprasmes augstākais – piektais – līmenis, kas paredz, ka skolēni saprot garus tekstus, darbojas ar abstraktiem jēdzieniem, spēj atšķirt faktus no viedokļiem. Piekto līmeni spējuši sasniegt tikai četri procenti no Latvijas devītklasniekiem. Tas ir gandrīz divreiz mazāk nekā vidēji pārējās OECD valstīs. Kā mēs šādā situācijā esam nonākuši?
Edgars Plētiens. Mans subjektīvais viedoklis – es nedotu skolēniem lasīt tādu tekstu, kāds bija izraudzīts PISA pārbaudījumā. Teksts bija nesaprotams. Ja es kā skolotājs gribu diagnosticēt prasmes, es izvēlos jēdzīgu tekstu, kas ļauj viegli noteikt skolēnu prasmes.
Taču izvēlētais teksts bija vienāds visu valstu skolēniem. Kāpēc citās valstīs rezultāti ir krietni labāki par mūsējiem?
Edgars Plētiens. Runa ir par saturu, un mūsu bērniem tas nebija tuvs.
Ja būtu bijis cits teksts, vai rezultāti būtu labāki?
Edgars Plētiens. Manai klasei noteikti, to es varu droši garantēt.
Respektīvi, velns nav tik melns, kā to varētu mālēt pēc PISA rezultātiem?
Edgars Plētiens. Jā, man ir tāda sajūta.
Normunds Dzintars. Skolēns nekad neizpildīs uzdevumu pietiekami labi, ja viņš nezinās, ko ar to darīt. Iespējams, uzdevums ir formulēts veidā, kuru skolēns vienkārši neatpazīst. Ļoti svarīgi ir arī tas, kādus skolēnus šajā testā izvēlas pārbaudījuma kārtošanai. Ja likteņa loze krīt tiem, kam tas sagādā problēmas...
Edgars Plētiens. Kārtojot šo PISA pārbaudījumu, ir svarīgi, kā skolas vadība un skolotājs komunicē skolēniem, ko viņi tagad darīs. Bērnu pieejā uzdevumiem ir svarīgs uzstādījums: vai jums tagad ir jādara kas ļoti nozīmīgs vai mēs pasakām, ka vienkārši ir jāizpilda kaut kāds testiņš. Es varu iedot uzdevumu dažādi.
Diāna Šavalgina. Citās valstīs skolēni jau atkārtoti ir kārtojuši šādus testus. Un, vairākkārtīgi pildot konkrētus uzdevumus, tiek trenētas prasmes un rezultāti uzlabojas. Tagad arī mūsu skolotājiem būs iespēja izmantot PISA uzdevumus un būs klāt arī metodiskais materiāls.
Silvija Tretjakova. Varu piekrist, ka citās valstīs bērni speciāli tiek trenēti šādiem jautājumiem, kas nemaz nav slikti jautājumi. PISA mērījumi ir ļoti reprezentatīvi, un, ja mēs vēl varētu izdomāt attaisnojumus, kāpēc mums neveicas salīdzinājumā ar Āzijas "tīģeriem", ko lai mēs sakām, ja pirmajā desmitniekā ir gan Igaunija, gan Īrija? Mēs gadiem cīnāmies par finansējumu lasīšanas veicināšanai, šogad pirmo reizi saņēmām finansējumu LNB pamatbudžetā. Bērnus psiholoģiski piesaista jauni izdevumi.
Paldies, ka ieskicējāt plašāku kontekstu, jo man negribētos ticēt, ka vienīgais iemesls ir tas, ka Igaunijas skolotāji ir galvas tiesu pārāki par Latvijas kolēģiem.
Silvija Tretjakova. Es gan uzskatu, ka Igaunijas skolotāji ir galvas tiesu pārāki, arī tāpēc, ka jau neatkarības sākuma gados Igaunijā notika būtiskas izglītības reformas, kuru centrā bija skolēns. Mūsu skolotāji diemžēl ir pārregulēti.
Edgars Plētiens. Man nav faktos balstītu datu, lai varētu salīdzināt Igaunijas un Latvijas skolotājus. Par pārregulāciju gan es nepiekristu. Skolotājs ir brīvs savā metodikā, un viņam saistošs ir tikai izglītības standarts. Pārējais ir viņa ziņā. Arī direktori Latvijā ir ļoti autonomi.
Silvija Tretjakova. Esmu igauņu kolēģiem jautājusi, kāpēc viņu rezultāti ir daudz labāki nekā mūsējie. Viņu atbilde bija, ka izglītība Igaunijā ir ļoti prestiža, bērni iemācās lasīt jau līdz 1. klasei. Viņi uzsvēra, ka skolotājiem ir izcila profesionālā pilnveide. Programmas Restarts lasīšanai ietvaros 500 skolotājiem un bibliotekāriem IZM ir finansējusi profesionālās pilnveides kursus, kurus īsteno Nacionālās bibliotēkas kompetenču attīstības centrs.
Ūna Laukmane. Manuprāt, Latvijā pārāk maz uzmanības atšķirībā no citām valstīm tiek pievērsts bērniem ar disleksiju, kas tieši ietekmē teksta uztveri.
Diāna Šavalgina. Daudzās skolās jau sākumklasēs tiem bērniem, kuriem nepieciešams, tiek sniegta logopēda palīdzība, arī lasītprasmes attīstīšanā. Esmu bijusi Somijā pieredzes apmaiņā un redzēju, ka tur skolotāju prestižs ir daudz augstāks.
Normunds Dzintars. Daudz kas ir atkarīgs no skolas bibliotēkas un bibliotekāra. Manā skolā bibliotēka ir ļoti labi apmeklēta.
Portālā Delfi par lasītprasmi rakstījusi sociālantropoloģe Katrīna Vasiļevska, kura specializējusies medicīniskajā antropoloģijā. Cita starpā viņa saka – būtiski arī mediju vidi piesātināt ar labu audiālo informāciju latviešu valodā, tas būtu jāveic valstiskā līmenī, jo klausāmgrāmatu radīšana ir laikietilpīgs un dārgs process. Vai klausāmgrāmatas ir risinājums?
Normunds Dzintars. Iespējams. Es gan neesmu pārliecināts, vai klausoties var atcerēties veselu romānu. Taču īslaicīgajai atmiņai un informācijas uzzināšanai tas var būt noderīgi.
Silvija Tretjakova. Mums ir tik maz izdevniecību, un tas ir ļoti sarežģīts bizness. Pašlaik klausāmgrāmatas ar valsts finansējumu tiek piedāvātas Neredzīgo bibliotēkā, arī bērnu žūrijas grāmatas. Taču piesātināt tirgu ar audiogrāmatām... Manuprāt, tas ir šaurs skatījums.
Diāna Šavalgina. Audiogrāmatām būs jēga tikai tad, ja pēc tam ar tām strādās. Ja būs darba lapas, ja ar bērniem pārrunās noklausīto, analizēs. Ja bērni orientēsies tikai uz audiogrāmatām, varam dabūt pretēju efektu – iespiestās grāmatas vairs netiks lasītas.
Sarunu noslēdzot, vēlos jautāt, kā situāciju var mainīt un kāda ir jūsu prognoze – pēc cik ilga laika mēs PISA mērījumos varētu sasniegt OECD valstu vidējo līmeni?
Diāna Šavalgina. Galvenais ir katram izdarīt savu darbu pēc labākās sirdsapziņas tādā apjomā un kvalitātē, kā ir paredzēts. Tad mēs arī iegūsim tos labos rezultātus. Pārejot uz mācībām tikai latviešu valodā, mazākumtautību skolu bērniem rezultātos būs kritums. Tomēr nākamajos PISA mērījumos mums būs kāpums.
Edgars Plētiens. Pirmkārt, skolotājiem ir jāsniedz atbalsts. Otrkārt, jāsadarbojas visām iesaistītajām pusēm – skolotājiem, bibliotēkām un vecākiem. Mums arī lasītprasme ir jānosaka par tādu pašu prioritāti kā STEM joma. Humanitārā puse ir tikpat būtiska kā eksaktā. Par OECD valstu vidējā līmeņa sasniegšanu – tas varētu prasīt desmit piecpadsmit gadu.
Normunds Dzintars. Piekrītu, ka ir jāiesaista ģimene, lai bērns lasītprasmi apgūtu pēc iespējas ātrāk. Mana prognoze, ka lasītprasmes jomā OECD valstu vidējo līmeni mēs varētu sasniegt piecpadsmit gadu laikā.
Ūna Laukmane. Mūsu apgāds turpinās izdot grāmatas par visdažādākajām tēmām, arī sarežģītām, par kurām ir svarīgi runāt ar bērniem. Turpināsim izglītot vecākus, lai nerastos tādas situācijas, ka bērns vēlas iegādāties grāmatu, bet pieaugušais to neļauj. Plānojam izdot teksta grāmatas ar fontu, kas domāts cilvēkiem ar disleksiju.
Silvija Tretjakova. Sabiedrības iesaiste ir ļoti svarīga. Restarts lasīšanai ir nepieciešams. Individuāli mēs daudz ko darām labi, bet nereti neredzam kopējo ainu. Mums vajadzētu lepoties vienam ar otra panākumiem. Kā jau minēts, ļoti svarīga ir ģimenes iesaiste.