Dziedātāja Aija Vītoliņa nedzīvo pēc iepriekš izplānotiem noteikumiem. Pat nav vajadzīgs, lai pati to atzītu, jo arī tā jau būtu poza. Tas ir jūtams, kad ar viņu sarunājos, – nav stratēģiski pārdomātu atbilžu uz visiem iespējamiem jautājumiem, kuras pēc tam, salīdzinot ar citām intervijām un preses relīzēm, tikpat kā neatšķirtos. Šķiet, viņai nav arī bremžu, kas sava izplānotā tēla uzturēšanai liktu kaut ko noslēpt. Aija bieži kaut ko pasaka un tūliņ pati par to pasmejas. Sarunā viņa ir tik brīva, ka mēdz haotiski apraut teikumus nepabeigtus, kas biznesa sievietes iezīmju nesamaitātajam šarmam pat piedienas, turklāt Aija necenšas izlikties gudrāka, nekā patiesībā ir, kā to mēdz darīt citas mākslinieces, citējot Ošo un Koelju un paspīdot ar eksotiskos ceļojumos gūto pieredzi.
2001. gadā, izturot konkursu uz vietu pēc Spice Girls principa mākslīgi veidotajā meiteņu popgrupā Rimmel Rose, kas tā arī nesāka darbību, Aija tika ierauta neskaitāmos projektos gan kā fona vokāliste, gan kā soliste koncertos un Kabarē cikla izrādēs. Viņa sadarbojusies ar daudziem komponistiem, mūziķiem, producentiem un nu beidzot ir izdevusi savu pirmo albumu Klusums ar astoņām oriģināldziesmām, kas izspēlētas arī koncertos. Aija uzsver, ka tas nav soloalbums, jo jau četrpadsmit gadu viņa ir neatraujama no instrumentālistu kolektīva Tango Sin Quinto, ar kuru izpilda ne tikai tango, kā varētu spriest pēc nosaukuma, bet arī daudzveidīgu franču, itāļu un spāņu repertuāru, kas labi der ballītēs. Kvinteta instrumentu arsenālā ir klavieres, kontrabass, bungas, akordeons un vijole. Šis albums gan ir latviski – tās ir dažādu komponistu dziesmas ar mūsu dzejnieku vārdiem.
Tu esi dziedātāja klasiskajā izpratnē kā savulaik Nora Bumbiere, Margarita Vilcāne un Aija Kukule, kuras arī dziesmas sev nerakstīja. Mūsdienu dziedātājiem – sanāk vai nesanāk – vienmēr gribas pašiem sev dziesmas sacerēt.
Atceroties Noru Bumbieri un visus pārējos mūsu lielos dziedātājus, varu teikt, ka varbūt ir labāk, ja komponists tevi sajūt – redz tavas iespējas un emocionālo, ko tu vari sniegt, – un tiešām iedod materiālu, ko tu, caur sevi izlaižot, spēj sniegt cilvēkiem. Mani gan doma par rakstīšanu nav pametusi – vēlos pamēģināt. Ja nu pēkšņi sanāk?
Parādi kādam, kurš godīgi tev pateiks, nevis paslavēs, lai pielabinātos.
Mums bija iespēja iekļaut diskā arī savas kompozīcijas. Bija viena mana un vēl viena kolēģa dziesma, taču sapratām, ka nesniedzamies līdz tādam līmenim, un mūsu skaņdarbi vēl paliks aiz borta. Mums ir savs filtrs, kas pasaka, ka nevajag to darīt. Ja producents Reinis Sējāns strādā ar mums, viņš var izdarīt jebko – divas notis noaranžēt tā, ka būs interesanti un skanēs. Jautājums, vai tas ir vajadzīgs.
Ievas Akurateres un Igo plate Klusums starp mums, Ārijas Elksnes dzejoļu krājums Klusuma krastā – nav tā, ka es būtu ieguglējis vārdu "klusums", bet tie iznira no stūriem un nāca man virsū, kad klausījos tavu albumu. Kad aizeju uz virtuvi, uz palodzes mani sveicina Kaspara Zemīša jaunais disks Vētra klusumā. Kas mums ir ar to klusumu?
Man puikas arī čatā sūtīja visādas bildes, kurās pieminēts klusums. Es nezinu, vai mūsu albuma nosaukuma dēļ daudzi vairāk pievērsuši uzmanību, ka tie simboli baigi lec ārā šajā brīdī. Klusums ir tāda ērti neērta lieta. Tas trakākais, ka tu paliec ar sevi un savām domām, ar visu to, ka nav vairs trokšņa apkārt, kas tevi nomāc. Tas nav baigi priecīgs albums. Kaut gan man vienmēr saka – vajag priecīgas lietas.
Zārku arī dzirdēju pieminam.
Dziesmā Zvani. Māra Zālīte šīs trīs dziesmas ar saviem vārdiem (Kārļa Lāča Mīli mani, Zvani, Spēļu lācītis – U. R.) nosauca par skumjo cirku. Patiesībā nosaukumam ir pavisam vienkāršs izskaidrojums – pati pirmā dziesma, kas tapa šim albumam, diemžēl vai par laimi, bija Edgara Raginska Klusums, un ar Ojāra Vācieša vārdiem, kas tur ir, manuprāt, tā labi caurvij arī citas kompozīcijas – stāsts ir par ilūzijām, nevis sapņiem, kas ātri vien beidzas. Es skaudri apzinos, ka kaut kur tas viss beidzas.
Man šķiet – lai pie tiem vārtiem nebūtu jānožēlo, vienkārši ir jādara pēc iespējas vairāk tādu lietu, kas pašai sagādā baudu.
Lūk, no tā visu laiku esmu mēģinājusi izvairīties. Man ir bijis bail. Tā ir baigā drosme – nemēģināt izpatikt citiem.
Var jau arī izpatikt, bet tādās robežās, lai pašai tas joprojām būtu patīkami. Tu taču negribi teikt, ka tev riebjas dziedāt, bet dari to tikai, lai izdabātu citiem.
Nē, tā nav. Es vienkārši nesaprotu, kāpēc tik vēlu esmu sākusi darīt šo. Man tas process ļoti patika – kaut kā jauna iedzīvināšana, radīšana. Es gan to neuztveru kā soloalbumu. Tas drīzāk ir grupas darbs.
Kad intervēju tevi pirmo reizi pirms kādiem padsmit gadiem, ja nemaldos, pirms Kabarē izrādes, kurā biji galvenajā lomā, prasīju, vai negribi kaut ko savu darīt. Toreiz teici, ka ne. Droši vien bija labi tāpat, ka visur iesaista un aicina? Kā vienā no tavām dziesmām: "Man gaitas nav/Es tieku nests."
Jā, tā ir dziesma Spēļu lācītis. Tu vienkārši ļaujies. Taču viss plūst un mainās. Kaut kā esmu šos gadus plūdusi līdzi tam visam, kas notiek, bet par ilgu. Tās laikam ir bijušas bailes. Nu beidzot man ir tas sākuma punkts.
Kad būs sešdesmit, beidzot ierakstīsi albumu ar savām dziesmām?
Nē, es ļoti gribu agrāk. Man ir idejas, un es zinu, ko tas nozīmē, – man vairs nav tik ļoti bail. Man vienmēr tāda doma bijusi – ja neesi piedzimis par ģeniālu mūziķi, varbūt nemaz nevajag ar to nodarboties? Tāpēc vienmēr ir licies, ka pirmajam albumam ir jābūt tādam uz podesta liekamam, un ne pa labi tā kāja drīkst paslīdēt, ne pa kreisi. Tādos maldos mazliet esmu dzīvojusi un turpinājusi to savu korporatīvo lietu (uzstāšanās privātās ballītēs – U. R.). Savā ziņā tā droši vien ir bēgšana, nevēlēšanās iedziļināties sevī un saprast, ko tu vari un ko nevari. Tagad es to sāku darīt. Es nezinu – vai tas ir par vēlu?
Nekad nav par vēlu. Pagājušogad brīnišķīgs albums Op. 2 iznāca kontrabasistam Staņislavam Judinam kopā ar Asnati Rancāni. Pirms tam viņš ilgi bija pavadošais un sesiju mūziķis dažādos projektos.
Jā, viņš arī spēlēja ballītēs – esam bijuši kolēģi.
Varbūt daudzi no tiem, kas visu mūžu paliek otrajā plānā, varētu paveikt lielas lietas, bet viņiem pietrūkst uzņēmības?
Domāju, ka tā ir 80. gados dzimušās paaudzes problēma. Bija tāds pārejas posms starp veco un jauno sistēmu, kad pie mums vēl nebija to milzīgo ambīciju un drosmes. Tagad jaunieši ir ļoti mērķtiecīgi, sevī orientēti, viņi nebaidās. Tā paaudze, kas auga ar Denisa Paškeviča jam sessions klubā Casablanca, – mēs visi tur kūļājāmies un tad tā veiksmīgi pārtapām mūziķos, kuri apkalpo pasākumus.
Es nerunāju par visiem, bet lielu daļu, kas iesaistījās dažādos projektos un projektiņos. Nebija vairs laika savām radošajām sesijām, piemēram, es tā neesmu nekad darījusi, bet gribētu to dzīvē pamēģināt. Aizbraukt kaut kur un divas trīs nedēļas kaut ko radīt. Taču, no otras puses, šie korporatīvie pasākumi man ļauj visu laiku dziedāt. Vismaz nav jādara kaut kādi citi darbi.
Visās paaudzēs būs cilvēki, kuri ir talantīgi un kuri ne tik ļoti, bet ir vienkārši mērķtiecīgi. Un bieži vien tie mērķtiecīgie tiek tālāk.
Tā ir lielākajā daļā gadījumu. Tie ir spēles noteikumi. No otras puses, lai arī kā tur būtu, man šķiet, ka lieta, ko nevar iemācīties vai nopirkt, ir pieredze. Tu nekad piecpadsmit gados nenodziedāsi dziesmu tā, kā tu vari trīsdesmit piecos. Tādā ziņā es no vecuma nebaidos. Es sevi redzu stāstnieces lomā – bez šīs pieredzes tu nevari izdziedāt dziesmu un izstāstīt stāstu, pat ja tas ir kādā citā valodā. Kaut kas ir piedzīvots – gan sāpes, gan prieki, kas piecpadsmit vai divdesmit gados vēl ar tevi nav notikuši.
Kā tad nav? Esmu lasījis intervijās, ka cilvēki, kuriem nedaudz pāri divdesmit, jau runā par saviem pārdzīvojumiem un stāsta, ko dara, lai uzturētu sevi labā fiziskā formā. Kad vēl nav vispār par to jādomā.
Ja runājam par sāpēm – tā tikai tāda iesildīšanās. Ja viņi varētu iedomāties, kas vēl priekšā… Tas gan ir koks ar diviem galiem, un viss ir atkarīgs no intervētāja. Ja uzdod jautājumus par to, ko grib izlasīt tavs lasītājs, kā tas ir bijis man. Kad sen vairs nelietoju pseidonīmu Amber, mani joprojām daudz kur tā dēvēja, un intervijās jautāja, kā man izveidojies šis pseidonīms.
Ja tas ilgus gadus ir bijis, loģiski, ka cilvēki atceras.
Nu, protams. Par jaunības dienu kļūdām ir jāmaksā.
Līdz šim tev visu materiālu ir piedāvājuši. Par šo albumu pati izdomāji, ko un kā vajag, un uzrunāji autorus?
Jā. Man to vajadzēja. Mums visiem. Gribējām oriģinālmūziku latviski, lai varētu likt lietā pieredzi, ko esam uzkrājuši, četrpadsmit gadu spēlējot kopā, un tad es uzrunāju autorus – komponistus, ka beidzot vajag. Vairāki neatsaucās kaut kādu iemeslu dēļ, zinot šo sastāvu, kas, manuprāt, ir ļoti savdabīgs – ar vijoli un akordeonu, ar ko mūsdienās tā īsti neviens vairs neaizraujas, ja tas nav konkrēts žanrs. Kārlis Lācis zina mani un šo kolektīvu – šie mūziķi piedalījās diska Lācis. Ziedonis. Sievietes ierakstā.
Ar Lāci man ir palaimējies – viņš mani visu laiku izaicina, liek cīnīties ar sevi, lai viss nav tā mierīgi un skaisti. Tas ir tas interesantais moments – viņš spēj izdabūt no manis ārā visādas dīvainas skaņas savās dziesmās, un tāpēc es domāju, ka tas noteikti būs Lācis, kuru es uzrunāju pirmo. Tad ar Edgaru Raginski mums kaut kā tā saruna sākās – man šķiet, ka viņš ir baigais frukts. Man patīk viņa melodiskums un tas, kā viņš ļauj dzejai dzīvot ļoti organiski. Viņš ņem tādus smagsvarus – Ojāru Vācieti un Aspaziju.
Interesants moments bija ar Igo. Aivars Hermanis jau bija uzrakstījis šo dziesmu savam albumam Bague Duo instrumentāli, un, kad uzrunāju, viņš iedomājās, ka šis gabals varētu derēt, un iedeva Igo, lai uzraksta vārdus. Ar Loreti Medni, kura dziesmas raksta kā skaistus stāstus, abpusēji bijām nolēmušas, ka gribam kaut ko darīt kopā, un tā nu esam nonākušas līdz vienai dziesmai.
Vai kādreiz ir tā, ka kāds piedāvā dziesmas? "Labdien, te jums zvana tāds jaunais komponists..."
Visādi interesanti piedāvājumi ir bijuši – gan no šlāgera, gan hiphopa vides. Es īsti nesaprotu, vai es tur būtu kā jokam paņemta vai lai nopietni to darītu?
Kā jokam jau arī nav nekādas vainas. Man šķiet, ka māksliniekam ir jāprot par sevi pasmieties un jābūt paškritiskam.
Man paškritika ir ļoti traucējusi dzīvē. Esmu sevi turējusi neveselīgos grožos. Esmu vienmēr apbrīnojusi cilvēkus, kuri izšķīst uz skatuves, pazūd tajā, ko viņi dara... Es to varu, iejūtoties kaut kādos tēlos. Piemēram, tajā pašā Kabarē, kur es neesmu Aija Vītoliņa, un tad varu uzvilkt cauras zeķbikses, vāļāties pa grīdu un līst virsū mūziķiem. Tas man patīk, un es gribētu, lai savās performancēs varētu justies tikpat brīvi.
Vai pēc 100 gadiem cilvēks vispār uztvers mūziku un tā nebūs aizgājusi kaut kādā citā dimensijā?
Mūzika ir vienīgais, kas saglabāsies. Nav tāda cilvēka, kuram nepatiktu kaut kāda mūzika, vai viņš būtu bandīts vai kas. Nezinu, vai visiem cilvēkiem patīk, piemēram, tēlotājmāksla, bet tieši mūzika ir tas, kas noteikti būs. Jautājums – kādā formā tā būs un kā to uztvers. To, vai šodien radītu mūziku kāds klausīsies pēc simt gadiem, es nezinu.
Tavā dziedāšanā ir patīkami klausīties – tā ir viegla, nepiespiesta un brīva. Ja balss īpašnieks cenšas parādīt visu, ko var, tas izklausās samocīti.
Jāskatās nianses. Salīdzinot ar popmūziku, dziedāšana operā, piemēram, tiešām ir darbs – tur tu nedomā tik daudz par vārdiem un ziņojumu, bet savu diafragmas stāvokli.
Operas dziedātājam jābūt arī aktierim.
Jā. Taču, lai sasniegtu rezultātu, ir jāmāk turēt fizisku saslēgšanos ar balss saitēm un diafragmu. Es eju pie skolotājas – bijušās operdziedātājas Ditas Kalniņas, kura tagad ir vokālā pedagoģe. Esmu bijusi kā tāds mežonis, kas septiņpadsmit gadu kopējusi kaut kādas skaņas, un mans aparāts ir pieradis pie viena modeļa. Mana balss parāda, ka es varētu darīt daudz vairāk, bet prāts neļauj un taisa man muti ciet, tam šķiet, ka nevar, un esmu kā tāds stīvs kamolā sažņaudzies radījumiņš. Tam ir arī liels sakars ar psiholoģiju, lai dabūtu iekšējo brīvību, tāpat ar elpošanu, mutes taisīšanu vaļā, jo man ir bail. Ir kaut kāda trauma, jo kāds man bērnībā ir pateicis, ka es skaļi runāju vai dziedu, tāpēc uztraucos, vai tikai neesmu par skaļu.
Vēl par to pareizību un vieglo dziedāšanu – ierakstos man gribējās, lai viss ir skaisti, un brīžiem man bija diezgan liels diskomforts, ja es nedabūju to, kā man likās, kā ir jābūt pareizi un skaisti. Tad Reinis teica, ka nevienam nevajag to izlīdzināto, «notjūnēto» vokālu un labāk, lai dažbrīd ir kaut kādas neprecizitātes, kas skaņu padara dzīvāku, bet tas mani lauž – es nevaru, gribu, lai patīk cilvēkiem, lai viss skan skaisti, lai balss tur ir tāda un šitāda. Tāds teicamnieka sindroms manī ir.
Vai nav tā, ka skaistās sievietes bieži vien neuztver nopietni un kaut kur aicina tikai skata dēļ?
Tā ir, ka ārējais vienmēr iet pa priekšu saturam. Pieļauju, ka tajā, kas notiek popkultūrā, sieviete ir attēlota vai pati labprāt rāda sevi kā tādu, kas nav uztverama baigi nopietni. No otras puses, mūsdienu mūzikā personību vispār vairs nav. Ir aizgājis un attālinās gadsimts kopā ar tiem novatoriem, kuri ir radījuši mūziku, ko mēs šodien pārmaļam un maļam, pārtaisām par jaunu. Visa kā ir ļoti daudz un masveidā. Ir skaidrs, ka neko jaunu vairs izdomāt neviens nevar, jautājums ir, kam tā mūzika ir domāta – kaut kādu dvēseles sajūtu apmierināšanai vai kādam citam mērķim?
Par to sievišķību… Darbojoties šajā sfērā, es to kaut kur pazaudēju – tev ir jābūt kā džekam, tev ir jāmočī, no tevis prasa to vīrišķo – vai nu tu paņem viņus, vai viņi tevi noēdīs. Varēsi tikai notirināties, un nekas nebūs. Jo mūsu mūzikas vidē dominējošie ir vīrieši – Muzikālajā bankā no visa saraksta ir tikai kādas trīs dāmas. Te tā vide ir ļoti maskulīna, un tu savā ziņā esi spiests būt kā tāds vecis, un tas ir tas, ko daudzi cilvēki neredz. Tas, iespējams, saistīts ar demogrāfisko situāciju – galvenās patērētājas ir sievietes, kurām uz skatuves vajag večus, tāpēc attiecīgi dāmas tur ir mazākumā.
Tu gribi teikt, ka vīrieši neklausās mūziku?
Viņi nav kultūras patērētāji. Kas pērk biļetes? Dāmas. Un kungi iet līdzi. Savos koncertos es redzu gandrīz tikai dāmas un tikai pa kādam kungam. Ir tāda daļa kungu, kas iet uz klasiskās mūzikas koncertiem. Es nezinu, kāpēc tā ir. Taču nav viss arī tik slikti.
Un dzīvot taču ir viegli, vai ne?
Jā. Protams.