Katru nakti man dārzā pazūd kāds ābols, nemanot vien... – braucot ar divriteni uz tikšanos ar Žoržu Siksnu, skaļā balsī dziedu vienu no viņa dziesmām, gājēji un autovadītāji aizdomīgi atskatās. Stacijas pulkstenis rāda, ka šīs dziesmas ritms laikam pedāļu mīšanu darījis gausāku un mazliet kavēšos, jo vēl jātiek pāri Daugavai – mūsu intervija sarunāta lielajā bibliotēkā. Labāk tomēr vajadzēja izvēlēties populārākās un ātrākās kompozīcijas – Muļķe sirds, kurai nekad nekur nav gana, vai Genovevu, kuras varoni savaldzināt mēģina nelabais – labu labais. Tad noteikti būtu laikā, bet gribējās, protams, vismaz pašam sev palielīties ar zināšanām, ka protu ne tikai tās divas vien.
Nez ko mākslinieks teiks? Par Žoržu Siksnu ir dzirdēts, ka viņš esot ļoti punktuāls. Reiz pēc koncerta Vinilbārā dziedātājs uzreiz iekāpa auto un prom bija atšķirībā no Viktora Lapčenoka un Ingus Pētersona, kuri vēl pakavējās un parunājās ar klausītājiem, pasēdēja pie bāra. Ka tik Žoržs Siksna nav tikpat neiecietīgs arī pret žurnālistiem, kuri paši neko nejēdz nodziedāt, tāpēc tikai raksta un kritizē, reiz pat esot izteicis neapmierinātību, ka viņu Koru karos vērtē Ieva Akuratere, kura, viņaprāt, esot par Siksnu švakāka soliste.
Pēc tam gan viņš publiski atvainojās Ievai. Un galu galā tiem skribentiem piemīt niķis ķert sensācijas, piemēram, izdibināt, ka dziedātājam ir pieaugusi meita Vlada, un steigšus publicēt, ka Siksna to sākotnēji noliedzis, bet vēlāk tomēr apstiprinājis. Turpat līdzās var lasīt arī, ko Siksna izjutis, pirmo reizi mūžā skatoties pornofilmu, ka tagad viņam esot dienesta romāns ar savu skolnieci, kurai viņš māca dziedāt, – visa mākslinieka privātā dzīve ir kā uz delnas, kad ieraksta interneta meklētājā viņa vārdu, tāpēc mans mērķis ir parunāt par kaut ko citu. Sameklēju bibliotēkas kafejnīcu, un izrādās, ka dziedātājs arī tikko atnācis – stāv pie letes, nevis nemierīgs sēž pie galdiņa jau ar tukšu kafijas krūzi, tāpēc pa ceļam domās pārcilātā taisnošanās par nepareizo dziesmas izvēli, kamēr minos uz tikšanos, izpaliek.
Dziedātājs, kuram 13. jūnijā paliks sešdesmit, runā savam vecumam neraksturīgi ātri, it kā steidzoties savām domām pa priekšu, tāpēc nav brīnums, ka reizēm prese no viņa runātā izķeksē kaut kādas frāzes un pasniedz tās kā sensāciju.
Esmu no tās paaudzes, kas atceras jūsu ienākšanu populārajā mūzikā, kad līdz ar Mirdzu Zīveri un Aiju Kukuli parādījās arī divi dziedoši kungi ar tumši tonētām brillītēm – Vladislavs Juhņēvičs un Žoržs Siksna.
Juhņēvičs bija pirms manis. Es viņu nomainīju. Raimonds Pauls tajā laikā bija sastrīdējies ar Bumbieri un Lapčenoku. Juhņēvičs aizgāja nopietni mācīties vācu valodu un vairs nedziedāja. Bija arī tāds Vladimirs Sisojevs, kurš arī vairs nedzied tik aktīvi. Ar biznesu varbūt nodarbojas? Ir laikus jājūt tas brīdis, kad ar dziedāšanu nevarēs izdzīvot, un jāpāriet uz citu profesiju. Mēs – jaunā dziedātāju paaudze – ienācām ar Paula mūziklu Māsa Kerija. Bija plate un uzvedums ar aktieriem un dejotājiem.
Jums ir iznācis visu laiku nodarboties tikai ar mūziku?
Jā. Paldies Dievam, nekas cits nav bijis jādara. 90. gados, kad nāca ziņģu jeb tā saucamo galda dziesmu laiks un oriģināldziesmas vairs nebija tik populāras, gāja bišķi grūtāk – tas brīdis man nebija diez ko veiksmīgs, bet kaut kā izvilku. Ap 1995. gadu atsākās koncertdarbība, kad ierakstījām disku kopā ar Zigismundu Lorencu. Es pārdziedāju viņa vecās dziesmas – Vecmāmiņa un runcis, Ceriņi, vēl dažas jaunas.
Lorencs tad vēl bija Latvijā? Bērnībā dzīvoju Purvciemā ar Ojāru Grinbergu un Lorencu kaimiņos. Pēc tam kad trepju telpā šo vairs nesatiku, domāju, ka viņš jau prom.
Tad tu visus tos ģimenes strīdus dzirdēji? Viņam bija sieva krieviete, no kuras laikam izšķīrās, pēc tam apprecēja gruzīnieti, dzīvoja centrā. Aizbrauca Lorencs tajā gadā, kad sabruka Amerikas torņi, – 2001. gadā. Pirms šķiršanās tikāmies pie kafijas, un bija tā neomulīgi, ka jābrauc uz to kontinentu, kur kaut kas tāds sākas. Tikko viņš bija šeit trīs dienas, bet neiznāca satikties – paralēli abiem notika koncerti.
Braucot uz šejieni, atcerējos dziesmu par to putnu, kurš naktīs zaga ābolus.
Jā, tas bija Ugunsputns. Smuki vārdi, starp citu. Leons Briedis. Toreiz jau parodēja to dziesmu. Ka zog ābolus. Man laimējās arī, ka tajā laikā Paulam bija sadarbība ar Leonu Briedi, kas bišķi tuvāks man nekā Peters. Tas pats Ugunsputns, Dedz, zvaigzne, dedz, Ap Jāņiem Mārtiņos, Muļķe sirds – dikti skaisti teksti.
Pauls tās dziesmas rakstīja speciāli jums?
Toreiz, kad ar Paulu strādājām radio, viņam sākās tas Maskavas periods, un mums bieži vien dublējās – ko Valerijs Ļeontjevs dziedāja krievu valodā ar citu autoru tekstiem, tas man bija latviski ar Leonu Briedi. Tonalitātes mums sakrita, un fonogramma bieži vien bija viena un tā pati.
Neesat kādreiz abi kopā uzdziedājuši?
Nē, nē. Neesam pat satikušies. Katrs pa savām durvīm iegājām radio vai citā laikā. Man patīk tā Paula it kā nevīžība – viņš iedeva notis, vārdus un uzticējās: ej un raksti. Viņš savā ziņā ir psihologs, kurš ļoti labi juta katra dziedātāja iespējas un prata uzrakstīt piemērotāko melodiju.
Dzirdēju jūs uzstājamies Vinilbārā un Krogā Aptieka.
Jā, atceros – tie bija tādi kā koncerti mājas apstākļos. Tā ir cita paaudze – forši uzdziedāt jauniešu publikai. Citādi ir, kad es viņiem mācu kā skolotājs, bet man, sešdesmitgadniekam, uzdziedāt divdesmitgadīgajiem – tas ir sava veida dopings, jo jaunieši uzlādē. Aptiekā daži jaunieši sauca dziesmas, kuras es pats esmu aizmirsis. Kā viņi tādas atceras? Varbūt vecāsmātes klausījušās?
Tagad jau daudzi atkal klausās plates, un tur tās dziesmas ir. Vai sekojat aktualitātēm mūsdienu mūzikā?
Noskatījos Eirovīzijas pusfinālu, kurā mūsu Agnese Rakovska tālāk netika. Varbūt Ludvigs būtu tālāk ticis? Tā mode šobrīd Eirovīzijā ir tāda piezemētāka. Es diezgan precīzi noteicu tās desmit dziesmas, kas ies tālāk. Iepatikās portugāļu puisis – tāds talantīgs un savdabīgs. Dziedāja savā valodā. Kaut kas tāds, kas izceļas uz pārējo fona. (Portugālis Salvadors Sobrals patiešām arī uzvarēja Eirovīzijā jau pēc mūsu sarunas – U. R.) Pārējie tādi vienādi. Vajadzētu to melodisko graudu vairāk, kas iekrīt atmiņā, jo ar kaut kādu ekstravaganci mūsdienās vairs nepārsteigsi – tehnoloģijas ir gājušas uz priekšu, un salto dziedātājam vairs nav jātaisa uz skatuves, paldies Dievam, vai špagatā jāsēž. Tie laiki ir beigušies.
Pašam nav piedāvājuši Eirovīzijā piedalīties?
Man pirms desmit gadiem piedāvāja piedalīties projektā, kurā bija tie veči kopā. Kā to sauca? Bija vēl tāds brendijs – bārā te tāda nav.
Bonaparti?
Jā, jā, jā... Zvanīja Račs, bet kaut kā nebija ticības. Man labāk patīk Eirovīziju skatīties, nevis piedalīties. Es atteicu arī tāpēc, ka tolaik strādāju Klaipēdā. Trīs gadus tur nodzīvoju, dziedāju koncertos un uzvedumos Muzikālajā teātrī.
Tur nebija lietuviešu valodā jādzied?
Čaikovski es dziedāju krievu valodā. Kad nomainījās vadība un man lika dziedāt diezgan sarežģītas lietas lietuviešu valodā, laidos mājās. Tā bija laba pieredze.
Vinilbārā jūs spēlējāt klarneti. Tas bija jūsu pirmais instruments, pirms nopietpieni pievērsāties dziedāšanai?
Jā. Es to mācījos mūzikas skolā. Man bija labs skolotājs, bet neiznāca visu to kursu pie viņa iziet – pats ātri sapratu, un viņš man arī pateica, ka kaut kas cits varbūt labāk sanāks. Līdz zināmam periodam instrumentālistiem ir jāieliek tehnikas pamati, un, ja tu neieliec, pēc tam grūti piedzīt. Tad sāku dziedāt. Un man atkal paveicās, jo tiku pie Leonīda Zahodņija, kurš bija visus estrādes dziedātājus gatavojis – Lapčenoku, Bumbieri, Grinbergu, Vilcāni, Lihtenbergu. Viņš ļoti labi izjuta vieglo mūziku. Toreiz jau akadēmiskais un vieglais bija ļoti atdalīti. Tikpat kā cits ar citu nesatikāmies. Tikai valsts svētkos – kaut kādos partijas koncertos. Tagad "akadēmiķi" spiesti dziedāt kaut ko no vieglā žanra, lai nopelnītu. Arī instrumentālistiem prasa visu kaut ko – uzstājos Ziemassvētkos ar pūtēju orķestri Rīga, un viņi spēlē visu – no akadēmiskās mūzikas līdz džezam un popam. Kādas notis liek priekšā, tādas jāspēlē.
Darba droši vien jums tagad ir daudz – jūsu dziesmas varētu būt pieprasītas visādās ballītēs.
Jā. Ir jubilejas, balles. Tām dziesmām ir lipīgas melodijas, labi teksti – cilvēkiem patīk. Man ir vairāki projekti – nupat mēs, seši veči, apbraukājām visu Latviju ar programmu Kungi uzlūdz dāmas. Diezgan labi aizgāja – kundzes vienmēr paņem arī vīrus līdzi uz koncertu. Mazākajā versijā braucam divatā, taču jubilejas koncertos uzstāšos tā solīdi – ar trīspadsmit cilvēku orķestri Vintāža, pārsvarā tie ir divas reizes par mani jaunāki mūziķi, kuriem ir savs skatījums uz to visu, jo mēs, izpildītāji, varam arī kļūdīties.
Tādu jaunu profesionālu dziedātāju, kas vienmēr ir formā un ātri apgūst repertuāru kā, piemēram, Daumants Kalniņš, ir maz. Tāpēc mums, vecākai paaudzei, vēl ir tā laime strādāt. Pasaulē arī tas pats Toms Džonss ir diezgan pieprasīts. Pat Tonijs Benets, kuram jau pāri deviņdesmit, vēl var dziedāt. Arī visi vecie angļu roka veči – Stings, Eltons Džons, Makartnijs, rollingstoni... Man neliekas, ka viņiem būtu jāiet projām no koncertdzīves. Un velk no skapja ārā tās vecās melodijas – nekas labāks nav uzrakstīts. Bītlu melodijas un rollingstoni – tie roka pirmsākumi – bija pasakains laiks.
Katram dziedātājam ir kāds elks. Lapčenokam tas esot Toms Džonss. Jums arī tāds ir?
Man arī patīk Toms Džonss. Jelgavā man bija ļoti labs kolektīvs, kurā es sāku savu karjeru, – bigbends Gamma. Toreiz no rīta līdz vakaram klausījāmies džezu, kas večiem ļoti patika. Vienu gadu pat dabūju otro vietu skatē Liepājā. Kad uz Rīgu atnācu, dzīve saveda kopā ar Ivaru Birkānu, un viņam kaimiņos dzīvoja komponists Jānis Sildegs. Viņš man, provinces puikam, uzlika pirmoreiz paklausīties Semiju Deivisu junioru un Netu Kingu Kolu, kurš kopā ar savu meitu Natāliju Kolu kļuva par maniem elkiem.
Sildegs bija tikko nopircis savu pirmo žigulīti, un tajā bija iekšā kasetnieks. Klausījāmies, aizrāvāmies ar vienu supermelodiju, un viņš ietesa stabā. Tā melodija palika atmiņā uz visiem laikiem. Taču visvairāk man patīk klasika. Visi tie itāļu tenori. Protams, mūsu Jānis Zābers – latviešu nepārspētais dziedātājs.
Esat no Jelgavas? Nora Bumbiere arī.
Jā, mēs pat esam no vienas mājas Leišmalē. Bērnībā gan nebijām pazīstami, bet vēlāk esam strādājuši kopā – radio un pēc tam divus gadus Jūrmalas restorānā.
Jūs teicāt, ka šeit bibliotēkas telpās pašlaik gatavojaties Dziesmu svētkiem.
Mācu jauniešiem dziedāt. Palīdzu pielabot balsis tenoriem. Pats arī pamācos pie viena – atjaunoju to, kas pašam kādreiz ir mācīts. Pastāvīgi strādāju arī Jūrmalā ar jauniešiem, bet te es braucu kā kormeistars vīru korim.
Jūs esat izpildītājs, bet mūsdienās autori bieži paši dzied savas dziesmas. Jūsuprāt, tas ir pluss vai mīnuss?
Tas ir ienācis pie mums no Amerikas. Protams, ja var labi to izdarīt un arī nopelnīt kā tagad jaunie talanti – Dons kā piemērs –, tad varbūt. Taču visiem nesanāk kā Donam. Es tā divējādi uz to skatos – tas prasa lielu sagatavošanos un uzdrīkstēšanos. Stabulnieks ir izņēmums – viņš bieži savas dziesmas dziedāja pats, bet arī ne visas. Slaveno Miglas blūzu dziedāja Lapčenoks, un arī man ir laimējies pāris viņa dziesmu dziedāt. Savulaik daudz esam braukājuši pa koncertiem. Burvīgs pianists un kolēģis.
Nekad pašam nav uzrakstījusies kāda dziesma?
Nē. Kaut kādas melodijas ir pierakstītas, bet, ja godīgi, es kautrējos. Tā ir tāda liela atļaušanās.
Tagad komponisti piedāvā arī jaunas dziesmas?
Es šajos gados vairs tādiem brīnumiem neticu, ka tie komponisti pēkšņi kaut kur radīsies un no gaisa nokritīs. Jo īpaši tādi, kas ir paši koncertējuši un izjutuši auditoriju kā savā laikā Pauls un Stabulnieks. Viņu, arī Liepiņa un Lūsēna melodijas neviens nepārspēs. Man bija tā laime dziedāt Lūsēna Putnu operu, karājoties pie griestiem būrītī, – biju Čīps, viens no kanārijputniņiem. Lūsēnā varēja dzirdēt ietekmes no daudziem klasiķiem – Verdi un Čaikovska –, tas liecina, ka cilvēks ir nevis čiepis, bet mācījies un studējis kompozīciju.
Tāpat arī Maestro Pauls pirms koncertiem var nospēlēt daudzus klasiķu darbus. Ja cilvēks ir daudz klausījies un analizējis, viņš jūt, kas ir vajadzīgs, lai būtu panākumi kā komponistam. Nav jau nozīmes, kādā žanrā tu strādā. Pagājušajā vasarā Jāņos biju kopā ar Raimondu Tigulu – ar lielu prieku viņa darbus paklausījos. Taču Tiguls sāka popmūzikā kopā ar Intaru Busuli. Uģis Prauliņš bija īsts rokmūzikas fans, un negaidīju, ka no viņa iznāks ļoti labs komponists.
Prauliņš arī tautas mūzikai gājis cauri. Viņam ir brīnišķīgs albums Pagānu gadagrāmata.
Arī mans sapnis ir ierakstīt latviešu tautasdziesmas. Uz valsts simtgadi. Reizi mūžā ir jānodzied Ziemassvētku dziesmas un katram latvietim – savas tautasdziesmas. Pāris dienu te pavadīju skaistajā mūzikas nodaļā, meklējot tādas, kas man varētu piestāvēt.
Tās būtu pazīstamas vai nepelnīti aizmirstas tautasdziesmas?
Nepelnīti aizmirstu nav.
Laikam jau taisnība. Līdz mūsdienām ir izdzīvojušas labākās, ko tauta nodevusi no paaudzes paaudzē, kolektīvi pilnveidojot aranžējumus, kam vienmēr ir būtiska nozīme.
Stabulnieks un Pauls, piemēram, savas dziesmas nostrādāja tik filigrāni, ka diez vai atradīsim kādu pērli, kas būtu aizgājusi gar ausi. Man tagad nāk ārā disks Mikrofona ierakstu sērijā Leģendas. Dziesmas Muļķe sirds versija, kas ir radio fondos, nav diez ko veiksmīga, bet uz Mikrofona noslēgumkoncertu mēs ierakstījām skaistu Gunāra Rozenberga aranžējumu labākā tonalitātē, kas diemžēl nav saglabājusies, bet arī šiem laikiem nebūtu slikta. Gunča, labi zinādams visus mūziķus un viņu spējas, rakstīja katram tādas partijas, kādas viņam sanāca vislabāk, tāpat kā Pauls katram dziedātājam prata uzrakstīt dziesmu, ja bija viņu kaut vienreiz paklausījies. Ja nopietni, man vislabāk patīk klasiskā mūzika un džezs, kas ir tuvu klasikai. Popmūzika ir viltīga – tur jāvariē uz gaumes robežas. Var iebraukt pilnīgās auzās. Mode vispār ir bīstama lieta.
Žoržs Siksna
60 gadu jubilejas koncerti
Liepājas Olimpiskā centra Rožu zālē 9.VI
Latgales vēstniecībā Gors Rēzeknē 10.VI
Rīgas kinoteātrī Splendid Palace 13.VI;
Dobeles pilsdrupās 23.VI
Alūksnes Kultūras centrā 23.IX
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 3–20