Kādu iespaidu atstāja tikšanās ar Sibīrijas latviešiem pēc tavas izrādes Indrāni Omskā un Krasnojarskā?
Mums, dzīvojot Latvijā, vienmēr šķiet, ka tā diaspora ir ļoti nelaimīga, par to mēs lasām ziņās un grāmatās. Ko mēs redzam – raudošas acis. Man bija radies priekšstats, ka Sibīrijas latviešiem ir ļoti grūti. Es tur aizbraucu, un šis mīts ir absolūti apgāzts. Viņi ir dzīvespriecīgi, viņiem patīk tur, kur viņi dzīvo. Patiesībā – ja viņiem tur nepatiktu, viņi mierīgi varētu doties uz Latviju, taču viņi izvēlas palikt tur, Krievijā, kur viņi ir iedzīvojušies, tur ir dzīvojuši viņu vecāki. Viņiem ir Krievijas pilsonība.
Tas bija ļoti dīvaini – viņi ar cieņpilnu attieksmi dziedāja latviešu tautasdziesmas un dejoja tautasdejas, un pašās beigās, kad jau atvadījāmies, viņi sāka dziedāt krievu dziesmas. Man bija šoka stāvoklis, jo tad tu saproti, ka viņi ir krievi. Viņi ir īsti krievi. Vienīgais, kas viņus vieno, ir latviešu vecāki un vecvecāki. Šiem cilvēkiem šķiet forši, ka viņi var cienīt senčus, saglabājot viņu kultūru.
Viņi to dara ar prieku un patiesuma izjūtu.
Jā, viņi uzreiz jūtas īpašāki. Atšķiras no pārējiem. Viņi ar lepnumu saka: tā ir mūsu vecāku kultūra un tradīcijas. Viņi satiekas katru nedēļu un mācās latviešu valodu. Šim diasporas mītam ir arī otra puse: viņi uzskata savējos par krieviem, viņi domā, ka Latvijas krieviem arī ir ļoti smagi un mēs viņiem darām pāri. Tās ir muļķības, man šķiet, ka mēs dzīvojam draudzīgi.
Kā tu domā, kāpēc skatītāja tautastērpā, kura atnāca uz Indrāniem Krasnojarskā, izrādes laikā izgāja no zāles?
Tas bija amizanti. Viņa laikam bija ļoti vīlusies, jo viņai arī ir kaut kādi priekšstati par to, ko viņa grib redzēt uz skatuves, piemēram, latviešu tautastērpus. Tajā laikā cilvēki nestaigāja tautastērpos – konkrēti Blaumaņa lugā Indrāni. Tur ir stilizēti tērpi. Man bija duālas sajūtas. Man bija gan skumji, gan smieklīgi – sieviete centās, uzvilka tautastērpu, taču pameta zāli. Man ir sāpīgi, ja izrāde skatītājos rada vilšanos, bet tas arī ir normāli, jo es nevaru visiem būt labs.
Es nepaspēju parunāt ar visiem latviešiem, lai uzzinātu, kādu iespaidu uz viņiem atstājusi izrāde. Tie, kurus satikām Omskā, bija vienkārši, patīkami lauku cilvēki. Sievietes atstājušas savus vīriešus pie darbiem un ir atbraukušas uz teātri no Augšbebriem – tas bija tik sirsnīgi. Bija jūtams liels siltums, man patika. Viņi ir tik atvērti un godīgi – tas laikam arī ir tas, ko sauc par tīriem Sibīrijas krieviem vai latviešiem. Tiešām – es nevarēju saprast, vai viņi ir latvieši vai krievi. Viņi tomēr ir krievi, nevis latvieši. Kāpēc mēs viņus saucam par latviešiem? Viņi ir krievi, varbūt viņi simboliski jāsauc par Sibīrijas latviešiem. Tur vairs nav nekāda sakara ar Latviju, tas ir ļoti attāls. Viņi ir Sibīrijas latviešu pēcteči.
Vai Indrāni Sibīrijā ieguva citu skanējumu?
Tas ir nozīmīgi, ka mēs vedam latviešu klasiku uz Krieviju. Tur ir tāda pārbagāta literatūra un kultūra, un mēs savā mazajā latviskumā domājam: ko mēs tur ar savu Blaumanīti? Viņš tomēr ir liels autors. Forši, ka mēs viņu aizvedām.
Kādi ir tavi nākamās sezonas plāni?
Nacionālajā teātrī Lielajā zālē 11. septembrī notiks Agneses Rutkēvičas lugas Mans nabaga tēvs pirmizrāde. Valmieras teātrī iestudēšu Frīdriha Dirrenmata Play Strindberg. Būs vēl viens darbs Nacionālā teātra Aktieru zālē – izrāde par manu vecāku paaudzi.
Vai turpināsi sadarbību ar Rīgas Krievu teātri?
Jā, būs jauna izrāde pēc gada. Krievu teātris man ir īpašs ar to, ka tas man deva pirmās iespējas. Es tajā teātrī jūtos ļoti brīvs. Es netaisu ārprāta inovācijas, taču jūtu, ka varu tam piedāvāt kaut ko citādu. Es ar latviešu radošo komandu ieeju krievu vidē, un arī aktieri jūt, ka būs bišķiņ citādi. Mums ir atšķirīga mentalitāte, atšķirīga izglītība – tur aktieriem pamatā ir krievu teātra skolas izglītība. Manu lomu Krievu teātrī var salīdzināt ar to, ko Kirils Serebreņņikovs dara Nacionālajā teātrī, – viņa iestudējumi ir notikums, viņš arī strādā citādi. Šos darbus pamana, par tiem runā, tos izvirza balvām.
Kādā ziņā tu jūties brīvs, strādājot ar Krievu teātra aktieriem?
Viņiem ir cits darba stils. Viņi ļoti ātri saprot, kas viņiem ir jādara. Viņi mēģina maksimāli izdarīt to, ko režisors prasa. Tu nejūti pretgrūdienu vai pretreakciju. Kad sāku tur strādāt, man tas bija pārsteigums. Man šķita, ka par režisoru viņi uzskata tikai vīru, kuram ir bārda un pīpe zobos. Un te atnāk zaļš gurķis. Es gaidīju, ka viņi man pateiks: čalīt, tu ko – domā, ka esi režisors? Realitāte bija pretēja. Viņi mani pieņēma, uzmanīgi klausījās, viņiem pašiem bija interesanti – ko tas čalītis tagad uztaisīs. Aktieri saprata, ka mums labi veidojas diskusija un es viņiem esmu diezgan demokrātisks režisors. Viņi sākumā pat apmulsa, nevarēja pierast, ka es viņiem dodu brīvību. Es viņiem sacīju: domā pats, pamēģini tā, es ticu, ka tu to izdarīsi, bet padomā par to! Viņi bija šokā, jo režisoram taču jāparāda priekšā. Varbūt sākumā viņi domāja, ka režisors vienkārši nezina. Tad viņi sāka novērtēt to, ka es dodu viņiem iespēju vienkārši darīt.
Latviešu teātrī tagad ir otra galējība, tur režisoram ir jāatgūst autoritāte un jāpasaka: aizver muti un dari! Tur vajag stingrāku roku. Latviešu aktieri ir izlutinātāki, tāpēc ka viņiem piedāvā daudz labu režisoru.
Tu teici, ka Krievu teātrī izjūti lielāku cieņu un pietāti pret režisoru.
Jā, tā ir skola. Nav tā, ka viņi trīc, bet hierarhija ir vajadzīga. Teātrī katrs dara savu darbu. Aktierim nav jārežisē izrāde, un režisoram nav jādara aktiera darbs. Režisoram nav jātaisa viņam loma. Es esmu gatavs palīdzēt, es tev izstāstīšu, kā es to lomu redzu, mēs varam strīdēties, ja tu to redzi citādi. Man nav jābūt uz skatuves. Man nav jāspēlē. Tavs darbs būs redzams uz skatuves, tas parādīs, cik daudz tu pats būsi izdarījis.
Es vēl precīzi nevaru noteikt, kur ir tā demokrātijas robeža teātrī, cik tālu tā sniedzas, taču visos teātros ir darba ētikas problēmas.
Kā tas izpaužas?
Piemēram, tu aizskar kādu aktieri. Tu to dari tikai tāpēc, lai panāktu vajadzīgo rezultātu. Tad tu domā – vai tas ir labi vai ne. Vai tu vari atļauties būt nežēlīgs? Galu galā vērtēs tikai rezultātu. Nevienu neinteresē, ka tu esi labs cilvēks. Skatītājus neinteresē, kā tu strādā ar aktieriem – vai tu esi jauks un pūkains vai tu esi monstrs. Galvenais ir rezultāts. Tāpēc es reizēm pārdzīvoju, ja es kaut ko ne tā pasaku. Es pārdzīvoju, ja man pasaka. Tad ir jautājums: vai es tiešām esmu idiots un kaut ko nesaprotu, ja man aktieris atļaujas kaut ko pateikt. Vissāpīgākais ir, kad aktieris tev nodara pāri ar to, ka viņš netic tavai idejai. Viņš pasaka: tu nepareizi domā. Tev šķiet, ka varbūt tiešām tu nepareizi domā. Mēs kopā strādājam, un beigās viņš paziņo – zini, tas ir sūds. Tas ir kā spļāviens dvēselē. Tāda sajūta, ka aktieris tevi nodod.
Tev tā ir gadījies?
Jā. Es nestāstīšu par tiem gadījumiem, taču ir bijis. Tev ir kamols kaklā, tu izej no teātra un domā, ko darīt – vai iet un iznīcināt to aktieri vai būt pāri tām problēmām, norīt to visu un iet tālāk. Dažreiz ir tāds stress un naids pret aktieriem.
Kā tu tiec ar to galā? Kā tu ar to cīnies?
Es pats ar sevi cīnos. Es nevaru nodarīt pāri aktierim. Ja viņš man nodara pāri, es nevaru sist viņam pretī. Tas ir nožēlojami. Varbūt vajadzētu to darīt un jācīnās. Kāpēc es padodos? Es neesmu no tiem tipiem, kuri sit pretī, tad es pats no tā ciešu, bet nekas, varbūt ar laiku iemācīšos, pratīšu sevi aizstāvēt.
Es to noriju, eju atpakaļ uz mēģinājumu un cenšos šo problēmu izrunāt. Vienmēr pasaku: ja jums kaut kas nepatīk, jūs varat atteikties no izrādes. Es nevienu nepiespiežu. Neviens vēl nav atteicies. Varbūt ir reizes, kad es kļūdos, taču man nepatīk, kā aktieris man to pasaka, jo tas ir tas sāpīgākais. Kad rada izrādi, tas ir intīms process, un pēkšņi šajā intīmajā procesā viens atļaujas pasmieties vai nenoticēt tam, ko mēs darām. Iedomājies, tas ir tāpat kā – drausmīgi stulbs salīdzinājums –, ja tu skūpsties ar meiteni un viņa tev netic, netic tam, ko tu dari, viņai tas šķiet sūds, ko mēs darām. Nu kā, paga, mēs taču... kaut kā tas ir... aizvainojoši. Viņa saka – tas ir stulbi. Tu to uztver ļoti personiski.