Romānā Vārdiem nebija vietas (Dienas grāmata, 2015) cita starpā aprakstītas dažas epizodes iz pirmās latviešu mākslas filmas Kur patiesība? jeb Vu iz emes? (1913) uzņemšanas procesa. Kaut arī aktieri lielākoties bija latvieši un filma tika uzņemta Ventspilī un Rīgā, ar Latviju tai nebija ne mazākā sakara – tās darbība notiek vārdā nenosauktā pilsētā, kas, noprotams, varētu atrasties kādā no Krievijas vidienes guberņām, galvenie varoņi ir ebreju tautības, epizodēs pazibinās dažs krievs, bet neviena latvieša. (No https://berelis.wordpress.com/) Piekto gadu zina daudzi, savukārt 1913. gads reti kuram ar ko saistās. Guntis Berelis Latvijas romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts rāda to laiku riebekli vai arī katru no mums, kurā riebeklis mīt.
Skaidrs, ka liela daļa "klasikas" Eiropā tapusi kā pasūtījuma darbi. Līdz šim neesmu pamanījusi, vai kādam no tiem, kas strādā pie romānu sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts, ir pavaicāts, kā tas ir šodien – rakstīt pēc pasūtījuma.
Drīzāk to var nosaukt par reakciju uz piedāvājumu, nevis pasūtījumu. Pavisam vienkārši – Gundega Repše atsūtīja ziņu, redz, ir tāda doma par grāmatu sēriju, vai gribi un spēj piedalīties, un man būtībā uzreiz smadzenēs vairākas vecas idejas saslēdzās kopā ar šo piedāvājumu. Zināju laikposmu, par kuru gribu rakstīt, acu priekšā nozibinājās bezmaz taustāmas un saožamas bildes, zināju, ka galvenais varonis būs kārtīgs maitasgabals. Sižets, protams, turpmāko divu gadu laikā ne reizi vien mainījās, bet sākotnējais priekšstats... varbūt drīzāk izjūta – tā bija noteicošā.
Tas nozīmē, ka tu būtu ko tādu rakstījis tik un tā?
Nudien nezinu. Romāns – tie tomēr ir vairāki kopā esamības gadi, un man nav nemaz tik viegli izšķirties – tā, tagad divi vai pieci turpmākie gadi tiks ielikti šajā pasākumā, kura gala iznākums ir galīgi neprognozējams. Ir nepieciešams inspirējošs grūdiens no malas – gluži tāpat kā rakstīšanas procesā brīžiem palīdz izdevējas niknie uzšņācieni un bliezieni, kad kārtējo reizi esmu nokavējis visus saprātīgos un apsolītos termiņus.
Bet par to "tik un tā" rakstīšanu – jau stipri ilgi prāts nesās uz kādu vēsturisku materiālu. Varbūt tas būtu bijis no Ziemeļu kara laikiem, kad arī Latvijas teritorija bija stipri tukša, varbūt no hernhūtiešu aizlieguma laikiem, bet, taisnību sakot, par XX gadsimta sākumu gan neko daudz nedomāju. Jo tālāki laiki, jo vēstures metafora sanāk iespaidīgāka, tāpēc ka netraucē visiem pārāk labi zināmās reālās detaļas.
Viena no izjūtām, kas man nelika mieru, bija savulaik Friča Dziesmas stāstītais – viņam tobrīd bija 97 gadi – par to, ko viņš puikas gados Pirmā pasaules kara laikā pieredzējis Kurzemē. Bija bezmaz mistēriska sajūta – iedomājies, Pirmais pasaules karš man ir bezgala tāls un gluži vai mītisks jēdziens, bet man pretī sēž cilvēks, kurš mierīgi stāsta, ko pats savām acīm skatījis šajos mītiskajos aizlaikos. To tukšās zemes sajūtu, par ko stāstīja Fricis Dziesma, es gribēju pārnest uz vēl senākiem laikiem, bet, redz, sanāca, ka tomēr ķēros pie XX gadsimta sākuma. Tā tiešām bija lielākā tautas staigāšana Latvijas vēsturē, kad no Kurzemes aizgāja ap 700 000 cilvēku, lauki palika tukši. Un vispār: 1913.–1915. gads ir jokains baltais plankums, melnais caurums, bezlaiks, kam vēsturnieki met līkumu. Pareizāk sakot, fakti ir zināmi ar visiem statistikas datiem, tie arī tiek reproducēti, bet atšķirībā, piemēram, no 1905. gada šo posmu parasti atstāj mierā, stāstu par vēsturi atsākot ar brīdi, kad dibinājās latviešu strēlnieku bataljoni. Taču īstenībā ap 1913. gadu dzīve gāja uz augšu, kā es pēcvārdā rakstu – paradīze zemes virsū vēl nebija iestājusies, bet uzlecošajai saulei zelta maliņu jau varēja saskatīt.
Vēsture jau nav fakti, bet gan stāsti un metaforas. Piektā gada buntošanās – tur ir gan stāsti, gan metaforas, kas bijušas derīgas jebkuras krāsas ideoloģijai. Tomēr es, gluži pretēji, izšķīros par laiku, kas nav kļuvis par ikdienā lietojamu metaforu. Par bezlaiku, kas īstenībā nemaz nebija bezlaiks.
Nu, un pats staigātājs, kam tu vedini līdzi? Tu uzreiz zināji, kāds viņš…
Nuja, zināju, ka būs maitasgabals un ka šitādi maitasgabali ilgi nedrīkst dzīvot.
Kāpēc tieši maitasgabals?
Kad es esmu par labiem cilvēkiem rakstījis? Ka viņš beigās būs pagalam, bija skaidrs, bet sākumā iecere bija pavisam citāda. Viņš nerunā tāpēc, ka viņam pagātnē ir kāds baigs grēks, un viņam ir tāds mistērisks vajātājs, kas viņu visu laiku trenc no vienas vietas atkal uz citu. Romāns bija iecerēts divās balsīs, ka viens ir Tušs un otrs – vajātājs, kas varbūt ir tikai viņa iedomas, un viņš visu laiku iet Tušam pa pēdām un dokumentē, ko viņš ir darījis; bet tas jau sākumā atbira, vienkārši vairs neredzēju tam jēgu, jo bija pārāk skaidrs, kam gala iznākumā jāsanāk. Līdzko kļūst skaidrs, ko es gribu dabūt gatavu, man vairs nav interesanti, bet par pašreizējo variantu – zini, romāns jau tika rediģēts, bet es vēl gudroju, ko pielikt klāt un ko izmest laukā, jo nudien nesapratu, kas tas ir, kas man sanācis.
Es teiktu, ka teksts ir nospriegots, paradoksāls vairākās nozīmēs. Toskait arī Tušs ir paradoksāls: nerunā, nicina vārdus, bet ir balss – stāstnieka balss –, kas nāk līdzi un skaidro, ko viņš domā, baismīgi detalizēti, sīki, visvisādi. Efektu samani, jūti, ka nav īsti loģiski, un jau pēc tam domā, kas tur īsti ir.
Nujā, bez vārdiem izdomāt nevar. Katrs cilvēks, kurš raksta, vienmēr domā – kā tas vispār ir, ka es saprotu, ko tu man jautāji. Un ko tu sadzirdi, kad es atbildu uz tavu jautājumu? Un ko tu izlasīji tajā grāmatā, ko es par to domāju, un ko domās vēl citi, es ceru, kaut daži simti lasītāju?
Tas ir vienkārši vēl viens romāna slānis, bet nekas tur nav galvenais, tādu slāņu ir kārtu kārtām. Tas pats ķinis arī – Tušs negrib runāt, viņš ierauga, kā kino tiek taisīts, tajā laikā tur vārdu nav, un runāšana kinematogrāfā tajā laikā visiem likās nederīga padarīšana. Tā nemaz nedrīkst būt, ka filmā runā, tad kino zaudēs visu izteiksmības spēku. Nujā, un otrais slānis ir kino, kur sākumā ir stulba melodrāma, bet beigās tas pats melodrāmas autors Ponzius noķer kaifu līķu laukā. Ja grib, var teoretizēt par mākslu un no kā māksla rodas. Kā tad – no mēsliem un līķiem. Bezgala grūti uzrakstīt jēdzīgu gabalu bez līķiem, bet to visi zina, sākot jau ar Homēru.
Vēl par stāstījuma tempu. Teksts nospriegojas tāpēc, ka tev tur šis tas notiek šausmīgi ātri; reālajā laikā – sekunde, kamēr tev sekundei vesela lappuse.
Nē, tas ir intuitīvi. Tu droši vien domā to brīdi, kad Tušs uzblieza pa pakausi vācietim?
Arī kad kazaks viņam nāk virsū ar pīķi.
Ā, jā. To es pilnīgi jutu, ka to mirkli vajag pastiept garāku, sīki un smalki aprakstīt, jo tas ir svarīgs. Ja es pateikšu, ka kazaks viņam ar pīķi tikai noskrāpēja ribas, neviens nesapratīs – a ko tad viņš pārstāja runāt? "Nu un tad, ja drusku ribas saskrāpētas? A es vakar pa purnu dabūju uz ielas. Bet es tak turpinu runāt!"
Arī tad, kad viņš ir pie tiem sievišķiem gūstā. Ko tu te dari ar laiku? It kā Tušs pats īsti nesaprot, cik ilgs laiks pagājis, bet arī pats stāstījums diktē laika izjūtu.
Tur vēl viena cita lieta, es negribu, ka to grāmatu kāds tā uztvertu, bet tas ir viens no variantiem. Atceries, kad viņš iekūlās tajā mežā, sāka maldīties…
Tas arī vilkās ļoti ilgi…
Jā, pēc tam purvā, miglā, netika nekādi ārā, un tad, kad viņš iznāca ārā, viņš nokļuva pie tām dullajām bābām, jau citā pasaulē. Sākās kas pilnīgi cits.
Viņš nonāca pavisam kur citur, nekā bija iedomājies.
Sākās kaut kas cits, un es gribēju pāreju no foršās, racionālās pasaules, kur viņš ir kinošņiku melnstrādnieks, lai tālāk viņš nonāk kaut kādā pilnīgā murgu pasaulē. Tad viss aiziet kā murgs. Dullās bābas ir murgs, un karš arī ir murgs. Tāpēc es arī beigās izmetu ārā visus gadskaitļus, jo sapratu, ka normāls cilvēks nevar zināt, viņš pat neatceras, ka Pasaules karš ir sācies četrpadsmitajā gadā, nemaz nerunājot par to, ka tieši piecpadsmitā gada vasarā bija lielā bēgšana vai ka Nāves sala bija sešpadsmitajā gadā. Protams, to neviens neatceras, tāpēc man sākumā likās, ka vajag pielikt piesaisti laikam, bet tajā murgu pasaulē vienkārši piesaistes laikam nav, tur viss samaisās putrā, un tāpēc tur ir vēl tas, par ko mēs ar redaktori Daci Sparāni gudrojām, – pārrāvumi laikā. Ja es tos būtu aizpildījis ar laikmeta bildēm, tā būtu ilustrācija vēsturiskiem notikumiem, nevis romāns.
Un kur tu ņēmi filmu?
Filma ir Rīgas Kinomuzejā, un Ventspils muzeja vadošais pētnieks vēsturnieks Armands Vijups man ļoti daudz ar faktiem palīdzēja. Tur man vismaz bija atspēriena punkts, kur tālāk meklēt detaļas, jo skaidrs, ka pats romāns ir absolūti izdomāts. Māksla vispār jau savā būtībā ir samākslotība, bet, lai šī samākslotība nekristu acīs, ir nepieciešams, lai fons, kurā notiek darbība, būtu pilnīgi ticams. Un lai neviens urķis man nevarētu piekasīties: "Tas Berelis tak neko nejēdz, toreiz tā nevarēja būt, toreiz tā nevarēja runāt..." Te milzīga pateicība vienam no grāmatas redaktoriem Ventam Zvaigznem, kurš lasīja īpaši piekasīgi ne tikai faktu, bet arī leksikas ziņā.
Jā, es, starp citu, atradu vairākus galīgi nezināmus vārdus. Piemēram, "štofu" pirmo reizi dzirdēju.
Štofu? Tas man ir no vectēva, kurš dzimis 1906. gadā un polšu līdz mūža galam sauca par štofu. To es vēl kaut kur esmu lasījis, paga, vai Andreja Upīša Zeltā nebija? Man pat kaut kur bilde ir, šņabja pudele, virsū krieviski rakstīts, ka tas ir štofs. Ja runa bija par ūdeni vai pienu, mērvienība bija stops, bet, ja par šņabi, – sarunvalodā tikai un vienīgi štofs. Palasījos padsmito un divdesmito gadu sākuma grāmatas un avīzes un mēģināju panākt, lai leksika nebūtu vecišķa, lai tā neostu, teiksim, pēc Blaumaņa, tomēr lai laika elpa tur būtu iekšā un lai neparādītos vārdi, kas ir skaidri ieklīduši no mūsdienām. Viens man jautāja – paskaties, tu te raksti "klients", vai tad tajā laikā tādus vārdus lietoja! Bija "klients" tajā laikā, avīzēs bija!
"Porūzi" biju dzirdējusi, bet nevaru uzreiz pateikt, kas tas ir.
Porūzis ir kambarītis, pieliekamais kambaris, es esmu dzirdējis, ka tualeti arī tā sauca.
Un kas ir "ķomlaks"?
Nu, trauks. Vienkārši kaut kāds neliels podiņš. Es atceros, ka mani senči tādu lietoja. "Padod ķomlaku!"
Tavs redaktors Vents Zvaigzne grāmatas atklāšanā bilda, ka nupat jau esot vismaz divi viedokļi par tavu personāžu Tušu: izdzimtenis vai tomēr tāds, kas stāv ārpus labā un ļaunā.
Man ir pavisam cits viedoklis. Redzi, es drusciņ visu vulgarizēšu un vienkāršošu, bet, iedomājies, tev kaimiņos dzīvo sirsnīgs, labs cilvēks, godīgs meistars, un tad pēkšņi notiek kāds pasaules satricinājums, vai tas būtu Piektais gads vai karš, vai kaut kas tamlīdzīgs, un izrādās, ka šis sirsnīgais, foršais un labi pazīstamais cilvēks īstenībā ir īstens vurdalaks. Vēsture ir pilna ar tādiem gadījumiem, un ne jau tikai vēsture – tas viss turpinās jebkurā laikā un vietā. Galvā klikšķis, spunde vaļā, un cilvēka slēptā varmācība pēkšņi izlaužas ārā. Un mēs nevaram zināt, kurš spēj savaldīties un kuram pietiek ar klikšķi, lai agresija nāktu ārā. Saproti, Tušs jau nav nekāds briesmonis. Visi pret viņu izturas ar cieņu, tak labs un uzcītīgs amatnieks, nu labi, viņam neveicas ar sievietēm, bet katram vīrietim neveicas ar sievietēm. Varbūt viņš ir stipri aprobežots, viņam ir nosliece uz dedzināšanu, bet to es tāpat piešāvu, lai interesantāk būtu. Ir jau tā, ka uz ugunsgrēku cilvēki saskrien apkārt un skatās, muti iepletuši. Citādi viņš ir ļoti cienījams, varbūt tikai mazliet paklīdis sabiedrības loceklis.
Izskatās, tu esi pētījis, kā pareizi nodedzināt pili?
Tas ir rakstīts Piektā gada atmiņās. Starp citu, pirmoreiz ar Piekto gadu saskāros ļoti sen. Biju divdesmitgadnieks un vienkārši meklēju dažu attālu radagabalu senčus. Padomju laikā iznāca Latvijas revolucionāro cīnītāju piemiņas grāmata vairākos sējumos, un tās grāmatas ir pilnas ar atmiņām, un atmiņas ir ellīgi aizraujošas, labi, ka tādas kāds laikus savāca. Jau tad biju satriekts, ka revolucionāri rīkojušies kā visīstākie bandīti, un kā tas var būt, un kāpēc Krievijas impērija pēc tam tik maigi ar viņiem apgājās? Pilis tika nodedzinātas, viņi vēl cits citu galēja, cits citu laupīja! Bet no tā ir uztaisīta skaista, visiem ērta metafora. Nuja, un man Piektā gada tēma vienkārši no tā laika sēdēja iekšā un tāpēc varbūt arī Tuša atmiņās parādījās.
Tas jau ir vēl viens slānis – ka vēsturē daudz kas mēdz notikt atkal un atkal. Tuša grāmatā visas runas, ka mēs taču tagad esam jaunajā, modernajā XX gadsimtā, ir tās pašas, kuras ļoti labi dzirdējām XXI gadsimta sākumā, ka viss ir brīnišķīgi, jauns un skaists. Kolīdz mainās noteikumi, iekārtas, izlien kāre pamēģināt, iztaustīt robežas, ko un ciktāl tev ļaus. Tādā ziņā tava grāmata ietrāpījusi laikā. Jūsu ielā esot uzradies šķūnīšu dedzinātājs. Kad sāki rakstīt? Pirms Ukrainas?
Pa īstam ķēros klāt pirms diviem gadiem jūnijā, bet pirms tam es vēl daudz lasīju un ķēpājos kaut kādos melnrakstos.
Kāpēc Tušs saucas Tušs?
Nezinu, sākumā saucās citādi.
Rūdolfs viņš ir, ja?
Jā, Rūdolfs. Kāpēc Rūdolfs – arī nezinu. Nezinu, kāpēc rakstnieki izvēlas tādus un ne citādus vārdus. Ja viņš būtu Jānis Bērziņš, būtu sūdīgāk, bet Rūdolfs Jāņa dēls/ Janovičs Tušs – tas ir kaut kas cits. Redzi, to es pats nezināju, bet kāda lasītāja izvirzīja versiju, ka Tušs esot atvasināts krievu "шут" (āksts), un varbūt kaut kur prāta dziļumos alūzija nostrādā. Varbūt atkal, kā Gundega Repše raksta, – tušs, tuša. Mūzika, fanfara. Apzināti šis vārds tiešām nav izvēlēts. Vienkārši vienā mirklī man bija skaidrs, ka viņš var būt tikai Tušs un tikai Rūdolfs.
Kā vispār vienā cilvēkā var sadabūt kopā to, ka labi zini literatūras teoriju un pats vari rakstīt? Rets gadījums.
Teorija ir nevis literatūras virsbūve, bet atsevišķs žanrs, kā domāt par literatūru.
Bet tu zini, ka par literatūru var domāt visvisādi. Tad, kad tu pats raksti, tu nosliecies par labu formātam, kas, tavuprāt, ir jēdzīgākais, vai arī teksts nāk pats, lai kāds?
Zini, kad ir pabeigts, vismaz puslīdz iet uz beigām, esmu sajutis, kāda ir romāna struktūra. Jo no sākuma es to nejūtu, un, iespējams, lasītājs arī nejūt. Un tad es pēkšņi saprotu, ka kaut kas nav kārtībā ar to ratu, kas visu laiku ripo uz priekšu un pēkšņi vienā mirklī saklemmējas. Tāpēc no grāmatas izlidoja būtībā jau sarakstīta gara epizode, kurā vācu kuģi apšauda Ventspili pašā kara sākumā. Tas, kā viņi apšaudīja Liepāju, ir visiem zināms un aprakstīts, bet arī Ventspilī daži šāviņi nokrita un laikam pat kādi cilvēki bija pagalam. Bet tad, kad viss lipinājās kopā, es vienkārši sapratu, ka tas ir lieki. Starp citu, teorijas zināšanas rakstīšanā nozīmē daudz, daudz mazāk nekā pāris stundu ar labu redaktoru.
Bet tu esi gatavs rakstīt grāmatu par to, kā vajag rakstīt?
Redzi, mani ir nokaitinājušas visas tās grāmatas, kā uzrakstīt ģeniālu romānu, kā uzrakstīt romānu 30 dienās. Man pašlaik kompī tādas ir vismaz simt četrdesmit.
Un tu domā, ka to visu var iedabūt vienā grāmatā?
Neviens rakstnieks nezina, kā vajag rakstīt. Bet, kad viņš uzraksta, viņam pielec: "Velns, nemaz tik sūdīgi nav sanācis." Taču, iespējams, viņš maldās. Ir cilvēki, kas gaida, ka eksperts pateiks, saliks ābolīšus, un tad viņš lepni paslies galvu un pateiks: ko tāds tā sauktais eksperts vispār jēdz. Nav tā, ir šitā un šitā.
Tāpēc es saku – cerams, ka viņi domā un pasaka, kāpēc nav tā, kā saka eksperts. Lai parunā ar Tušu.