Festivāls Rīga Jūrmala dienas koncertu sērijā turpina iepazīstināt klausītājus ar interesantākajiem jaunajiem mūziķiem, kuri ir aktīvā apritē pasaulē, taču Latvijā līdz šim nav uzstājušies. Dinamiskais franču čellists Edgars Moro svētdien, 1. septembrī, plkst. 14 Lielajā ģildē spēlēs Johana Sebastiāna Baha Pirmo, Trešo un Sesto svītu čellam. 25 gadus vecais mākslinieks ir Čaikovska un Rostropoviča konkursu laureāts, kurš ir sevi pierādījis daudzveidīgā kamermūzikas un koncertžanra repertuārā.
Kritiķi augstu vērtē Edgara Moro albumus, kurus izdod ierakstu kompānija Erato/Warner Classics. Čellista skatuves partneru vidū ir bijuši diriģenti Kšištofs Pendereckis, Valerijs Gergijevs un Gustavo Dudamels, vijolnieki Gidons Krēmers un Reno Kapisons, pianisti Andrāšs Šifs, Marta Argeriha, Hatja Buniatišvili un Nikolass Angeličs, altists Jurijs Bašmets un daudzi citi prominenti mūziķi.
Augusta sākumā Edgars Moro muzicēja Zalcburgas festivālā, kur arī sniedza interviju KDi.
Jums ir 25 gadi, un jūs jau labu laiku uzstājaties labākajos festivālos un koncertzālēs ar spilgtākajiem partneriem un diriģentiem. Vai jūs to uztverat kā kaut ko pašsaprotamu vai tomēr unikālu?
Apzinos, ka šī nav normāla dzīve, taču jūtos laimīgs. Es tā dzīvoju no 17 gadu vecuma. Tas nozīmē, ka pēdējie astoņi gadi ir pagājuši ļoti intensīvā režīmā. Man ir paveicies.
Kas nodrošināja pamatīgāko grūdienu jūsu karjerā?
Otrā vieta, ko izcīnīju 2011. gada Čaikovska konkursā. Tas bija manas karjeras sākums. Es labi sevi parādīju konkursā. Satiku mūzikas industrijas pārstāvjus, izveidojās kontakti. Pirms konkursa es biju students, pēc konkursa – profesionālis. Es kļuvu par mūziķi. Tā bija pāreja citā līmenī. Tagad es izdzīvoju savu sapni, kopš agras bērnības gribēju spēlēt čellu un sniegt daudz koncertu visā pasaulē.
Vai tiešām bijāt pārliecināts, ka gribat spēlēt čellu, nevis dzenāt bumbu futbola laukumā?
Es ļoti slikti spēlēju futbolu! Kad man bija četri gadi, es ar tēvu gāju pa ielu Parīzē un ieraudzīju, ka antikvariātā meitene spēlē interesantu instrumentu – čellu. Teicu tēvam – es arī tā gribu. Mēs iegājām veikalā, tēvs pierakstīja meitenes čella spēles pasniedzēja tālruņa numuru. No vecāku puses absolūti nebija nekāda spiediena, viņi nav mūziķi, tā bija mana izvēle. Man bija labi pasniedzēji un nedaudz talanta. Viss notika dabiski. Sāku apgūt čella spēli četru gadu vecumā. Kad man bija septiņi, es skaidri zināju, ka būšu mūziķis.
Vai atceraties, kas toreiz antikvariātā piesaistīja jūsu uzmanību – čella skaņa, forma, varbūt meitene, kura to spēlēja?
Tas bija sen, un es vairs neatceros to ainu, neatceros, ko jutu tajā mirklī. Man par to stāstīja vecāki. Protams, es to uztvēru bērna acīm. Kad sāku izrādīt interesi par mūziku, vecāki mani veda uz vijoļspēles un klavierspēles nodarbībām, lai pārliecinātos, ka es izvēlēšos pareizo instrumentu. Es biju nelokāms – tikai čells. Paralēli desmit gadu studēju klavierspēli, taču čells no pašiem pirmsākumiem ir mana lielākā kaislība.
Vai mācību procesā saskārāties ar kādām grūtībām? Vai bija krīzes brīži?
Nē, viss notika viegli, bez cīņas ar instrumentu un sevi pašu. Man nebija šaubu periodu. Varbūt tas ir liktenis. Pie sava pirmā pasniedzēja Karlosa Berisa mācījos piecus gadus – no četru līdz deviņu gadu vecumam. Viņš bija tas cilvēks, ar kuru toreiz iepazināmies antikvariātā. Karloss Beriss ir lielisks skolotājs – viņam bija daudz pacietības strādāt ar mani, pavisam mazu zēnu. Viņš man iedvesa mīlestību pret mūziku.
Pašlaik es sniedzu vairāk nekā simt koncertu gadā. Tagad esam Zalcburgā, pirms divām dienām biju Sentropēzā, pirms četrām dienām – Korejā, pirms tam – Lielbritānijā un ASV. Tāpēc dažreiz man vajag atslēgties un nedomāt par mūziku.
Kuri čellisti jūs visvairāk iedvesmo? No kuriem mūziķiem varat mācīties?
Ja esi profesionālis un daudz uzstājies, tev pašam ir spēcīgas mākslinieciskas idejas. Bez tām nevar. Bērnībā un jaunībā man bija iemīļotākie čellisti, kuru daiļrade mani ietekmēja. Taču pašreiz mani vairāk iedvesmo vijolnieki, pianisti, diriģenti un citi mūziķi, ar kuriem sadarbojos. Mēs diskutējam, spēlējam kamermūziku un koncertžanra darbus. Es no viņiem mācos. Man negadās bieži kāpt uz vienas skatuves ar citiem čellistiem. Pirms diviem gadiem Parīzē atskaņojām Antonio Vivaldi Koncertu diviem čelliem kopā ar izcilo Jojo Ma. Esmu uzstājies kopā ar brīnišķīgajiem čellistiem Gotjē Kapisonu un Danielu Milleru-Šotu.
Pirms dažām nedēļām man bija laime muzicēt kopā ar pianisti Martu Argerihu viņas festivālā Hamburgā. Mēs spēlējām Mendelszonu. Tā bija ceturtā vai piektā reize, kad uzstājāmies kopā. Kad esmu ar viņu uz vienas skatuves, es mācos! Marta Argeriha ir ģēnijs. Es mācos, kad uzstājos diriģentu Valerija Gergijeva un Gustavo Dudamela vadībā. Tā es uzzinu daudz jauna gan par savu, gan par citiem instrumentiem. Diriģenti iedvesmo domāt par mūziku pavisam citā veidā, ne tā, kā esmu pieradis līdz šim.
Jūsu kalendārā ir gan kamermūzikas vakari, gan koncerti ar simfonisko orķestri. Kas sniedz lielāko gandarījumu?
Esmu laimīgs, ka varu daudz ceļot un sniegt daudz dažādu koncertu. Man ir būtiski, ka varu izpausties daudzpusīgi. Pirms piecdesmit sešdesmit gadiem čellisti galvenokārt spēlēja tikai lielākos čellkoncertus – Dvoržāku, Šūmani, Šostakoviču. Man nav aizraujoši spēlēt trīs lieldarbus gadā, pat ja varu tos atkārtot simt reižu. Mans raksturs pieprasa visplašāko spektru. Es rodu enerģiju mūzikas daudzveidībā. Mani interesē dažāda kalibra opusi. Pēdējos mēnešos bieži uzstājos ar simfonisko orķestri, tagad man ir kameransambļa koncertu sērija festivālos. Būs arī koncerti duetā ar klavierēm un solokoncerti. Man patīk šādi viļņi, tie sniedz gandarījumu.
Kāds, jūsuprāt, ir laba kamermūzikas koncerta noslēpums?
Visu nosaka mūziķu spēja sadzirdēt citam citu. Kamermūzikas skaistums slēpjas dabiskā sapratnē, kas rodas skatuves partneru vidū. Mūzikā ir tāpat kā ģimenē. Dažreiz attiecības neizdodas izveidot. Tā var gadīties – labiem māksliniekiem nesanāk saspēlēties. Viņi var ilgstoši mēģināt, bet rezultāta nav. Man ir prieks uzstāties ar lieliskiem kolēģiem. Mūs vieno idejas, taču sapratnes pamatā ir dzirde. Ja mūziķi dzird cits citu, kopā viņi var paveikt neticamas lietas. Ja diriģents koncertā mani dzird un saprot, spēlēt ir tik viegli!
Vai uz skatuves vienmēr jūtaties ērti un pārliecinoši?
Uznāciens uz skatuves ir dīvains rituāls. Cilvēki sāk aplaudēt, kaut gan vēl nav tevi dzirdējuši. Tu vēl neesi nospēlējis nevienu noti. Tas ir interesanti – kāpēc koncertā mūziķi spēlē citādi nekā mēģinājumā? Kāpēc viens un tas pats opuss skan pavisam atšķirīgi? Tāpēc, ka mākslinieku uz skatuves pārņem… franču valodā mēs sakām trac. Lampu drudzis. Tā ir situācija, kurā mūziķis piedzīvo stresu, uztraukumu un adrenalīna pieplūdi. Tas arī palīdz iegremdēties mūzikā.
Solokoncertā Rīgā atskaņosiet trīs Johana Sebastiāna Baha svītas čellam. Vai vienatnē uz skatuves jūtaties brīvāk, nekā, teiksim, muzicējot kameransamblī?
95 procenti no maniem koncertiem ir sadarbības programmas ar citiem mūziķiem. Katru sezonu es cenšos ieplānot divus trīs solokoncertus, kuros spēlēju Baha svītas. Šie skaņdarbi ir čellistu Bībele. Tas ir mūsu repertuāra kodols, mūsu instrumenta balsts un pirmsākums. No Baha svītām viss ir sācies. Kad spēlēju Bahu solo, jūtu, ka beidzot atrodu sevi. Es redzu sevi šajā mūzikā. Tā sniedz pārdzimšanas sajūtu. Koncertā esmu kopā ar komponistu un klausītājiem – vairs nav nekā. Turklāt Bahs čellistam sniedz absolūtu brīvību, un katru reizi svītas skan pavisam citādi. Katru reizi es tās atklāju no jauna. Notiek skaista evolūcija, pirmām kārtām – manī pašā.
Studiju gados es ļoti daudz spēlēju Bahu – visu laiku, kamēr mācījos, ar visiem pedagogiem, kuri man ir bijuši. Solokoncerti ar šādu programmu man pašam ir ļoti īpaši, jo es tos nesniedzu bieži. Piemēram, šajā sezonā – tikai Rīgā un divas reizes Japānā. Tas ir atsvaidzinājuma brīdis. Man ir tik patīkami atgriezties pie Baha pēc Dvoržāka, Šūmaņa, Mendelszona, Šostakoviča un Prokofjeva. Tikai es, čells, klausītāji, koncertzāle, tās akustika – un Bahs. Tā ir gandrīz kā psihoterapija. Tu atgriezies pie pirmavota un koncentrējies.
Par ko jūs domājat, spēlējot Baha svītas? Vai tā drīzāk ir meditācija?
Es nedomāju pārāk daudz. Es ļoti labi pārzinu svītu tekstu – tas ir dziļi manī iekšā. Es ilgstoši studēju šīs partitūras. Vecumā no astoņiem līdz astoņpadsmit gadiem es spēlēju Baha svītas katru dienu. Desmit gadu! Tāpēc pašlaik man tas ir kaut kas starp meditāciju un ļaušanos mākslinieciskai intuīcijai. Šī ir ļoti intuitīva mūzika, tāpēc katra solista interpretācijā skan citādi. Kad spēlēju Bahu, es spēju atbrīvoties un katru reizi cenšos atklāt kādu jaunu šķautni. Šī ir ļoti polifoniska mūzika, kurā ir tik daudz balsu.
Jūs spēlējat Dāvida Teklera 1711. gadā darināto čellu. Kā jūs raksturotu savas attiecības ar instrumentu?
Šis čells manā rīcībā ir desmit gadu, esmu ar to ļoti apmierināts. Man tas ir labākais instruments, kādu spēju iedomāties. Tam ir skaists, piesātināts skanējums zemajā reģistrā un dzidrs skanējums augšējā reģistrā. Šis instruments apvieno sevī labāko, kas ir Stradivāri un Montanjānas čellam.
Instruments ir mans labākais draugs. Es ar to pavadu visu savu laiku. Esmu tuvāks ar čellu nekā ar savu draudzeni un ģimeni. Pat tagad, šīs intervijas laikā, tas mani gaida viesnīcas istabā. Es ar to nesarunājos, tās tomēr nav attiecības kā cilvēkam ar cilvēku. Taču čells ir kļuvis par daļu no manis, par manu pagarinājumu.
Vai mēdzat būt dusmīgs uz čellu, ja koncertā kaut kas neizdodas?
Tas nav iespējams, jo koncertos man viss izdodas! Visi mani koncerti ir labi. Cita lieta, ka man ir daudz pārbraucienu un pārlidojumu, mainās pilsētas, valstis, kontinenti un klimats. Čells ir jutīgs instruments, tas reaģē uz laikapstākļu maiņu. Koks ir dzīvs, elpojošs materiāls. To ietekmē gaisa temperatūra un mitrums, aukstumā un karstumā instruments uzvedas dažādi.
Dažreiz jūtu, ka čells ir apslimis, citreiz es nejūtos pārāk labi. Katrā situācijā mums ir jāparāda sevi no vislabākās puses. Mēs cenšamies izdarīt visu, kas no mums ir atkarīgs.
Vai koncertceļojumos ir bijuši kādi atgadījumi ar instrumentu?
Nē, nekas tāds nav pieredzēts. Lidmašīnā čells vienmēr ir blakuskrēslā. Taču reiz Venecuēlā muitnieki lidostā izrādīja par to pastiprinātu interesi un gribēja ieskrāpēt čella virsmā. Dienvidamerikā koka konstrukcijās tiek pārvests kokaīns un tās tiek stingri pārbaudītas. Es biju laimīgs, ka muitas darbinieki izturējās ar sapratni un manu čellu netraumēja.
Kā mūzika kopumā ir bagātinājusi jūsu dzīvi?
Man tā ir palīdzējusi attīstīt sesto prātu. Esmu audzis ar mūziku, es varēju daudz ko saprast ne tikai par kultūru un mākslu, bet arī par dzīvi. Varēju trenēt savu jūtīgumu un intuīciju.
Priecājos, ka man ir iespēja spēlēt visu laiku skaistāko mūziku – ģēniju darbus. Mēs esam tikai interpreti, mēs neesam radītāji. Izpildītājiem ir svarīgi būt pazemīgiem un kalpot mūzikai, lai nodrošinātu saikni starp komponistu un klausītājiem. Nav tik būtiski, vai tas ir baroks, romantisms, klasicisms, laikmetīgā mūzika vai džezs. Mums ir jābūt atvērtiem. Dažreiz pēc koncerta klausītāji man saka: "Paldies, jūs padarījāt mani laimīgu." Tas ir dāsnākais kompliments, ko mūziķis var saņemt.