Semjons Haņins, viņš arī Aleksandrs Zapoļs, ir dzejnieks, viens no četriem multimediālās tekstgrupas Orbīta dalībniekiem. Tikko Orbīta savā jaunajā grāmatu sērijā Orbītas bibliotēka izdevusi Semjona Haņina dzejoļu grāmatu ne tā, ko latviešu valodā pārcēlis Ilmārs Zvirgzds. Pavisam nesen, 2017. gadā, tie paši dzejoļi, taču citu trīspadsmit atdzejotāju tulkojumā tika izdoti Neputna prestižajā samta sērijā. Kad Semjonam Haņinam tika piedāvāts sastādīt izlasi šai sērijai, viņš domājis, ka tas ir joks, jo līdz tam sērijā bija iznākušas dzejas pīlāru Viljama Šekspīra, Volta Vitmena, Viljama Batlera Jeitsa, E. E. Kamingsa, Žaka Prevēra, Rainera Marijas Rilkes, Josifa Brodska un citu autoru grāmatas, savukārt no pašmāju dzejas metriem šajā ciklā izdota Jāņa Rokpeļņa izlase.
Semjons Haņins arī atdzejo latviešu dzeju krievu valodā, ir izdomājis futūristisku trīsdimensionālu tekstu radīšanas koncepciju, ko ikviens var izmēģināt vietnē Poe3D. Savas dzejas lasījumu performancēs viņš sadarbojas ar mūziķiem no visas pasaules. Purvīša balvai 2019 tika nominēta Orbītas grupas instalācija No kā rodas dzeja?, tajā bija izstādīts arī Aleksandra Zapoļa darbs Haosa organizācija. Savukārt laikmetīgās mākslas festivālā Survival Kit 10.1 šogad tika izstādīts Orbītas grupas darbs Dzejas notikums, kas notika aiz slēgtām durvīm, bet, tiklīdz skatītājs vēlējās nonākt dzejas lasījumā un pavēra durvis, lasījums katru reizi beidzās – tā tika apspēlēts stereotips, ka laikmetīgā māksla un literatūra savas neizprotamās dabas dēļ vienkāršam vērotājam nav pieejama.
Mēs ar Semjonu Haņinu tikāmies vietā, kur ir pieejamas Orbītas grāmatas angļu, itāļu u. c. valodās, – grāmatnīcā Robert’s Books, par kuru klīst nostāsts, ka grāmatas tur varot lasīt arī naktī.
Esi tikko atgriezies no Itālijas, kur Orbīta uzstājās ar performancēm.
Jā, pirms pāris gadiem Orbītai iznāca grāmata itāļu valodā, to pārtulkoja Masimo Mauricio, profesors Turīnā, talantīgs tulkotājs. Savukārt pagājušajā gadā iznāca mana grāmata itāļu valodā, tagad izdota arī Sergeja Timofejeva grāmata. Pagājušā gada oktobrī un novembrī es uzstājos visā Itālijā kopumā piecpadsmit pasākumos, daļu no tiem organizēja izdevniecība vai tulkotājs, dažiem pasākumiem es pats biju nodibinājis kontaktus ar cilvēkiem. Tā es gadījos Ankonā, manu lasījumu tur organizēja Luidži Soči, ļoti labs itāļu dzejnieks, poētiskas sērijas un festivāla La Punta della Lingua kurators. Festivāla nosaukums nozīmē "mēles gals" – runa ir par sajūtu, kad mēģini atcerēties piemirstu vārdu un tas tev ir mēles galā.
Šajā festivālā liela uzmanība tiek veltīta dažādām jaunām eksperimentālām dzejas un dzejas lasījumu formām. Es Luidži toreiz biju izstāstījis par Orbītu, un viņš mūs uzaicināja. Tur tika parādīts arī mans dzejas projekts ar programmētāju Aleksandru Jegunovu – trīsdimensionāla dzeja –, kas tika prezentēts Dzejas dienās pirms diviem gadiem. Es vadīju meistarklasi, bet ir arī platforma internetā, ar kuras palīdzību var rakstīt trīsdimensionālus tekstus, ko pēc tam var izdrukāt ar 3D printeri. Tie ir telpiski teksti, kā tādas telpiskas krustvārdu mīklas vai kaut kas tamlīdzīgs.
Šoreiz Itālijā Orbīta uzstājās ar savu jauno performanci Motopoiesis, kas bija festivāla Process atklāšanā un Survival Kit noslēgumā, tad mēs to aizvedām uz Ankonu. 11. jūlijā uzstājāmies ar to Tallinas ielas kvartāla Ceturtdiennālē, jūlija beigās rādīsim to festivālā Komēta Daugavgrīvas cietoksnī. Tā nav sastingusi performance, katru reizi daudzas lietas mainās, teksti mainās, un katru reizi mēs to pilnveidojam – vismaz ir cerība, ka tas notiek. Tā ir jauna pieeja, un pagaidām mēs vēl paši taustāmies.
Šogad festivālā Survival Kit izstādītais Orbītas darbs Dzejas notikums dažu labu skatītāju varēja nokaitināt.
(Smejas.) Tā kā tā ir bijusī Fizikas un matemātikas fakultāte, darbs ir tāds kvantu lasījums – nav notverams, vienmēr izslīd...
Piecpadsmit uzstāšanās Itālijā ir blīvs grafiks. Cik bieži tev vispār sanāk uzstāties?
Pagājušā gada septembrī sākās divarpus mēnešu lasījumi gandrīz bez pārtraukuma. Kad atbraucu no Itālijas, mēnesi tikai gulēju, jo vispār nebija spēka. Lasījumi bija ļoti atšķirīgi, daži bija ar mūziķiem: Pizā uzstājos ar lielisku pianisti, Triestē – ar japāņu kontrabasistu.
Es viņu uzaicināju uz Latviju, un mēs te esam uzstājušies jau divas reizes – festivālā Dzeja bez robežām. Viņa vārds ir Micugu Harada, viņš dzīvo Itālijā, jo tur ir studējis. Viņš ir džeza kontrabasists. No Japānas diez vai izdotos viņu ataicināt, bet no Itālijas viņš bija ar mieru atbraukt arī bez honorāra, jo viņam ļoti bija patikusi mūsu sadarbība. Man arī ļoti patika ar viņu uzstāties, un es teicu, ka mums vajadzētu to atkārtot. Viņš bija ar mieru, ja mēs varētu apmaksāt viņam ceļu, izmitināt un sameklēt Rīgā kontrabasu.
Jūs pirmo reizi satikāties tikai uz skatuves? Kas kļuva par pamatu jūsu tik veiksmīgajai saspēlei?
Pirmajā pasākuma daļā Itālijā viņš bija zālē starp skatītājiem un klausījās, kā es lasu dzeju, tas viņam radīja zināmu priekšstatu. Viņš klausās mani, es klausos viņu, un tā patiešām ir tāda džeza jam session improvizācija. Japāņu mūziķi izskatās ļoti tehniski, bet patiesībā iekšienē viņiem plosās kāds nepieradināts spēks – ar viņiem notiek sava veida going wild. Stunda ir ilgs laiks performancei, parasti tādas performances notiek ap 45 minūtēm, arī publika bez pārtraukuma jau sāk nogurt, toties mums pašiem uz skatuves, kad tā stunda jau iet uz beigām, sāk lauzties ārā kaut kādi htoniskie spēki, nokļūstam uz kaut kādas robežas, viss notiekošais tiešām nāk no iekšienes... Un tas laikam nav slikti!
Es runāju par iekšējo sajūtu, nezinu, kā to uztvēra zālē... lai gan Dmitrijs Kuzmins, kurš organizē festivālu, pēc tās uzstāšanās preses relīzē rakstīja par "paradoksālu un dēmonisku autora tēlu". Domāju, ka tas ir efekts, kas rodas no mūzikas un pārspriedzes, lai gan man pašam šķita, ka lasu diezgan mierīgi, bez īpašiem pārspīlējumiem.
Vai, tik daudz reižu lasot savus dzejoļus, tu tajos atklāj kaut ko jaunu?
Tulkojumos. Tā kā daži lasījumi Itālijā bija arī universitātēs, piemēram, Romā, kur ir rusistu pulciņš Circolo Russistico, un viņi strādā ar krievu un krievvalodīgo dzeju, viņi visai negaidīti sāka analizēt tulkojumus – es lasu dzejoli, un viņi iesaucas: "Pagaidi, pagaidi!" Un sāk analizēt. Atradās kaut kādas faktoloģiskas tulkotāja kļūdiņas, varbūt tas no rakstura, kurā jaušas zināma impulsivitāte, – ja esi kaut ko uzķēris, tas jau nostiprinās galvā, bet dažas lietas ir nostiprinājušās nepareizi. Tās, protams, vajadzētu noslīpēt un parediģēt, bet tas nepadara tulkojumu sliktu, Masimo ir ļoti talantīgs tulkotājs.
Vai tas arī ir iemesls, kāpēc Ilmārs Zvirgzds atdzejoja otro reizi tavus dzejoļus no iepriekšējās Neputna samta sērijas grāmatas?
Te ir mazliet cits stāsts. Viņa nodoms atšķīrās no citu atdzejotāju uzstādījuma, cik es saprotu un kā to redzu no savas perspektīvas. Samta sērijas grāmatā ir trīspadsmit tulkotāju, līdz ar to, pirmkārt, ir zināma atšķirība starp balsīm, otrkārt, visi šie atdzejojumi cenšas saglabāt formālo pusi. Bet Ilmārs Zvirgzds atsakās, piemēram, no atskaņām par labu lielākam vieglumam, lai dzejoļi būtu vieglāk lasāmi, vieglāk uztverami. Tā ir cita pieeja atdzejojumam, cita skola. Šādā aspektā tie ir pavisam atšķirīgi atdzejojumi. It kā vienādi teksta sastāva ziņā, lai gan šeit teksti ir citā kārtībā un blakus nav oriģināla.
Man pašam šķiet, ka var būt tā, ka salīdzināšana ar oriģinālu var traucēt uztvert atdzejoto tekstu kā pašpietiekamu veselumu, it kā tā būtu tikai reāla teksta ēna. Bet, kad oriģināla nav blakus, atdzejojumu var uztvert tiešāk, nepastarpināti un varbūt pat aizmirst par oriģinālu. Tas nebūtu slikti, jo labākais tulkojums ir tad, kad aizmirsti, ka tas ir atdzejojums, un lasi to kā aktuālu, interesantu, dzīvu.
Tas nenozīmē, ka samta sērijā manu dzejoļu tulkojumi nav dzīvi, tie ir absolūti brīnišķīgi, bet tas, ka blakus lapā ir oriģināls, it kā saka tev – salīdzini! It kā būtu tāds imperatīvs – salīdzini! Ja ir gan oriģināls, gan tulkojums, rodas kaut kāds teksts pa vidu, īpaši pie mums, kur ļoti daudz cilvēku zina krievu valodu, abas valodas, tāpēc tas vairs nav ne oriģināls, ne atdzejojums, bet jau apjomīgāks teksts, kaut kāda projekcija – ir tādas grāmatas, kuras atver, bet tur parādās tāda hologramma.
Tavu pēdējo divu grāmatu nosaukumi ir bet ne ar to un ne tā.
Šie abi nosaukumi principiāli atšķiras: bet ne ar to ir mans nosaukums, savukārt ne tā ir tulkotāja izdomāts nosaukums. Patiesībā tā ir pilnā mērā tulkotāja grāmata, jo to tulkot bija viņa iniciatīva. Protams, nosaukums atsaucas uz samta sērijas grāmatu. Ilmārs Šlāpins recenzijā par samta grāmatu lieliski uzrakstīja – diez vai es varētu pateikt labāk. Taču varu pateikt nedaudz citādi – ka nosaukumā bet ne ar to izteikts noliegums no vairākiem aspektiem, turklāt tas ir kaut kas pats par sevi netiešs un instrumentāls tajā pašā laikā. Bet ne ar to nav kaut kas tiešs – man liekas, ka mums ir ļoti daudz tiešu lietu, fasāžu, vāku, bet šis nosaukums ir kā tāda pieskare, un tā sajūta man ir būtiska, tāpēc gribējās to kaut kā nodot.
Ilmāra Zvirgzda grāmata ir provokatīva, tā veic kaut kādu pagrieziena funkciju, tajā ielikts daudz talanta, un grāmata uztaisīta pavisam citādi ikvienā nozīmē – atdzejojumi radīti personīgā sarakstē ar kādu viņam nozīmīgu cilvēku, un tas arī formāli ir citādi veikts tulkojums. Līdz ar to arī nosaukums ir divnozīmīgs, daudznozīmīgs, bet laikam jau pats svarīgākais, ka Zvirgzds gribēja pārtulkot "ne tā", bet kaut kā pa savam.
Man dažreiz arī kaut kas no latviešu dzejas aizķeras tik ļoti, ka nodomāju – krievu lasītājam tas noteikti ir vajadzīgs. Tā es atdzejoju krievu valodā, piemēram, Kārļa Vērdiņa un Krišjāņa Zeļģa dzeju, un viņiem iznāca grāmatas Maskavā. Jo viņu dzeja atšķiras no krievu dzejas, man liekas, ka tas ir kā sava veida dūriens krievu dzejai, kas daudzējādā ziņā ir daudz konservatīvāka, un verlibrs, lai gan ir iekarojis savu vietu, vēl joprojām tiek uzskatīts par kaut ko marginālu. Tādā veidā var vēlreiz iepotēt krievu dzejai vai vienkārši injicēt verlibru – tieši krievu valodā man patīk atdzejot verlibru, jo man šķiet, ka tas darbojas spēcīgāk nekā pašā latviešu dzejā, jo formas ziņā tāda dzeja tur vēl joprojām tiek uzskatīta par provokatīvu.
Jums bieži sanāk uzstāties Krievijā. Kāda ir Orbītas dzejnieku vieta Krievijas literatūras ainavā?
Kopā ar Orbītu uzstājāmies pirms gada vai diviem. Pirms tam es tur nebiju bijis astoņus gadus. Dažkārt pat esam atteikušies braukt uz Krieviju, jo mūsu performances ir tehniski sarežģītas un, ja tehnikas transportēšana netiek apmaksāta, mēs vienkārši nevaram uzstāties bez tehnikas, ir vajadzīgs kaut kāds finansiālais pamats.
Kāda situācija ir ar krievu literatūru Latvijā?
Kirils Kobrins tagad dzīvo Rīgā, Orbīta viņu ir izdevusi latviešu valodā Dena Dimiņa tulkojumā. Andrejs Ļevkins dzīvo Rīgā, Orbīta viņu ir izdevusi krievu valodā un latviešu – Gunta Bereļa tulkojumā. Mēs cenšamies atrast augsta līmeņa tulkotājus. Starp citu, es viņus satiku festivālā Dzeja bez robežām, kur bija daudz latviešu dzejnieku, daudz krievu dzejnieku, un es neredzu nekādu dalījumu starp viņiem. Droši vien televīzijas pasaulē eksistē kaut kāds dalījums, bet literatūras pasaulē es nekādu atšķirību nesaskatu.
Tavs Orbītas grupas biedrs Artūrs Punte intervijā izteicās, ka nav pārliecināts, vai viņam vispār ir krievu lasītājs. Kā ir ar tevi?
Es nezinu. Kā to pateikt? Kā pateikt, vai man ir latviešu, krievu, itāļu lasītājs?... Tas ir jāmonitorē, jāveic pētījums: kurš izlasījis, kurš vēl nav izlasījis un kāpēc, kurš līdz kurai lapaspusei izlasījis. (Smejas.)
Tu esi šīs jaunās Orbītas izdevumu sērijas koncepcijas autors.
Sērijas Orbītas bibliotēka koncepcija ir izdot laikmetīgajā Latvijas literatūras ainā jaunus darbus, principā sērija plānota latviešu valodā. Tā var būt dzeja vai proza, var būt kāds tulkojums – ir autori, kas latviski vēl nav tulkoti, kas man šķiet kā tādas lakūnas.
Sērijas koncepcija ir izdot to, kas ir interesanti – man un ne tikai man. No ārpuses visas grāmatas noformētas it kā vienādi, taču saturs var būt ļoti atšķirīgs – dzeja, proza, dzīvie autori, jau aizgājušie, tulkojumi... Galvenais, lai tas mums pašiem būtu interesanti.
Par Kikōnes dzejoļu krājuma izdošanu tika runāts jau vairāk nekā desmit gadu, un beidzot tieši Orbīta savā jaunajā sērijā to ir izdevusi.
Es biju Kikōnes recenzents Aicinājumā un kopš tā laika viņu atceros. Ir pilnīgi skaidrs, ka viņa darbiem jau sen vajadzēja būt izdotiem. Kāds laikam pat kaut ko mēģināja darīt lietas labā, taču tad uznāca krīze, tad vēl sazin kas atgadījās, un tā tas arī palika... Kad sāku domāt par sēriju, nolēmu, ka beidzot Kikōne ir jāizdod, cik ilgi to var turēt atvilktnē – ne jau manā, bet tādā pasaules atvilktnē.
Kad intervēju dzejnieku Jāni Rokpelni, viņš teica: ja dzejniekam nav ambīciju, viņš nekad neuzzinās sava talanta robežas. Vai tev ir kaut kādas ambīcijas, ko tu gribi izdarīt literatūrā?
Man ļoti patīk Rokpelnis, bet vārds "ambīcijas" nepatīk. Man šķiet, ka svarīgas ir nevis ambīcijas, bet kaut kādas nemanāmas, neredzamas lietas, un tas neiet kopā ar "ambīcijām". Man šķiet interesanti vilkt ārā nevis acīmredzamo – varbūt es mānu pats sevi, bet man ambiciozitāte – skaidrs, ka tiek runāts par radošajām ambīcijām, – ir radīt kaut ko, kas iedarbojas. Man ir svarīgi darīt kaut ko, kas var būt arī mazs, bet ir nozīmīgs, – un tās taču nevar būt ambīcijas. Tas var būt nevis kaut kas pavisam nemanāms, bet tieši kaut kas ļoti redzams, taču noformēt to...
Manā ideālajā bildē katrs teksts ir cits. Tas ir ideālajā variantā. Iespējams, ja tos saliek kopā, lasītājam tie veido kaut kādu veselumu, bet mans mērķis ir panākt, lai katrai sajūtai būtu cits vārdu krājums, cita forma... Godīgi sakot, man negribētos uzzināt sava talanta robežas. Tiklīdz tās uzzināsi, tā varbūt viss.
Kad tu sāki rakstīt dzejoļus, vai tev nešķita, ka dari kaut ko jaunu, citu, ko neviens vēl nav darījis, ka dari kaut ko pirmo reizi?
Nebija tādas sajūtas. Es to formulētu citādi – it kā līdzīga sajūta, bet patiesībā tā ir pavisam citāda sajūta – kad tu lasi, lasi, lasi un jūti, ka tajā visā kaut kā trūkst, un tad tu vari mēģināt šo elementu tur ienest. Sanāks vai nesanāks – tas ir cits jautājums.