Mārtiņš Grauds piedāvā tikties un KDi intervijas portretam nofotografēties Lielajos kapos pie Krišjāņa Barona pieminekļa. Viņam te viss ir pazīstams kā savā kabatā. Un arī gaisma – vienmēr skaista. "Vecmāmiņa kādreiz citēja Barona dzejoli:: "Man pieminekli neceliet, Man kapakmeni neveliet,/No latvju dainām tas ir celts, Un nerūsēs šis tautas zelts." Lasīt viņa man iemācīja no kapu pieminekļiem."
Nule kā izdevniecībā Neputns izdota grāmata Kopā kapos. Pirmajā daļā iekļautas Mārtiņa Grauda 2008.–2012. gadā uzņemtās fotogrāfijas no kapusvētkiem. Otrajā – literatūrzinātnieces Janīnas Kursītes, Rakstniecības un mūzikas muzeja kolekciju kuratores Ilonas Miezītes, filozofes Māras Mellēnas, sociologa un esejista Tāļa Tisenkopfa, rakstnieka Andra Akmentiņa raksti, kā arī sarunas ar fotogrāfu Mārtiņu Graudu, režisoru Alvi Hermani un aktieri Gundaru Āboliņu. Spilgti teksti, nepāršķiriet!
Tiešām visu bērnību te dzīvojies?
Jā. Dzīvojām Ļeņina ielā, mamma tur dzīvo joprojām. Es dzīvoju Indrānu ielā. Tā ir lielākā tuvākā zaļā zona. Mani šeit staigināja. Paaugoties vālējām ar riteni. Tajā stūrī bija pirmā cigarete. Ļoti iespējams, ka arī pirmais skūpsts kaut kur tepat ir bijis. Man patīk tā mežonība Rīgas centrā. Tagad kapi ir vairāk civilizēti un sakopti, izveidojušies par parku. Ar puiku (dēlu Antonu) esam te daudz dauzījušies. Mums vietējām takām ir savi nosaukumi: Miroņu iela, Kontrolieru iela, Nātru līkums.
Pēc fotosesijas Lielajos kapos pārceļamies uz Mārtiņa Grauda Indrānu ielas dzīvokli. Pa visu sienu – milzīga melnbalta fotogrāfija. Pārlaicīga večiņa kaut ko čurkstina uz pannas. Viens no Grauda dzīves "izšķirīgā brīža" kadriem Bresona garā. Klīdis apkārt pa mazu ciematu Mjanmā, pēkšņi kādā sānieliņā izdzirdējis pannas čurkstēšanu, iegriezies, ieraudzījis skatu, kas vienkārši bija jāiemūžina. Ar žestiem un smaidiem palūdzis atļauju bildēt. Večiņas smaidīgi samiegtās acis neteica ne jā, ne nē. Mārtiņš Grauds ir fotografējis Taizemē, Laosā, Mjanmā, Kambodžā, Indonēzijā, Nepālā, Ķīnā, Bolīvijā, Meksikā u. c. Tāpēc zina arī teikt, ka ne jau latviešiem vien ir kapu kopšanas un kapusvētku tradīcija, lai arī tā ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā.
Vispirms Mārtiņš Grauds pajautā – no kuras puses nāku es. Viņš novērojis, ka attieksme pret kapusvētkiem Latvijā nav vienota. "Kas ir ļoti saprotams ziemeļvidzemniekiem vai citiem, tas kurzemniekiem ir – hm, hm, kāpēc vispār par to jārunā?"
Jā, bet kapus gan kopj visā Latvijā. No bērnības atceros to mazo strupo grābeklīti rakstu grābšanai un lielāko "ar miroņpirkstiem" vispārīgajai grābšanai, kā rakstīja Agnese Krivade kādā senā slejā Dienā. Šāds komplekts, šķiet, pazīstams ikvienam latvietim.
Jā. Bija pašiem vai aizņēmās no citiem. Vai – bija kokā ielikts. No kurienes tas nāk – to ir grūti pateikt. Kaut kāda sakoptības sajūta, kas iet cauri laikiem, kaut kas saistīts ar animismu un svētajiem mežiem. Ir patīkami, ka tev pie mājas ir puķu dobe un sakopta vide, bet attiecības ar aizgājējiem ir vēl vairāk pārpakāpē. Interesanti ir Madonas pusē. Tur daudzviet nav kapu pieminekļu vai kapu plākšņu. Nav zināms, kas tur guļ. Savējie zina, un ko tur citiem maisīties pa vidu? Viņiem ir tādi dzena dārziņi. Akmens vai neliela pundurābelīte. Ir arī sava veida sagrābiens, smilšu raksts.
2002. gadā izstādē Social Exhibitionism man bija kapu vāzīšu kolekcija (sērija Nature morte – U. A.). Mēs ar redaktori Inesi Zanderi un dizaineriem Rūtu un Arti Briežiem nospriedām, ka grāmatā Kopā kapos vāzītes nav ko likt iekšā, ka tā ir atsevišķa lieta. Parādīšu, lai ir priekšstats. Kādu laiku neesmu tās aizticis, nedaudz putekļaini… (Mārtiņs Grauds ceļ priekšā planšetes no izstādes. Uzraksti uz PET pudeļu nogrieztajām pusītēm – vāzītēm – veido melni jautras kolāžas: Limonāde Jaunība. Fantastika. Katram savs Everests.) Ilgi meklēju Coca-Cola. Rezultāts ir meklējumu vērts: Coca-Cola tevi uzmundrinās un sasildīs, Actimel aktīvai dzīvei u. tml. Izstāde pabija Igaunijā, aizceļoja arī uz Zagrebu. Pirmās "vāzītes' atradu Aglonā. Pirmā pudele, ja nemaldos, bija, lūk, – Laimē katra ceturtā pudele. Mani kā reklāmā strādājošu režisoru tas uzrunāja.
Bet cik rūpīgi visriņķī nogrābts! Tie nav vis nekādi pamesti kapi…
Pats par sevi! Tur tā lieta, ka Rietumu tirgus mūsu tradīcijā ir ienācis pa sētas durvīm, ļoti nemanāmi.
Vai jums ģimenē ir raksturīga kapusvētku tradīcija? Vai tu tajā devies iekšā kā vērotājs un tev tā bija tikai tēma?
Par kapusvētkiem neko nezināju. Svecīšu diena – jā, tas ir pilsētā. Agrā vecumā zaudēju tēvu, un mamma mani vadāja līdzi uz kapiem. Citreiz man to ne īpaši gribējās darīt, labāk uzsist futeni, bet bija sajūta – nē, jāaiziet pie tēva. Lai gan es domāju, ka Lielo kapu tuvums un vecmāmiņa, kura ar mani pastaigājās, ir spēcīgāks nospiedums. Līdz ar to man jau ļoti agrā bērnībā no šīs tēmas nokrita sēru plīvurs. Tu samierinies un sadzīvo ar to. Negribu teikt, ka nav bijības. Protams, ir. Vienkārši man savas dzīves agrajā laikā bija iespēja uz to visu paskatīties citādi.
Tālāk – kaut kāda notikumu sakritība. Atbraucu no ceļojuma pa Japānu, kas ir diezgan jaudīgs pasākums.
Kurā gadā tas bija?
2008. gada janvārī. Atbraucot pēc garākiem ceļojumiem, man patīk tepat uz vietas to pavilkt garāku, lai lielais ceļojums labāk nogultos. Parasti bez kādas īpašas plānošanas aizbraucu uz kādu vietu Latvijā. Toreiz aizbraucu uz Alūksni pie kursabiedra – luterāņu mācītāja Ata Grīnberga, kuru nebiju saticis kādus septiņus gadus. Mācījāmies kopā aktieros Rīgas videocentra aktieru skolā. Meklēju stāstus. Gribēju uzzināt, varbūt tajā pusē ir kaut kas interesants, no iekšpuses. Atis man godīgi teica, ka viņš nedrīkst stāstīt draudzes noslēpumus, bet ir tāda lieta kā kapusvētki, kas ir lielākie Latvijā. Tajā augustā aizbraucu un apskatījos ar fotoaparātu, domādams par materiālu dokumentālajai filmai. Tā man bija veiksmīga diena. Filmiņā bija kādi septiņi labi kadri. Fotogrāfi zina, ko tas nozīmē. Kādas sešas bildes no tās dienas ir grāmatā. Fotogrāfija šķita pat iespaidīgāka par kustīgu attēlu, pie tā arī paliku.
Sakrita ļoti daudzas lietas. Vai nu biju lasījis, vai dzirdējis interviju ar Māru Ķimeli, kurā viņa teica aptuveni tā – pavisam labi būtu, ja mēs katrs Latvijai izdarītu kaut ko sakarīgu. Man tie vārdi labi iesēdās. Likās – šitā ir mana lieta! Tajā laikā filmēju Zelta zivtiņas seriālu, kas man deva finanses, lai es varētu dauzīties apkārt pa Latviju. Sākot meklēt, izrādījās, ka tajā brīdī vēl nekas nebija rakstīts par kapusvētkiem. Tajā brīdī nebija arī žurnālu un avīžu rakstu. Neviens šo tēmu nebija pacēlis. Vienīgi luterāņu mācītājs Alvis Āboliņš bija uzrakstījis pētījumu, jo tas bija viņa diplomdarbs (Kapu svētki Latvijā, 2004).
Pēc tam Mārtiņa Grauda ceļi krustojās ar aktieri Gundaru Āboliņu, kurš faktiski paralēli vāca līdzīgu materiālu. 2005. gadā Jaunajā Rīgas teātrī kā noslēdzošais posms Alvja Hermaņa un aktieru Latvijas cilvēku pētniecībā tapa izrāde Kapusvētki ar Mārtiņa Grauda lielformāta fotogrāfijām. Savukārt 2014. gadā apgāds Mansards izdeva Lauras Uzulas un Vitas Zelčas pētījumu Latviešu kapusvētki. Identitātes rituāls, kas bija pirmais mēģinājums zinātniski izsekot kapusvētku tradīcijas attīstībai no XVIII gadsimta līdz pat mūsdienu virtuālajām kapsētām.
Cikla Nature morte vāzītes pamatā liek smaidīt. Jaunajā albumā Kopā kapos – absurdais, traģikomiskais nesaraujami savijies ar smeldzīgumu un eksistenciālām sajūtām. Vai, fotografējot pirmos kapusvētkus, biji jau izvēlējies kamertoni, kādā gribi skatīties uz šo fenomenu, vai – ļāvies spontānai notikumu dramaturģijai?
Protams, mani ir iespaidojuši izcili fotogrāfi. Caur Grantu, skatoties uz Bresonu. Kapi pat teritoriāli ir noslēgta vide, kurā darbojas cilvēki. Tā ir lieliska dāvana fotogrāfam. Tu vari strādāt konkrētā vidē un fiksēt tajā cilvēkus. Līdzīgi varētu būt Dziesmu svētki vai motokross, vai – pludmale. Tā ir konkrēta vide, kurā cilvēki, piemēram, atpūšas, un tur ir savi spēles noteikumi. Ieejot kapusvētkos, tu kā vizuālists notiekošo nolasi gana ātri. Tavā ziņā ir fiksēt un pēc tam montāžā jeb bilžu atlasē saprast, kā to pasniegt, uz kuru pusi vilkt. Ļoti svarīgi ir iziet pa šauro žiletes asmeni, neiekrītot ne traģiskajā, ne komiskajā. Bildēm gājām cauri diezgan ilgi, kopumā tas bija patīkams process. Pieaicināju pakonsultēt arī gaumes ziņā uzticamus cilvēkus. Vienā brīdī rādīju Andrejam Grantam, citā – Ivetai Vaivodei. Sarunu par materiālu bija daudz. Dažas bildes grāmatā ir no laba reportāžas žanra, dažas, iespējams, pretendē uz kaut ko vairāk. Bija svarīgi atrast līdzsvaru, bilžu atlase – tas ir kopdarbs.
Kādas tev veidojās attiecības ar bilžu varoņiem? Šķiet, ka esi bijis gandrīz neredzams, jo objektīvā skatās tikai retais. Cilvēki necēla iebildumus pret tavu klātbūtni?
Bildēju trīs gadus. Pirmajā otrajā gadā mēģināju izdomāt sev dreskodu – kā es izskatīšos pēc iespējas nemanāmāks. Protams, es ar savu iedomāto nemanāmību izskatījos pēc raiba suņa. Vietējie mani momentāni izskaitļoja. Svešinieks ar fotoaparātu mazos kapos, kas mēģina būt nemanāms, – diezgan komiski. Esmu piešāvis roku ceļojumos. Protams, cilvēki piefiksē, ka tu bildē, bet, ņemot nost aparātu, jāatceras pasmaidīt un pateikt paldies. Teicu, ka vācu materiālu kapusvētku grāmatai. Tā atbilde apmierināja pilnīgi visus. Man ļoti patīk Alekseja Germana filma Mans draugs Ivans Lapšins (1984). Dažviet šajā, šķiet, ļoti dokumentālajā stāstā ar izcilu aktieru veikumu daži no varoņiem ieskatās kamerā. Tas ir ļoti iedarbīgs veids, kā stāstīt atmiņu stāstu. Mēģināju bildēs atstāt ko līdzīgu, kur ir šis mūžības sveiciens, skatoties kamerā. Tāpēc man pašam ļoti tuva ir bilde ar meitenīti, kura droši vien jau pa šiem gadiem ir izaugusi (bērns radu pūlīša vidū, kas aizņemti paši ar sevi un aizgriezušies prom no objektīva, nopietni skatās acīs fotogrāfam – U. A.). Vēl ir dažas kopbildes, kurās kāds ir ieskatījies kamerā. Tā ir tieša saikne ar fotogrāfijas vērotāju.
Cilvēka asaras fotografēt ir pieņemami?
Cilvēka asaras? Par kuru bildi tu vaicā? Ahā – varbūt viņam ir kukainis acī.
Ha-ha!
Tās ir tavas smadzenes, kas veido montāžu. Tur ir lietū notecējusi kapu plāksne, un kungs, kas slauka aci. Tā esi tu, kas izspēlē stāstu.
Ētiskā robeža ir bilžu atlasē. Strādājot uz vietas, respektēju cilvēkus un vidi. Ja man labāka kadra dēļ ir nācies izjaukt smilšu rakstu uz taciņas – es aiz sevis esmu sagrābis. Tas ir princips, kuru ievēroju arī ceļojot. Ja nevari uzlabot vidi, vismaz atstāj to tādu, kāda tā bija pirms tevis. Tas, man liekas, ļoti svarīgs princips, strādājot dokumentālā vidē. Gan Rīgas, gan lauku kapos cilvēki gluži kā robežsargi sagrābj arī taciņas, tāpēc var redzēt, vai kāds ir nācis vai nav. Andrim Akmentiņam grāmatā par to ir skaists dzejolis.
Kā radās ideja par pielikumu – plakātu ar 101 kapu soliņu? Kolekcijā esot ap 400 soliņu portretu?
Vairāk.
Sajūsmināja soliņš divi vienā ar vietu darbarīkiem.
Jā, tas ir tāds praktiskā latvieša manifests. Tu redzi asprātību un izdomu. Skatoties uz kapu soliņiem, latviešiem ar humora izjūtu viss ir kārtībā. Gan rokas aug pareizajā vietā, gan galva strādā. Tas tāds tīrs prieks, skatoties uz tiem. Aplūkojot kolekciju, pēc kāda ceturtā soliņa cilvēki sāk smaidīt un daži, saprotot tēmu, sāk arī smieties. Kapu soliņš ir vīrieša portrets. Dārziņš ir tas femīnais – ziedi, stādi, raksti smiltīs, bet soliņš ir latviešu vīrietis, kas to ir uzcirtis augšā. Ļoti ceru, ka tos izdosies kādreiz izdot atsevišķā grāmatā.
Par savu nāvi arī iznāca aizdomāties?
Jā, bet pārāk neaizrāvos. Zināju, ka no intervētājiem varētu nākt jautājums, piemēram, par savu kapu soliņu. Viena lieta – kāds kapu soliņš man šķiet simpātisks, bet tā jau ir palicēju lieta. Tas vairs neattiecas uz mani. Visi pērk vietu dzīvei, man bija doma, ka varētu nopirkt pāris kvadrātmetru zemes sakarīgā vietā – sev kapavietu, lai maniem tuviniekiem, ja viņiem uznāktu luste mani apciemot, tā būtu forša ekskursija. Būtu jāveic zināms attālums no pilsētas, lai viņiem būtu iespējams izvēdināt galvu. Kādā jaukā vietā. Kapusvētku blakus jēga ir tā, ka tu kopjot, grābjot sakārto domas. Mēs reiz bijām ciemos pie manas ļoti labas draudzenes vecmāmiņas Ipiķu pusē. Viņa jau tagad ir aizsaulē. Bija iespaidīgi un visādā ziņā pamācoši redzēt, kā cilvēks ir sagatavojies nāvei. Tīrība un vispār nekā lieka šajās divās istabās. Bija mantas, kuras viņa lietoja, bet nekā, kas apgrūtinātu tuviniekus. Viņai tas jau bija kaut kādā pārpakāpē, viss bija tīrs un ambients. Es tā gribētu. Turklāt viņa bija ļoti dzīvelīga, asprātīga lauku sieviņa. Mēs lielākoties visu ciemošanās laiku nosmējāmies.
Vai, fotografējot kapusvētkus, esi sapratis kaut ko vairāk par latviešu dabu?
Grāmatā iekļāvām vienu kopbildi ar večiem, kas skatās tieši kamerā. Tpu, tpu, tpu – ja sūdi sabridīs, ir sajūta, ka tie kapusvētku veči pasākumu izvilks. Viņi īpaši neizgaismojas, bet, ja vajag, – ies mežā. Ja tas kādam palīdzēs, uzvilks to karogu baznīcā. Braukājot apkārt pa kapusvētkiem, man ir palikusi laba sajūta par sievām puķainajās kleitās, no kurām dvesmo mājīgums un miers. Un no večiem savukārt pārliecība, ka ar visu var tikt galā.
Pilna kapu soliņu kolekcija un pārējās fotogrāfijas no kapusvētku cikla: www.martinsgrauds.lv