Šogad pirmo reizi XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku ietvaros pēc kultūras ministres Daces Melbārdes iniciatīvas notika divi plaši latviešu dziesminieku koncerti Vērmanes dārzā, atdodot pienācīgu godu dziesminieku tradīcijai Latvijas kultūrā padomju okupācijas periodā, nebūtu pārspīlēti teikt – nevardarbīgajā pretošanās kustībā un apziņas modināšanā. Pirmā koncerta Austras koks mugurkaulu veidoja leģendārās dziesminieces Austras Pumpures audzēkņi un sekotāji Austrasbērni. Noslēgumā kā senāk notika sadziedāšanās ar skatītājiem, izdziedot jau folklorizējušās Imanta Kalniņa dziesmas. Otrais koncerts atklāja dziesminieku daudzveidīgo kustību šodien.
Martā Liepājā galerijas Romas dārzs pagrabstāvā Austras biedrība ir vērusi durvis Austras istabai ar mērķi veikt leģendārās dziesminieces Austras Pumpures kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšanu un saglabāšanu.
Nule kā Popē izskanējis gadskārtējais dziesminieku saiets – Maijas Kalniņas rīkotais Dullo Dauku festivāls. Dziesminieki dziedās arī Rīgas svētkos – 17. augustā no plkst. 19 līdz 22 Grīziņkalna parkā (nogāzē pie J. Asara ielas) notiks Austras biedrības rīkotais Imanta Kalniņa dziesmu vakars. Dziesminieki dažādās Latvijas vietās ir sastopami arī pa vienam savos autorkoncertos. Laiku pa laikam visā Latvijā atsevišķos autorkoncertos skan arī ne ar ko nesajaucamā Haralda Sīmaņa balss. Viņš dziesminieku saimē ir atsevišķa sala, reizēm peldoša un nenotverama.
Saruna ar Arni Miltiņu notika starp abiem dziesminieku koncertiem, Dziesmu svētku nedēļā uz liela pacēluma viļņa. Neizbrīnīja, ka tieši viņam kā tiltam starp dažādu paaudžu dziesminiekiem bija uzticēts vadīt koncertu. To, ka jau divus gadus dziesminieku "veterāns" Arnis Miltiņš, romantisko balāžu un bērnu dziesmu izpildītājs, arī vīru vokālā ansambļa Harmonija Rīgai vadītājs, pieder sešdesmitgadnieku paaudzei, ir grūti aptvert. No tā starojošā, ideālistiskā jaunekļa, kas TV arhīva ierakstos kādā Austras Pumpures pasākumā redzams dziedam skatītāju rindās, viņu šķir tikai dažas nebūtiskas krunciņas un viedums sacītajā.
"Paldies ministrei par šo dāvāto iespēju. Paldies matricei, ka tas tā ir noticis. Koncerts bija spēcīgs papildinājums šajā svētku nedēļā," saka Arnis Miltiņš. Pirmo intervijas tēmu viņš piesaka pats.
Arnis Miltiņš: Tu runājies ar cilvēkiem, kuriem ir cita mītnes vieta, un viņi saka – manas mājas ir tur. Tāpēc ka tā valsts par mani rūpējas, nodrošina tā, ka varu palīdzēt saviem bērniem, kas ir šeit. Protams, tas ir sāpīgi. Tu redzi, ka šis cilvēks visu koncertu nostāv. Viņam tas ir vajadzīgs, lai dzīvotu savās mājās, viņam ir vajadzīga sava dzimta.
Grūti iedomāties, kā ir dzīvot tādā sašķeltībā, mājas vienā vietā, avoti, kas baro dvēseli – citā.
Katram dzīvē tiek noliktas savas situācijas, kuras mums jāizspēlē. Laikam esmu fatālists. Varu izplānot desmit, simt plāna variantus, bet beigās vienalga notiks tikai viens.
Skatoties, kas notiek gan Dziesmu un Deju svētkos, gan paralēli Pasaules futbola čempionātā, jādomā arī par to, kāpēc cilvēki šīs ekstātiskās emocijas nevarētu pa kriksītim sadalīt ikdienai? Būt emocionāli dāsnākiem un uzmanīgākiem citam pret citu starpsvētku laikā, bieži jūtas tiek turētas aiz deviņām atslēgām.
Cilvēku uzrunā emocionālu svārstību vibrācija, kas viņu aizskar, – vai tas ir sports vai Dziesmu svētki. Abos gadījumos ir līdzi jušana un ļoti liela cilvēku kopība – emocionāla vēlēšanās, gribas kopība. Atceroties sevi cauri visiem Dziesmu svētkiem, pirmie man varēja būt ap 1965. gadu. Mamma mani veda. Skatījos – Lāčplēsis nāk. Visi zvērādās ar lāča ausīm rindā. Jutu – tie ir godi. Pa vidu esmu bijis gan dziedātājs, gan režisors asistentu grupā, esmu komplektējis gājienus. Sajutu, ka arī man ir jāiet gājienā. Laikmetīgi izsakoties, ir jābūt portālam, caur ko mēs varam sajust citu dimensiju, patiesībā mūsu pašu cilvēciskās sajūtas. Svētki tāpēc ir rituāls. Kaut vai jānoskaita Tēvreize vai jāpārmet krusts, lai mēs pēkšņi sajustos kopībā. Šoreiz tas bija gājiens, kas ieveda fantastiskā nedēļā.
Daudzi publiskos forumos ir izteikušies, ka šogad atkal piedzīvo īpašu kopības sajūtu un pacēlumu. Tas bija piedzīvojams arī dziesminieku koncertā Vērmaņdārzā.
Nezinu. Ikdienā mēs ieslēdzamies rūpēs. Patiesībā dzīvot Latvijā ir ļoti ekskluzīvi. Katram ir savs ceļš dzīvē. Tā ir mūsu skola. Vienalga, vai gūstam savu mācību šeit, Vācijā, Anglijā, Austrālijā. Varu priecāties, ja savu mācību kursu varu iziet šeit, ciešot un izprotot, ka manas mājas ir šeit, un pieņemot konkrētos spēles noteikumus. Šādi mirkļi mūs saliek kopā, lai dotu spēku tālākajam. Vai kopības sajūta bija lielāka? Agrāk dziedāju kamerkorī Versija. Daudz braucām un koncertējām pa diasporas vietām pasaulē. Kad satiku šos cilvēkus iepriekšējos Dziesmu svētkos, vienalga, jutu kopības sajūtu. Nevaru teikt, ka šogad svētki būtu ar kaut ko sevišķi.
Kā dziesminieku saime uztvēra kultūras ministres iniciatīvu ierādīt Dziesmu svētkos pienācīgu vietu arī dziesminiekiem ar diviem koncertiem Vērmanes dārzā?
Sākotnēji nezināju, ka tā bija ministres iniciatīva. Pēc tam parunājām pie estrādes, un viņa ar gandarījumu to teica. Tā bija ļoti svarīga krāsa. Visi šie koncerti, kas notiek šajā laikā, ir īpaši. Man dziesminieku koncerts noteikti bija viena no spicēm. Tajā brīdī Vērmanes dārza estrāde bija lielā Mežaparka estrāde. Apbrīnoju iestrādes, ko paveikusi Austra Pumpure. Patiesībā daudzi viņu vairs nezina, bet viņas ieguldījums, Imanta Kalniņa mūzikas notis dziedot, piepildot ar savu dvēseles vibrāciju un aizraujot līdzi cilvēkus, ir milzīgs. Pamatā bija sanākusi publika, kas atcerējās Austru. Saslēdziens bija absolūts. Koncerta izskaņā debesis atkal bija pušu. Tā bija tāda transa fāze, ka manā mūžā notika kaut kas nebijis – staigājām pa Vecrīgu un attapos taksometrā, ka esmu aizmirsis savu ģitāru. Viss beidzās labi, ģitāra atradās. Kopumā bija fantastiski.
Vai paredzēji tik lielu publikas pieslēgšanos un atsaucību vai tā nāca kā pārsteigums?
Teikšu godīgi – biju mazliet pārsteigts. Jau no paša sākuma publikas atsaucība bija ļoti, ļoti emocionāla un labdabīga. Pirms koncerta mazliet šaubījos tāpēc, ka mēs esam ļoti dažādi. Skatījos uz koncertu, protams, arī no profesionālā viedokļa un pieredzes, vadot pasākumus. Šajā koncertā bija riski. Katrs dziedājām par to, kādi esam un kā jūtam. Es uz to skatījos profesionālāk. Pasākums telpās atšķiras no pasākuma ārā, un, zinot, ka koncerts būs ārā, sapratu, ka nevaru dziedāt lēnas, drūmas un skumjas dziesmas. Lai gan gremdēšanās filozofijā ir ļoti vajadzīga lieta. Zinu, ka mani kolēģi tajā dzīvo, tāpēc savu programmu veidoju ar dinamiku, rēķinoties, ka kādā brīdī pats koncertu paraušu uz augšu. Kad aizgāja Imanta Kalniņa dziesmas, svarīgi bija tas, ka cilvēki šīs dziesmas jau zināja, un tas aizgāja līdz Austrai. Mēs kā Austrasbērni esam izkaisīti pasaulē. Fantastiski, ka no Anglijas atbrauca Andris Mičulis un Dainis Baldzēns no Luksemburgas. Kad aizgāja Austra (2017. gada 3. janvārī – red.), viņas bēru dienā apņēmāmies, ka 40. dienā nepulcēsimies vienā koncertā, bet, tāpat kā Jēzus laida pasaulē savus mācekļus, rīkosim koncertus katrs savā dzīves vietā. Tajā nedēļas nogalē koncerti bija pa visu Latviju, arī Zviedrijā, Beļģijā. Tas bija fantastiski.
Ēzopa valoda, kurā lielā mērā runāja/ dziedāja Austrasbērni pirmsatmodas laikā, vairs nav nepieciešama. Par ko dziesminieki dzied tagad? Kas tagad veido vienotību, ja motīvi iespējami ļoti dažādi?
Kad dziesminieku kustība sākās, ar prātu sapratām, ka mainīt sociālo struktūru, valsti nav iespējams, bet tas vienkārši notika. Manai paaudzei tika dāvināta unikāla iespēja iziet cauri visai formācijai. Mēs savā pieredzē esam ļoti bagāti. Tajā laikā, kad dziedājām, mums bija slēptā jēga, sapratām zemtekstus. Teātrī konkrētas frāzes vai epizodes uzreiz pārcēla tā brīža šodienā. Nebija veikalos gaļas, bet Maijā un Paijā ainā, kur Varis līga ar Līkcepuri un prasīja, vai gaļa būs, zālē visi saprata, par ko ir runa. Aktieri izrādēs iespēlēja iekšā ikdienas situācijas. Tāpēc arī bija Imanta Kalniņa dziesmu fenomens. Visi šie teksti bija tik filozofiski, plaši un aktuāli. Izņemti ārā no konkrētās lugas konteksta, tie skanēja pilnīgi savādāk. Visas dziesmas aktuālajā brīdī, kurā dzīvojam tagad, diemžēl ir tikpat aktuālas.
Vērojot, kā klausītāji spītā spīdošām acīm Vērmanes estrādē pievienojās piedziedājumam "es zinu – viss ir nepareizi, viss nepareizi rakstīts tur" (dziesma Mans brālis. Ulda Ozola mūzika, Māra Melgalva vārdi – red.), nodomāju kaut ko līdzīgu. Cits laiks un cita nepareizība, bet nervs tikpat jūtīgs. Zemteksts nav zudis, tikai transformējies?
Protams. Toreiz bija vara, tagad ir nauda. Austra prata aizskart emocijas, iznest stāstu. Toreiz dzīvojām ļoti konkrētās robežās, ko drīkstējām teikt, ko ne. Varbūt savā ziņā bija pat vienkāršāk. Visi tevi saprata. Man pašam, kad nomainījās formācija, bija apmulsums – par ko tagad dziedāt? Tā kā tajā laikā bija izveidojusies sadarbība ar Inesi Zanderi, atradu sevi bērnu dziesmās. Varbūt manī ir skolotājs. Inese savā dzejā uzrunā visus. Viņa nevis nolaižas līdz bērnam, bet spēj pacelt bērnu augšā līdz pieaugušā līmenim. Iesākumā dziesminieku apritē bija dzejnieki – Māris Melgalvs, Arvīds Ulme, Ņurbulis u. c. Man personīgi iesākumā bija vārds, un tad jau tālāk veidojās mūzika.
Ko savu pievieno šodienas dziesminieku jaunā paaudze?
Man ļoti simpātisks ir postfolks – Daba San u. c., kur cilvēki būtībā transformē tautas melodijas vai rakstus. Tā ir ļoti svētīga un laba lieta. Man patīk, ka veidojas atšķirīga domāšana mūzikā – dažādība aranžējumos, instrumentācijās. Ir cēlusies arī izpildījuma kvalitāte. Varbūt ne vienmēr un visur, vienmēr var vēlēties labāk, bet man patīk, ka jaunā paaudze ir interesanti domājoša, jūt sasaisti ar pasauli. Tā ir globalizācija. Gribot negribot ir jāatzīst, ka dzīvojam konkrētā laikā, un šis laiks ir tāds. Lai es neizkristu no laivas vai nepārkāptu Hārona laivā, man ir jāturas šajā laikā.
Pie tā pieder arī muzicēšana ar saviem bērniem?
Jā, ar visiem trijiem. Mana sieva ir māksliniece (Ināra Garklāva – red.). Kādreiz pirmajās Bildēs uzstājāmies kopā. Tas bija medusmēnesis! Pēc tam, protams, sieva vairs uz skatuves nekāpa. 2015. gada festivālā Baltica mani palūdza salikt un novadīt mazākumtautību koncertu. Tajā brīdī bija situācija, ka Baltica sākās Rīgā un beidzās Rēzeknē. Rīgā palika ne tie spicākie kolektīvi. No sērijas – kuri bija. Ierosināju, ka vajag paņemt klāt dziedošās ģimenes. Teicu: sieva, mums ir jābūt, nevaram atstāt Rīgu mazākumtautībām, te ir jābūt latviešiem! Tā mēs sākām muzicēt, un tas bija ļoti skaisti. Vispirms tā ir iespēja satikties kaut vai mēģinājumos. Kad sanākam kopā koncertos, tie, protams, ir svētki.
Mēs meklējam sevi iekšpusē. Varētu novēlēt saviem cunftes brāļiem – pacelt acis un meklēt kaut ko vairāk arī citās acīs.
Kā tu to īsti domā?
Vulgāri varu tev pateikt tā – mēs dziedam par to, kā mēs jūtamies. Ja es esmu dabūjis, tad priecājos. Ja neesmu, tad gaužos – ak Dievs, kāpēc mani nemīl?! Es visiem novēlu dabūt, gūt kaifu un prieku. Svarīgākais ir saskatīt prieku jebkurā situācijā, atsaucoties uz Austras fantastisko teicienu: lieliski izdevies rīts – es pamodos. Neticu, ka viņai katrs rīts bija tik lielisks. Viņa prata sajust mirkli. Mans uzstādījums ir tāds – ļoti cenšos negausties. Kā Kaķītis Kaķīšu dzirnavās teica karalim – kāpēc vairot skumjas? Ja šīs skumjas man palīdz sevī atrast prieku, – superīgi. Bet, ja es ar savām skumjām nolieku gar zemi kādu citu… Ir jābūt iekšā programmai, noteikti ir jābūt cerībai, mīlestībai, ticībai. Dziedu Ulda Ozola dziesmas, viņa dziesmu emocijas ir kanonizējamas. Viena no manām mīļākajām dziesmām, ko dziedam arī ģimeniski, ir Vientuļais bruņinieks. Par karaļa Artūra pili, kurai bija septiņi vārti. Tās bija tālās 80. gadu beigas – 90. gadu sākums, kad šo dziesmu nodziedāju televīzijā, neatceros, kādā raidījumā. Pēc ilgāka laika kādā dziesminieku "tusiņā" satiku vienu puisi. Viņš teica: zini, man bija baigā krīze, bija sajūta, ka dzīve ir jābeidz. Un tad es pēkšņi televizorā dzirdēju, kā tu nodziedi par karaļa Artūra pili. Tas man iedeva otro elpu. Katra uzstāšanās, katra dziesma, katra saruna – tā ir programma. Man ir jāapzinās, ka, izejot ārā koncertā, iedarbošos uz cilvēkiem. Cenšos būt atbildīgs par to, ko dziedu. Varbūt reizēm esmu pārāk didaktisks, bet izvērtēju, ko iedodu cilvēkiem. Man patīk, ja ir vēstījums, un es zinu, ko gribu pateikt.
Dziesminieku koncerts Dziesmu svētkos par godu Austrai Pumpurei bija nosaukts Austras koks. Neapšaubot viņas milzīgo ietekmi, tomēr gribu vaicāt – vai dziesminieku kustība Latvijā ir viena cilvēka fenomens? Vai var runāt arī par citām ietekmēm, īpaši šeit domāju Visocki, Okudžavu, Grebenščikovu u. c.
Es domāju, ka Austrai Pumpurei bija jābūt. Jāpaskatās kontekstā. Konkrētajā brīdī esam divkopienu valsts – latviski un krieviski runājošie. Latviski runājošie nezina krievus, un otrādi.
Tavas un manas paaudzes cilvēki ir klausījušies gan Pumpuri, gan Borisu Grebenščikovu, paralēli.
Jā, bet viņš nedzīvo šeit. Starp citu, palielīšos – man, Guntaram Račam, Valdim Atālam, Raimondam Bartaševičam kopā ar Grebenščikovu bija izstāde. Bet tos krievus, kas šeit ir populāri, mēs nezinām. Atkāpsimies uz jautājumu, vai Austra Pumpure bija tik fenomenāla. Ne Grebenščikovs, ne Okudžava tolaik neskanēja. Skanēja Sofija Rotaru, Ludmila Zikina un visi pārējie. Skanēja krievu estrāde. Mūsu dziesminieki sākās caur teātri. Tā nebūt nebija folklora. Bija kāds pētījums, kur bija teikts, ka Latvijā šajā laikā visvairāk apmeklē teātri. 70. gadu beigās kultūras namā Rītausma bija pirmais folkloristu saiets. Sabrauca saucējas no visas Latvijas. Es toreiz mācījos Konservatorijā, man bija kādi 19 – 20 gadi. Skatījos – nāk ārā visas vecās tantiņas, domāju – ak Dievs, aizejošais laiks. Mani tas pie rokas nepaņēma. Pēc tam pēkšņi notika "klikšķis" – pēc diviem gadiem mani ceļi krustojās ar Skandiniekiem. Viņi iedeva nacionālajai pašapziņai saturisko piepildījumu. Austra 1975. gadā iesāka vairāk caur sociālo. Varbūt Jēzum Kristum bija jānāk tā. Izņemot ārā dziesmas no teātra izrādēm, tās darbojās jau paplašināti. Austrai tikai trešā programma bija Mana tautasdziesma. Viens mans kolēģis, profesionāls mūziķis, izcils džeza pianists Edmunds Ramoška, bija reiz atnācis uz Austras Pumpures koncertu un teica: kas tā par sektu? Kopība bija absolūta. Teātris bija veicis iestrādes, dziesmas jau bija zināmas, arī Imants Kalniņš ar savu personību un Kazu. Tas viss bija gaisā.
Kā koncertiem tiek izvēlēti dziesminieki? Vai pastāv arī kāds māksliniecisko kritēriju siets? Neraugoties uz dziesminieka būtību – sirsnīgs dziedātājs no tautas.
Dzīvojam demokrātiskā valstī, un katram no mums ir tiesības – drīkstu nākt un paust savu.
Kur ir robeža? Cilvēks pašmācībā Youtube apguvis ģitārspēli, varbūt dzied pat nedaudz šķībi, bet nosauc sevi par dziesminieku un var publiski koncertēt?
Patiesībā es savus cunftes brāļus gribētu aicināt būt mazliet paškritiskākiem. Koncertā Vērmanes dārzā bija šķības notis.
Protams, ne jau īsti par šķībām notīm runāju, dziesminiekiem kādreiz tas pat piestāv – tas ir cilvēcīgi un mājīgi, bet par tiem, kuri ir galīgi bez paškritikas un mēdz būt ļoti aktīvi un uzmācīgi. Un, jo vairāk viņš ir diletants, jo vairāk iedomājas, ka ir meistars.
Es tev pilnīgi piekrītu. Rīgas svētku laikā notiek tāda lieta kā ielu muzicēšana. Šī tradīcija atnāca no Viļņas. Braucu uz Lietuvu klausīties ielu mūzikas svētkus. Atzīšos, beigās es bēgu no Viļņas. Ja tu iznāc ārā ar ģitāru, tas ir brīnišķīgi, dziedi klusi, tas ir vairāk nekā skaisti. Bet, ja tu esi izvilcis laukā mazo pastiprinātāju un rādi, ka tu patiesi nemāki spēlēt… Laidos lapās, reāli nevarēju to vairs izturēt. No otras puses – ja cilvēks grib… Manai māsai ir tāds foršs teiciens – ka tikai nedzer.
Runājot par konkrēto koncertu. Neviens no ielas neiekļūst. Austrasbērni mūsu kompānijā, cunftē, ģildē pietiekami labi cits citu zina. Tās nav vienas dienas iestrādes. Tie ir cilvēki, kuri ir sevi izkopuši, kuriem ir gan filozofiskais pieteikums, gan varēšana. Tev jāvar iziet ārā. Un, ja tu kaut ko saki, saki pārliecinoši, nestomies.
Vai tevi ir ietekmējis arī Bobs Dilans, nu jau Nobela prēmijas laureāts, kurš tiek atzīts par pasaules galveno dziesminieku?
Jā, tas, protams, ir mans laiks. (Nodzied dažas rindas no Dilana Blowin’ in the Wind.) Es viņu pirmoreiz dzirdēju Čikāgas piecīšu latviskotajā versijā. Man kopš bērnības ir liela Piecīšu ietekme. Viņi bija adaptējuši daudzus pasaules hitus. Ietekmēja arī Džoanna Baeza. 1975./76. gadā Melodijā viņai iznāca plate, tajā laikā viņa bija ļoti populāra. Arī Rojs Klārks. Kantri mūziķus rādīja televīzijā, bet Dilana tur, protams, nebija. Bija arī angļu valodas barjera, lai gan mācījos angļu skolā. Angļu valoda tolaik asociējās ar latīņu valodu. Zināju, ka tāda ir, bet kaut kur pasaulē. Kad nokļuvu aiz robežas, sapratu, ka tā runā arī mūsu dienās, ne tikai krieviski. Tagad ir pieejama ļoti liela informācija mūzikā – vari redzēt, sekot, mācīties, kopēt, izmantot un citēt. Visu nosaka domāšana – kā tu spēj ieraudzīt un saklausīt.
Vai esi mēģinājis saprast, kāpēc no visām radošajām izpausmēm kā savu izjūti tieši dziesminieka ceļu?
Te līdzvērtīgi līdzsvarojas vārds un melodija. Viens otru papildina. Kādreiz korī Versija dziedājām garīgo mūziku, un pie mums nāca dažādi kristīgie lektori. Jēkaba katedrāles diakons Gunārs Konstantīnovs teica – tie, kas dzied garīgo mūziku, tie lūdz dubultīgi. Pievieno klāt emocionālo un skaņas vibrāciju. Manos daiļrades pirmsākumos bija "es un sabiedrība", pēc tam – "es un pasaule bērna acīm", savā ziņā filozofisku kategoriju vienkāršošana līdz ļoti skaidram vēstījumam. Sadarbojos ar Inesi Zanderi, Andri Akmentiņu, Viktoru Kalniņu. Pēkšņi bija vajadzība uzrakstīt dziesmu ar Friča Bārdas vārdiem. Viņš bija strādājis Katlakalna baznīcā par ērģelnieku un dibinājis kori. Tā ir mana draudze, kur es eju un darbojos, un pēkšņi uzrakstīju dziesmu par eņģeli. Sajutu, cik Bārda bijis romantiski trausls un jūtīgi dziļš.
Kādi ir tavi personīgie radošie plāni ārpus dziesminieku kopīgajiem koncertiem?
Finalizēju vienu muzikālo projektu, pie kura strādāju jau 13 gadu. 2002. gadā sapazinos ar brīnišķīgu zviedru mākslinieku Jensu Ahlbomu, kuram tika izdota grāmata Jonatans no Kaiju kalna. Šī grāmata mani paņēma pie visa, pie kā var paņemt. Par tiltu nepieciešamību citam pie cita. Tajā laikā vadīju bērnu grupu un prasīju Jensam, vai drīkstu uztaisīt dažas dziesmiņas. Viņš teica: jā, droši. Sāku meklēt autoru, kurš man uzrakstīs dziesmu tekstus. Zandere bija aizņemta, Akmentiņš – arī, Mārai Zālītei tolaik bija Neglītais pīlēns Liepājas teātrī. Agita Draguna uzrakstīja lugu 3 cēlienos ar 34 dziedājumiem. Ambīciju man netrūka, 2005. gadā sāku rakstīt Kaiju kalnu. Domāju – vai nu es to piebeigšu vai tas piebeigs mani. Tagad man ir palicis tikai viens dziedājums. Es to redzu kā iestudējumu. Mana dzīve šobrīd notiek Kaiju kalnā, tāpēc es daudz kam nesekoju.